Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Pie tolaik modernajiem mistiķiem piederēja ari eiropiešu guru — grāfs Keizerlings. īpaši populārs viņš bija XX gadsimta 20.—30. gados. Veicis ceļojumu apkārt pasaulei, šis «pareģis» vēlāk daudzus gadus pavadīja vienatnē savā muižā Igaunijā, kur sarakstīja darbu «Teozofa ceļa piezīmes». Viņš rakstīja: «Teozofijai un antropozofijai, kristīgajai zinātnei, jaunajam ļjnosis, Vivekānandas vedantai, neopersiešu un hindoislama ezoterismam, nemaz jau nerunājot par hinduismu un bahai sistēmu, dažādu spiri­tisko un okulto pulciņu ticībām, pat frankmaso- nismam ir cerīgāka nākotne nekā oficiālajai kristietībai.» 1

Eiropā izplatījās arī jau pieminētā Džidu Krišnamurti uzskati, kurš attīstīja idejas par cilvēka eksistences veselumu. Pēc amerikāņu pētnieka J. Nīdlmena domām, viņa mācība līdzīgi dzenbudismam no nelielu orientālistiski noskaņotu grupu aizraušanās, modes lietas pārvērtusies par stabilu Rietumu kultūras ele­mentu. 2 Pašlaik 23 kapitālistiskajās valstīs no­dibināti šī domātāja sekotāju fondi.

Savas darbības sākumā, kā jau minējām, Krišnamurti bija tuvs teozofiem, taču vēlāk pil­nībā sarāva saites ar tiem. Viņš noliedza dažas leozofu okulti misticiskās mācības tēzes, taču i/.darīja to no vēl rafinētāka misticisma pozīci­jām.

Krišnamurti kļuva par vienu no buržuāziska- jiem reliģiskajiem «pareģiem». Kaut gan in­diešu domātājs savu mācību nesaistīja ne ar kādu reliģisku vai filozofisku tradīciju, dēvēja sevi vienkārši par oratoru, taču objektīvi bija izcils misticisma propagandists, izplatīja mis- ticisko tradīciju, kas atspoguļoja Austrumu okultisma ietekmi uz Rietumu apziņu.

Krišnamurti akcentēja, ka ar prātu nevar iz­zināt patiesi esošo, jo prāts pēc savas dabas ir instrumentāls un orientēts uz uztveres frag- mentārismu. Kā norāda viņa uzskatu pētniece padomju zinātniece J. Ostrovska, pēc Krišna­murti domām, tieši atsakoties no dzīves racionā­las izzināšanas, cilvēks atbrīvojas un pārvar atsvešināšanos. Bezpersoniska pārdzīvojuma aktā apcerot īsto realitāti, indivīds pēc būtī­bas ieslīgst misticiskā dieva kontemplācijā.

XIX gadsimta beigās — XX gadsimta sā­kumā Eiropā izplatījās arī sūfisms. Sis misti- ciski askētiskais islama virziens sludina taisnu dzīvi, nabadzība tiek padarīta par kultu un la­bāko līdzekli dvēseles glābšanai.

Lielu interesi izraisījušas sūfisma panteistis- kās idejas, tā mācība par intuitīvo pašapziņu kā augstāko un vienīgo izziņas veidu, par dieva kontemplāciju kā iedziļināšanos sevī, norobežo­šanos no visa notiekošā, personiskā Es un vis­aptverošā dieva vienotību. Rietumu apziņa ak­tīvi uztvēra sūfisma ideju par emanāciju, tas ir, dievišķās gaismas izplūšanu, izdalīšanos, kā universālu cēloni, kas noteicis visas īstenības tapšanu, «Vienotā» būtības iemiesošanos pasau­les daudzveidīgajās parādībās.

Sūfismā juku jukām savijas visdažādāko ti­cību un mācību elementi, sākot ar zoroastrisma, hinduisma, kristietības, maniheisma, islama mi­toloģiskajiem un misticiskajiem elementiem un beidzot ar filozofiski panteistiskiem priekšsta­tiem, kas sakņojas grieķu neoplatonismā. Su- fism? ir ļoti populārs Rietumos arī pašlaik,

Austrumu gudrības elementus satur ari art- Iropozofija, misticiska mācība, saskaņā ar kuru cilvēks var sasniegt garīgu varu pār dabu, at­tīstot savas slēptās dievišķās spējas. Sis strā­vojums no teozofijas nodalījās pirmā pasaules kara laikā. Tad teozofi sašķēlās — savas sko­las nodibināja gnostiķi, daoisti, mazdaisti, bu­disti, neobudisti u. c.

Antropozofijas radītājs Rūdolfs Steiners ie­sākumā aizrāvās ar Gēti, bet vēlāk kļuva par misticisku dzīves skolotāju. Studēdams Gēti, Steiners ieinteresējās par simbolisma un mis­tikas tematiku. Pēc tam viņa evolūciju ietekmēja vācu biologa E. Hekeļa natūrfilozofiskā «mo­nisma» teorija, kurā tiek piedāvāts atteikties 110 matērijas un gara nošķiršanas un atjaunot vienotā organisma koncepciju. So koncepciju llekelis un vēlāk arī Steiners uzskatīja par re­liģisku.

R. Steiners antropozofiju izprata kā univer­sālu, visaptverošu zinātni, kas spēj sniegt at­bildes arī uz tīri praktiskiem jautājumiem, pie­mēram, uz tādiem, kuri attiecas uz agronomiju, arhitektūru, pedagoģiju, politiku. Steinera kon­cepcija ir saskares punkts starp Rietumu garī­gajām un Austrumu reliģiski okultajām mācī­bām, ir mēģinājums savienot atšķirīgas garī­gas tendences. No vienas puses, šajā mācībā uzskatāmi redzams Eiropas racionālisma iespaids un dabaszinātniskās domāšanas tradī­cijas. No otras puses, tā satur karmas un dvē­seļu pārceļošanas ideju. Vispār antropozofijā saskatāmas jo daudzu ietekmju pēdas.

Antropozofijas iedibinātājs ne reizi vien stās­tīja par bojā gājušajām Atlantīdas un Lemu- rijas civilizācijām, kas it kā esot saglabājušas

Savus kultūras sasniegumus — tie esot nonā­kuši pie seno Austrumu āriešu izcelsmes prieste­riem — valdniekiem. Sis motīvs vēlāk aktīvi izmantots dažādās okultā rasisma formās.

Cilvēka garīgo augšupeju R. Steiners uzlū­koja kā asiem konfliktiem un kolīzijām pilnu, pretrunīgu procesu. Pēc viņa domām, iegūt ga­rīgumu cilvēkam traucē divi personificēti spēki:* Arimans, inerts materiāls sākums, kas sasaista cilvēka garu, un Lucifers — lepnības un paš­apmierinātības dēmons. Cilvēka būtības iz­pratni Steiners traktē kā «attīrīšanos no ārē­jās uztveres iluzoruma, kā gremdēšanos dabis­kajā un kosmiskajā» 3 . Sīs tēzes iespaidojuši gnosticisma un zoroastrisma avoti.

«Cilvēka pārkārtošanas» ideju rosinātās mis- ticiskās garīgās ievirzes atdzimšanu Eiropā 60. un 70. gados lielā mērā stimulēja R. Steinera garīgais mantojums. Mūsu dienās antropozofi aktīvi darbojas ASV, VFR, Anglijā. Daudzi pašreizējie priekšstati par dvēseles ekstātisku stāvokli, par cilvēka fizisko un astrālo esamību, kā redzēsim, ceļas no šī misticiskā virziena.

Tieksme pēc Austrumiem aptvēra dažādas kultūras jomas. Ar Austrumu mākslu (piemē­ram, ar japāņu glezniecību) aizrāvās impre­sionisti; nav apšaubāms, ka Austrumu motīvi ir simbolistu daiļradē, ka hinduisms un senās Austrumu mācības ietekmējušas Rietumu ap­ziņu.

Tātad visi minētie fakti tieši vai netieši iezīme šādu tendenci: interese par Austrumiem ir buržuāziskās civilizācijas krīzes apzināšanās rezultāts, un šīs krīzes simptomi kopš XIX gad­simta beigām sāka izpausties aizvien uzskatā- māk. Kapitālisma pāriešana imperiālisma sta- (lijā atkailināja tam piemītošās pretrunas. Pa­dziļinājās un saasinājās tā sociālie antagonismi.

Taču, kad buržuāziskie zinātnieki pievērsās Austrumu ietekmei, viņi nebūt nedomāja kon­krēti sociāli un vēsturiski analizēt orientālo pa- ļ sauli. Austrumus viņi uztvēra kā kaut kādu nosacītu kultūras telpu. Tie tika aprakstīti kā nediferencēts veselums, kas it kā pēc sava «gara» gandrīz vienmēr ir pretstats Rietu­miem. 4

Dažādu misticisko mācību izplatīšanās re­zultātā Austrumu izpratne Eiropas sabiedris­kajā apziņā pārmainījās. Iepriekš tie tika uz­tverti kā «nepabeigti» Rietumi, bet tagad tos sāka uzlūkot par autonomu un patstāvīgu vēr­tību. Akcentu maiņa «Austrumu—Rietumu» problēmā tika pamatota, turklāt gauži tenden­ciozi, vācu filozofa Osvalda Spenglera filozo­fiski vēsturiskajos prātojumos. Savā galvenajā darbā, kura nosaukums vien — «Vakarzemes noriets» — atspoguļo tā patosu, Spenglers līdz loģiskam galam noved relatīvistisko un antira- cionālistisko vēstures koncepciju, ko krasi pret­stata vēstures taisnvirziena progresa idejai.