Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Viduslaikos, XIII—XIV gadsimtā, nāca otrs misticisma vilnis, kas uzskatāmi parādīja šīs garīgās tradīcijas sarežģīto dabu. Pie tā var pieskaitīt sūfismu, kabalu un hesihasmu. Sū- fisms ir misticisks novirziens islamā. Vārds ce­ļas no arābu «sūf», kas tulkojumā nozīmē «vilna». Iesākumā «sūfiji», tas ir, «vilnas ap­metnī ģērbtie», sludināja pilnīgu atteikšanos no individuālās gribas. Vēlāk attīstās mistiskās mīlestības mācība, kurā tiek izmantota klasis­kās persiešu dzejas simbolika. Sūfisms ietekmē­jis visas musulmaņu garīgās dzīves jomas Aus­trumos — reliģisko dogmatiku, filozofiju, ētiku un literatūru.

Jūdaisma piekritēju vidū plaši izplatījās re­liģiski misticiskā viduslaiku mācība kabala. Tajā tiek apgalvots, ka dievs ir bezgalīgs, bet reālā pasaule ir dieva spēku emanācija. Visums balstās uz 10 cipariem un 22 ebreju alfabēta burtiem. Kabalā savienojās neoplatonisma pan- teistiskie uzskati (tas ir, dievs un daba tiek sa- plūdināti vienā veselumā), gnosticisma mitolo- gēmas un jūdaisma ticība Bībelei kā simbolu pasaulei.

Hesihasms ir misticisks virziens, kas bija iz­platīts Bizantijā. Vārda plašā nozīmē tā ir ētiski askētiska mācība, kas sludina cilvēka vienotību ar dievu, «attīrot sirdi» asarās un ap­ziņā koncentrējoties uz sevi pašu. Tas panā­kams ar psihofiziskās paškontroles līdzekļiem.

Misticiskās tradīcijas ietvaros īstenojās gan specifiska izziņa, gan protests pret valdošo sholastisko ideoloģiju, gan kultūras atjaunotne. «Revolucionārā opozīcija pret feodālismu snie­dzas cauri visiem viduslaikiem. Atbilstoši sava laika apstākļiem tā parādās gan kā mistika, gan kā atklāta ķecerība, gan kā bruņota sacel­šanās. Kas attiecas uz mistiku, tad labi zināms, cik atkarīgi no tās bija XVI gadsimta reforma­tori .. .» 12

Ķeceri parasti mēģināja saskaņot kristietību ar feodālās formācijas filozofiju. K. Markss uz­svēra, ka filozofija «iesākumā tiek izstrādāta apziņas reliģiskās formas ietvaros un tādējādi, no vienas puses, iznīcina reliģiju, bet, no otras puses, sava pozitīvā satura dēļ tā pati eksistē tikai šajā idealizētajā, reliģiskajā sfērā, kas pārtulkota domu valodā» 13 .

Ilgajā vēsturiskajā laikmetā, kas aptver Re­nesansi un Reformāciju, bija vairāki misticisma uzliesmojumi, kurus izraisīja feodālisma pakā­peniskā sabrukšana. Kristīgā baznīca centās izmantot mistiku cīņai pret racionālismu un revolucionārajām idejām. Taču mistika bija arī spēcīgs līdzeklis pašas baznīcas graušanai, īpaši viduslaikos, kad aiz tās slēpās tautas masu politiskā kustība pret feodālismu un ofi­ciālo baznīcu. Agrīno buržuāzisko revolūciju laikmets bija kārtējā misticisma viļņa laiks.

Ķeceri, kurus nežēlīgi vajāja ortodoksālā baz­nīca, tā saucamie «fantazētāji» un «entuziasti», lika pamatus garīgai un kultūras atjaunotnei, kas noveda pie Reformācijas. Tāda, piemēram, ir anabaptistu mācība, Tomasa Mincera, Para- celza, Bēmes, kā arī dažu tā laika izcilu dabas­zinātnieku uzskati.

Viduslaikos vajātais hermētisms Renesanses apstākļos kļūst par svarīgu kultūras sastāvdaļu, savdabīgu intelektuālu modi XVI—XVII gad­simta Eiropā. Sajā periodā izveidojās jaunas attiecības starp misticisma garīgo tradīciju un zinātni. Nereti teorētiskie atklājumi tika izda­rīti, tieši okultā (slēptā) veidā izzinot pasaules likumus. Svarīga «jaunās zinātnes» iezīme bija tendence mistiski skaidrot dabu, pievēršanās maģijai. Tā Renesanses laikmeta matemātika nevis vienkārši attīstīja ģeometriju un algebru, bet kļuva okulta zinātne par skaitli. Maģiskie kvadrāti, harmoniskās proporcijas tikai izpras­tas kā savdabīga atslēga dabas un dieva noslē­pumu atminēšanai.

Izplatījās pītagorisms un platonisms, kas atzina skaitļu maģiju. Kaut gan šīs mācības saglabāja savu nozīmi arī viduslaikos, pēc vē­līno antīko tekstu atklāšanas XV gadsimtā tās pa īstam atdzima no jauna. «Mistiskais» un «zinātniskais» viena un tā paša autora darbos nereti pastāvēja kā veselums. Taisnība ameri­kāņu pētniekam A. Debasam, kurš teica, ka tos šķirt nozīmē izkropļot laikmeta intelektuālo atmosfēru. 14 Kad J. Keplers radīja astronomiju, viņu stipri ietekmēja idejas par debesu pilnību, bet angļu rozenkreiceru vadonis R. Fleds, iz­mantojot apli, trīsstūri un citas ģeometriskās figūras, mēģināja atklāt dievišķo harmoniju.

Sī laikmeta pārstāvji bija pārmantojuši an­tīkās pasaules ideju par zvaigņotās debess un zemes pasaules saskaņu. Tika attīstīta doma par to, ka debess spīdekļi ietekmē cilvēku lik­teni un vēstures notikumus. Vadošās disciplī­nas, kas raksturo tā laika zinātnes stāvokli, bija astroloģija un alķīmija. Taču, kā uzsver zviedru pētnieks M. Bergmanis, XV—XVI gadsimta ezoterisko tradīciju pārstāvēja nevis šarlatāni, kas gribēja iegūt zeltu, bet zinātnieki, kuri cen­tās izzināt ķīmiskās reakcijas. Protams, viņu domāšana nesaraujami bija saistīta ar misti­cismu. Zinātnieks vienlaikus bija arī mags, jo pētīja noslēpumaino. Bet maģija nodarbojās ar dievišķo patiesību meklēšanu dieva radītajā pasaulē.

Misticisma garīgā tradīcija iespiedās ne tikai zinātnē, bet arī kultūrā. Nīderlandiešu glezno­tājs H. Boss ir radījis alegoriska, maģiska rak­stura gleznas. Mēģinot atšifrēt viņa darbus, daudzi Rietumu mūsdienu zinātnieki, arī M. Bergmanis, norāda, ka tie jāaplūko kā her­mētiski sacerējumi. 15

Mūsu dienās, kad atdzimusi okultisma mode, daudzi buržuāziskie speciālisti pasākuši rakstīt par mākslas un mistikas radniecību. Ignorēdami iztēles specifiku, tās nozīmi jaunrades procesā, viņi runā pat par savdabīgu kultūras simboliku, kuru cauraužot astroloģija un alķīmija. Franču literatūrzinātnieks 2. Rišē, analizēdams tādu dažādu rakstnieku kā Dž. Svifta, L. Tīka, V. Igo, S. Bodlēra, R. Kiplinga u. c. jaunradi, atklāj viņu darbos vienādas un bieži atkārtotas alego­rijas, kurām ir misticiska izcelsme. 16

Aplūkojot XV—XVII gadsimta garīgās pa­rādības, redzam, ka zinātnes kā īpašas sabied­riskas apziņas formas tapšana ir sarežģīts Uti pretrunīgs process. Zinātnes vēsturniekam jā­sastopas ar daudzām grūtībām. No vienas pu­ses, viņam jāņem vērā visi iespējamie faktori, laikmeta konteksts, kurā darbojies kāds zināt­nieks, bet, no otras puses, viņš nedrīkst ieslīgt detaļās, sīkumos, pazaudēt mūsdienu zinātnis­kās izziņas rašanās vispārīgo perspektīvu.

Uzskatāmā veidā šī pārejas laikmeta tipiskās iezīmes satur Paracelza (1493—1541) mācība, kurai bija milzīga ietekme uz laikabiedriem. Pašlaik Rietumu zinātnieki aktīvi apspriež jau­tājumu par to, kas bijis šis «ģeniālais klaido­nis». Vai viņš jāuzskata par Aristoteļa fizikas un klasiskās medicīnas kritizētāju vai magu, astrologu, tumsonīgu šarlatānu? Vai viņš bija viens no dižākajiem Renesanses domātājiem vai vēlīns viduslaiku mistikas turpinātājs? 17

Nav nekā dīvaina apstāklī, ka Paracelzs ticēja astroloģijai un alķīmijai, — tā laika zi­nātne atzina šādus uzskatus. Viņš asi atmaskoja viduslaiku grāmatu pārgudrību, bet vienlaikus atdzīvināja visnaivākās māņticības. Viņa filozo­fijas galvenie temati ir dzīvība un daba. Para­celzs apgalvoja, ka dzīvība ir dabas dziļākā bū­tība. Visumu viņš salīdzināja ar mūžīgu dzīvī­bas plūdumu, bet dabu identificēja ar vitālu maģisku spēku, kas iedarbojas uz cilvēka dvē­seli.

Paracelzs izvirzīja ideju, ka cilvēks un pa­saule, mikrokosms un makrokosms attīstās paralēli. Tātad cilvēkā iekļaujas elementi, kuri atbilst trīs universa pakāpēm: materiālajai, as­trālajai un dieva pakāpei, tas ir, viņš sastāv no ķermeņa, dvēseles un gara. Līdzīgi tam, kā cilvēku virza viņa netveramā dvēsele, ārējo pasauli vada pasaules dvēsele, neredzams eso­šais.