Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Eiropas filozofijas attīstību noteikusi ne tikai logosa ideja. Tajā daudzkārt izpaudušās pretē­jas tendences, tieksme iracionāli traktēt cilvēka esamību.

Prāta, zināšanu un uz tām balstīta progresa patoss visspilgtāk un uzskatāmāk izpaudās Ap­gaismības laikmeta ideoloģijā. Ārpus laika, ne- vēsturiski izprasto, vienmēr sev tāpatīgo «sa­prātīgumu» pretstatā «maldiem», «kaislībām», «noslēpumiem» apgaismotāji uzlūkoja par uni­versālu sabiedrības pilnveidošanas līdzekli. Progress tika izprasts kā patiesu, racionālis- tisku ideju izplatīšanās rezultāts, un tās pakā­peniski atklās pasaules mīklas un noslēpumus.

Ar laiku, buržuāzijai aizvien vairāk zaudējot savu progresīvo vēsturisko nozīmi, apgaismo­tāju pieeja sabiedrisko parādību vērtējumam sāka deģenerēties par apoloģisku, būtībā «prog- resisku» koncepciju, kam raksturīgs priekšstats par zinātni (un vēlāk arī par tehniku) kā par vienīgo un visuspēcīgo līdzekli jebkuru cilvē­ces problēmu atrisināšanai un harmonijas no­drošināšanai. Sī harmonija iestāsies, radot racionāli izprojektētu pasaules kārtību.

Neapšaubāmi, ka topošā pragmatiskā pasau­les izjūta bija vienaldzīga pret personības iekšē­jām vajadzībām, tās iekšējo dzīvi. Sāda bur­žuāziskās apziņas divējādošanās nav nejauša. Kā teicis S. Cveigs, apgaismības laikmets «liel­manīgi priecājās par prātu», taču bija pilnīgi bez intuīcijas. Tas bija izglītotības pārgudrais laikmets. «Pēc viduslaiku krēslainās, bijīgās, skumji ilgainās apziņas,» raksta Cveigs, «nāca enciklopēdisti — tas ir, visziņi, kā precīzi vaja­dzētu tulkot šo vārdu, ar savu virspusīgo ap­ziņu — holbahu, lametrī, kondiljaku rupji mate­riālistiskā diktatūra, kam Visums šķita intere­sants, taču pilnveidojams mehānisms, bet cil­vēks tikai kuriozs domājošs automāts. Sie pašapmierinātības pārpilnie — jo viņi vairs nededzināja raganas, bija atzinuši veco labo Bībeli par vienkāršu pasaciņu bērniem un at­ņēmuši dievam zibeni, izmantojot Franklina zibensnovedēju, — apgaismotāji (un viņu vār­gie atdarinātāji Vācijā) par muļķīgiem murgiem pasludināja visu, ko nevar satvert ar pinceti un attiecināt uz likumu .. ,» 6

Protams, šie Cveiga vārdi ir ļoti tendenciozi. Tie ņemti no viņa darba par austriešu ārstu Franci Mesmeru, kas ieviesis jēdzienu «dzīvnie­ciskais magnētisms». Mesmers apgalvoja, ka ar šo parādību var ietekmēt organisma stāvokli, teiksim, ārstēt slimības. Cveigs izturējās pret mesmerisinu visai labvēlīgi, viņa darbā skaidri redzama aizraušanās ar prāta misticisko ievirzi. Tendenci izmest no buržuāziskās kultūras ro­mantisma elementus pamanīja arī citi Eiropas domātāji. Tieksme pēc saprātīguma nereti pār­tapa par iztēles izskaušanu, materiālo bagātību pieaugums radīja dvēseles diskomfortu, prag­matisko nostādņu vienpusība radīja drūmu iz­jutu, ka iedragāta visa eiropeiskās tradīcijas at­tīstība. «Tieši šie cēloņi,» rakstīja, piemēram, franču sociologs A. Tokvils, «izskaidro dīvaino melanholiju, kas bieži novērojama starp pār­pilnībā dzīvojošajiem demokrātisko zemju iedzīvotājiem, kā arī riebumu pret dzīvi, kas viņiem rodas mierīgas un ērtas eksistences ap­stākļos.» 7

Bezpersoniska racionālisma vienpusīga apo- loģija neizbēgami sagrauj kultūras tradīciju universalitāti, izraisa ilgas pēc likvidācijai pa­kļautiem garīgās dzīves elementiem. Sīs ilgas nereti izpaudās kā misticiska vai romantiska prāta ievirze, dažkārt parādoties kā kroplīga un ekscentriska pasaules uztvere. Jau Apgaismības sākumā skaidri manāms, kā jau teikts, misti­cisma uzliesmojums. Atmetuši leģendas par Bībeles svētajiem, daudzi sāka meklēt jaunus elkus un atrada tos šarlatānos rozenkreiceros, alķīmiķos, teozofos. «… Visu neticamo, visu, kar ir pretrunā ar aprobežoto skolniecisko zi­nātni,» raksta S. Cveigs, «garlaikotā un filozo­fiskajai modei līdzskrejošā Parīzes publika uz­ņem ar sajūsmu.» 8

Viens no jaunajiem aizraušanās veidiem ar mistiku bija jau minētais mesmerisms. Francis Mesmers uzskatīja, ka Visums nav cilvēku ap­tveroša bezgaisa telpa, to visu laiku caurstrāvo neredzamas un ar jutekļiem neuztveramas, bet tikai iekšēji sajūtamas noslēpumainas strāvas, ko prāts var raidīt cita prātam, viena dvēsele — otrai. Starp makrokosmu un mikrokosmu, starp indivīda dvēseli un pasaules dvēseli noteikti pastāv sakari. Tātad, ja zināmas nepieciešamās metodes, viens cilvēks var maģiski iespaidot otru cilvēku.

Mesmera maģija atklāja pieeju psiholoģijai, runājot Cveiga vārdiem, — pieeju veselam zi­nātnes kontinentam un tā neskaitāmajiem ar- hipelāgiem. 9 Taču tā pavēra ceļu ari misti­cisma uzplūdiem. Mesmerisms vienlīdz varēja turpināt attīstību gan psihoanalīzē, gan telepā- tijā un spiritismā. Tieši nacionālistisko mesme- risma kodolu augsti novērtēja A. Sopenhauers, kurš uzskatīja, ka šis atklājums no filozofiskā redzes viedokļa ir ļoti saturīgs, taču vairāk rada mīklas, nekā tās atrisina. Sis fakts liecina par saitēm starp misticismu un iracionālo filo­zofiju, tas ir, tādiem ideālistiskiem virzieniem, Lt. ierobežo vai noliedz prāta iespējas izziņas procesā.

Misticisms tika kritizēts jau Apgaismības laikmeta ideoloģijā. Taču tālaika domātāji ne­izprata reliģijas un reliģiskās apziņas sociālo raksturu. Jauno aizraušanos viņi uzlūkoja par pilnīgi nesavienojamu ar zinātni, taču nespēja atklāt tās saknes, avotus. Visas tēzes tika redu­cētas uz apgalvojumu, ka baznīcas kalpi un mistiķi savtīgos nolūkos cenšas uzspiest «saprā­tīgajai sabiedrībai» dažādus aizspriedumus, ko apgaismotāji novērtēja kā «garīgu sērgu».

Tātad neprasme atklāt misticisma ģenēzi, tā sabiedrisko būtību un sociālās funkcijas noteica šis kritikas ierobežoto raksturu. Zinātniski at­risināt šīs problēmas var tikai no marksistis­kās metodoloģijas pozīcijām. Tieši materiālis­tiskā vēstures izpratne deva iespēju atklāt da­žādu sabiedriskās apziņas formu, arī reliģijas rašanās cēloņus un attīstības likumsakarības. Marksisma-ļeņinisma klasiķu darbos spilgti pa­rādīts, kāds sociālais saturs ir masveida reli­ģiskajām kustībām, to skaitā agrīnajam kristie- tismam un Reformācijai, kuras specifiskā formā izteica apspiesto un ekspluatēto masu protestu pret vergturlbu un feodālismu. Tās parādīja, ka feodālās un kapitālistiskās sabiedrības ap­stākļos reliģiskā ideoloģija kļūst par reakcio­nāru garīgo spēku, kas plašas darbaļaužu ma­sas attur no revolucionārās cīņas pret savu laiku pārdzīvojušo sociālo kārtību. 10

Reliģija rodas, kad cilvēkus nomāc kādi ārēji spēki: vai nu stihiski dabas spēki, vai cilvēkus apspiedošas sabiedriskās attiecības, tā ir fan­tastisks šo spēku atspoguļojums. «Vācu ideo­loģijā» K. Markss un F. Engelss atzīmēja, ka reliģijā cilvēki savu empīrisko pasauli iztēlo­jas par kādu iedomātu esamību, kas ir naidīga viņiem. Marksisma pamatlicēji apgāza teologu un ideālistu priekšstatus par reliģijas «īpašo» būtību, kuras dēļ tā stāvot ārpus un pāri sa­biedrībai, parādīja tās materiālo pamatu, rak­sturoja reliģisko atsvešinātību kā vienu no cilvēka būtības atsvešināšanas veidiem eksplua­tācijas apstākļos.

Atklājis reliģijas kā tautas opija sociālās saknes un funkcijas, K. Markss parādīja, ka tās kritika cieši jāsaista ar strādnieku šķiras pa­saules uzskata izstrādāšanu, turklāt proleta­riātam jāapzinās sevi par tādu vēsturisku spēku, kas spēj likvidēt šķiras un tādējādi iz­nīcināt arī reliģisko ilūziju atdzimšanas augsni.