Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Misticisma hronoloģija rāda šī fenomena tu­vību teoloģiskajām un filozofiskajām doktrīnām, kas paredz tiešu saplūšanu ar absolūtu un tātad pieļauj arī reliģisko praksi, kura sola šādu eks­tāzes efektu. Protams, par misticismu var ru­nāt arī vārda plašākā nozīmē, aplūkojot ne vien kādu mācību iedibināšanos, bet arī intereses atdzimšanu par tām noteiktā laikmetā.

No šī redzes viedokļa augšminēto tipoloģiju var papildināt. Ne vien viduslaiku beigu posmā, bet arī nākamajos gadsimtos redzama palieli­nāta interese par «tumšajām zinībām» — rodas alķīmija, izplatās astroloģija. Arī romantisma laikmetam raksturīga misticisko uzskatu rene­sanse. Dziļa interese par ezoterisko kultūru bija arī XIX un XX gadsimta mijā. Mums lie­kas, var konstatēt arī misticisma kārtējo, mūs­dienu vilni, kas saistīts ar valsts monopolistiskā kapitālisma krīzi.

Misticisma agrīnais uzplaukums, kā jau mi­

nējām, atspoguļojas vedantā — visizplatītākajā reliģiski filozofiskajā strāvojumā Indijā. Sa­skaņā ar vedantu, augstākā realitāte un visa pastāvošā cēlonis ir mūžīgais neradītais brah- manis, kāda bezpersoniska dievība, no kuras top pasaule un kurā pasaule pazūd sabrūkot. Ķīnā IV — III gadsimtā p. m. ē. izplatījās daoisma filozofiskā mācība. Uz šīs mācības pa­mata II gadsimtā p. m. ē. rodas reliģija ar tādu pašu nosaukumu. Daoisma mācības prin­cipi izklāstīti grāmatā, kuru, kā vēsta nostāsti, esot uzrakstījis leģendārais pagātnes domātājs Laodzi. Sīs filozofijas galvenais jēdziens ir «dao», kas tiek pasludināts par pasaules būtību un pirmcēloni, visas daudzveidības avotu. Tas ir «ceļš», pa kuru jāattīstās apkārtējai pasaulei un kurš jāievēro visiem cilvēkiem. Reāli procesi daoismā tiek skaidroti misticiskā veidā. Tā ide­jas stipri ietekmējušas Ķīnas kultūru un filozo­fiju. 9

Eiropā filozofiskais misticisms vispirms radas Grieķijā. Misticisma iezīmes piemita, piemēram, pītagorismam — reliģiskai un filozofiskai mācī­bai, kura pastāvēja VI—IV gadsimtā p. m. ē. Par visa esošā pamatu tā uzskatīja skaitli, no tā izriet savdabīga skaitļu maģija — pirmajiem desmit cipariem tika piedēvētas dievišķas īpašī­bas. Pītagorieši ticēja dvēseļu pārceļošanai. Dvēsele no viena ķermeņa pārejot uz citu ķer­meni, tā varot iemiesoties cilvēkā, dzīvniekā un pat augā. IV gadsimtā p. m. ē. pītagorisms faktiski saplūst ar platonismu — virzienu, kas radās uz pārveidotas Platona mācības pamata. Tā kā platonisms atzīst pārdabisku ideju pa­sauli, dievišķo to, šis virziens pēc būtības sa­plūst ar reliģisko pasaules uzskatu.

Misticisma atdzīvošanās Eiropā saistīta ar antīkās pasaules norietu — gadu simtiem, kad vēl nebija uzvarējusi kristietība. Maģiskā spe­kulācija nomāca grieķu racionālisma sasniegu­mus, atjaunoja māņticību. Svarīgu nozīmi ieguva mantika, tas ir, pareģošana; priesteru pravietojumi tika plaši izmantoti tā saucama­jās mistērijās. Sie noslēpumainie kulti cilvēkos radīja izjūtu, ka viņi ir pakļauti dievam, tie bija drūmu skumju un mīklaina simbolisma caurausti.

Mēģināsim iztēloties, kādas bija mistērijas. Ļaudis sapulcējās īpašā tempļa zālē. Svinīgs klusums, noslēpumaina pustumsa, ko šķēla gais­mas «burvju» stari, maģiskas, neredzētas zīmes un attēli radīja neizprotamu satraukumu, alkas pēc brīnuma. Saldas smaržas kairināja nāsis. Te pēkšņi pavērās priekškars, kas aizsedza svēt­nīcu. No turienes izlauzās spilgta, apžilbinoša gaisma. Priekšpusē stāvēja priesteri savos sim­boliskajos ģērbos. Mūzikas skaņas, harmoniskas kora dziesmas piepildīja templi. Jerofants — svēto patiesību atklājējs — panāca uz priekšu un rādīja ticīgajiem svētos priekšmetus: senus dievu attēlus, svētās relikvijas. Kad dievus slavinošās dziesmas beidzās, sākās dramatisks uzvedums par dievu darbiem un ciešanām. Visu laiku bija manāmas visādas noslēpumai­nas parādības — varēja dzirdēt dīvainas ska­ņas, «debesu» balsis, pēkšņi mijās gaisma ar tumsu.

Mūsdienu buržuāziskajiem sociologiem ir kāpināta interese par pagātnes misticismu: elei- sīniskajām, samotrākiskajām, orfeiskajām mis­tērijām, dievu kultiem — Izīdas, Dēmetras, Persefones, Dionīsa, Atija kultiem. Rietumu zi­nātnieki parāda šo seno ticējumu ietekmi uz kristietības attīstību. Taču mistērijas nav tikai tāla vēsturiska parādība. Mūsdienu buržuāzis­kajā mākslā senajiem mitoloģiskajiem tekstiem un arhaiskajiem motīviem tiek piešķirta jauna jēga. Šodienas mūzikā vērojama savdabīga me­sas atdzimšana, populāri ir ar kultiem saistītie teātra žanri. 10 Mistika nav norobežota no mūs­dienām, mūsdienas — no mistikas.

Misticisma vilnis Romas impērijā atspoguļo cīņu starp savu laiku nodzīvojušo antīko pa­sauli un veidojošos feodālismu. Tieši šajā laikā notiek vilšanās racionālisma filozofijā — prāta prioritāti pārņem ticība noslēpumainajam, mis­tiskais tiek pasludināts par analītiskajam prā­tam neizdibināmu parādību. Sīs laikmetam rak­sturīgās iezīmes visspilgtāk redzamas II—III gadsimtā hermētisma un gnosticisma mācībās.

Gnosticisms ir vēlā antīkā laikmeta un vidus­laiku plaša reliģiski filozofiskā strāvojuma pir­mais posms. Tas radīja pamatu tā saucamajām gnosticiskajām reliģijām. Sī mācība izauga no elementiem, kas kopīgi Austrumu reliģijām (jūdaismam, zoroastrismam, Babilonijas un Ēģiptes reliģijām), kristietībai, grieķu filozofi­jai un mistērijām.

Tajā līdzīgi mitoloģiskajām sistēmām atai­nota cīņa starp labo un ļauno, gaismas un tum­sas duālisms. Saskaņā ar gnosticismu, starp visam pāri stāvošo labo dievu un grēcīgo pa­sauli ir vidutāji, starpnieki — eonas. Cilvēku gnostiķi uzskata par vispasaules procesa centru. Kaut arī viņu ir radījuši pasaules tumšie spēki, viņa substance ir dievišķa, viņam Visumā ir cēla misija.

Gnosticisms raksturo vergturu formācijas ap­ziņas krīzi. Tāpēc tā galējais pesimisms, pa­saules neizbēgamas bojāejas sludināšana. Dievi atstās cilvēkus, iestāsies bezgodība un netiku­mība, zemi pārklās līķi, jūras un upes piepildī­sies ar asinīm… Novecojušo pasauli dievs attīrīs plūdos, mērī, karos. Tieši tā rādīta nā­kotne vienā no traktātiem. Glābiņu no pasau­les Jaunuma gnosticisms saskatīja astroloģijā — mācībā par debess ķermeņu ietekmi uz atse­višķu cilvēku un veselu tautu dzīvi un likteni. Gnostiķi nodarbojās arī ar maģiju, tas ir, bur­šanu, ar kuras starpniecību cilvēki pārdabiskā veidā varot iespaidot notikumu gaitu, citus cil­vēkus. Viņi atzina vārdu hierarhiju, tas ir, to savstarpēju pakļautību, vieni vārdi tika uzska­tīti par svarīgākiem salīdzinājumā ar citiem. Vārdu, tāpat arī formulu, simbolu zināšana it kā devusi viņiem varu pār dēmoniem.

Gnostiķi pasvītroja, ka viņi esot dieva izrau­dzītie, un slavināja dievizziņas un pašizziņas mistiskos veidus. Viņi noliedza racionālismu un aicināja atklāt esamības noslēpumus, apejot prātu.

Oficiālā kristīgā ideoloģija vērsās pret gnos- ticismu, taču tas turpināja eksistēt slepenībā. Vēlāk no tā izauga daudzas viduslaiku ķecerī­bas, tam bija svarīga nozīme viduslaiku kultū­ras radīšanā un attīstībā kā Rietumos, tā Aus­trumos. 11 Gnosticisma popularitāti lielā mērā veicināja apstāklis, ka tā piekritēji domāja tē­laini, alegoriski pārveidojot Grieķijas un Aus­trumu mītus. Gnosticisms aptvēra un tieši ietek­mēja aizvien jaunas garīgās dzīves jomas.

«Gnosticizēts» tika arī hermētisms — hellē- nisma un vēlā antīkā laikmeta reliģiski filozo­fisks virziens, Tas turpināja slēgto zināšanu tradīciju, kas aizsākās ar Platonu, Pitagoru uri leģendāro Hermeju Trismegistu. Trismegista («Trīskārt diženā») sacerējumos dieva Hermeja vārdā tiek atklāti visi pasaules noslēpumi. Sen­grieķu panteona dievs Hermejs bija ceļinieku un tirgotāju aizbildnis. Alķīmiķiem Hermejs ir patstāvīga, ar sengrieķu dievu nesaistīta būtne, vienīgi vārds esot tāds pats un pastāvot «pro­fesionāls līdzīgums». «Populāro» hermētismu veidoja traktāti astroloģijā, alķīmijā, maģija, bet «zinātnisko» hermētismu — reliģiski filozo­fiska rakstura traktāti.