Pjotrs Gurevičs: VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Sāds redzes viedoklis nejauj zinātniski iz­prast vēsturi, parādīt kultūras faktoru nozīmi sabiedriskajā procesā. Tas piedāvā gauži ten­denciozu, subjektīvu un formālu skaidrojumu par to, kā notiek misticisma uzplūdi un atplūdi, neatklāj reālos cēloņus, kas rada krīzes parā­dības valdošajā kultūrā.

Priekšstats par to, ka saprātīguma un ne­prāta viļņu maiņas pamatā ir garīgi faktori, vijas cauri arī angļu pētnieka Dž. Veba kon­cepcijai. Viņa darbā «Okultisms kā sabiedriska parādība» 5 ietverta socioloģisko pētījumu ana­līze par dažādiem misticisma strāvojumiem un to izpausmes veidiem mūsdienu Rietumu garī­gajā atmosfērā. Vebs savācis plašu materiālu par okultisma izplatīšanos no XIX gadsimta beigām līdz mūsu gadsimta 70. gadiem, daudz uzmanības pievērsts pagātnes misticiskajiem strāvojumiem: mesmerismam, spiritismam, teo- zofijai, «kristīgajai zinātnei». Pētot šīs parā­dības, viņš mēģināja noteikt to saistību ar sa­biedriskās dzīves psiholoģiskajām un kultūras likumsakarībām, skaidrot misticisma atdzim­šanu ar laikmetu strauju maiņu. Rezultātā zi­nātnieks nonāca pie secinājuma, ka katram Eiropas vēstures laikmetam bijis specifisks ga­rīgais veidols. Piemēram, feodālisma stratēģija bijusi teokrātija, buržuāzijas karogs bijis vese­lais saprāts. Bet mūsdienu iracionālisms esot nemiera pilno masu stihiska ideoloģija.

Veba minētie fakti nekādā gadījumā neap­stiprina viņa vēsturiski filozofisko koncepciju, kura turklāt ir galēji shematiska. Tā, izdalot tādas Eiropas sabiedriskās attīstības stadijas kā patriarhālā pasaule (feodālisms), kapitā­lisms, ang]u sociologs mūsdienu sabiedrību no­vērtē kā jaunu formāciju — «masu» formāciju. Feodālismā reliģijai tiešām bija noteicošā ietekme, bet tas nepavisam nenozīmē, ka tāpēc tajā nebūtu iespējama misticisma iesakņošanās. Augšupejošās buržuāzijas veselo saprātu nereti aptumšoja okultas aizraušanās. Pašreizējo tieksmi pēc mistikas Vebs patvaļīgi piedēvē masām, kas ir sacēlušās un nemiera pilnas.

Principiāli citādi šos jautājumus aplūko marksistiskā filozofija. Pirmām kārtām tā par nepamatotiem uzskata buržuāziskos priekšsta­tus par misticisma atjauninošo, progresīvo nozīmi vēstures procesā. Kultūru marksisms izprot kā veselumu, kura komponentus nosaka sabiedrības sociālā dzīve.

Misticisma viļņi, no marksistu redzes vie­dokļa, vispirms rodas sabiedrisku krīžu laikme­tos. Tieši šādos brīžos notiek krasi lūzumi sociā­lajā kārtībā, tradicionālajos uzskatos. Kardināls apvērsums visā sociāli ekonomiskajā struktūrā izraisa asas kolīzijas. Revolucionāro entuziasmu nereti nomaina psiholoģisks nogurums. Šķiras, kas cīnās savā starpā, notiekošo novērtē dažādi. Sabiedrības reakcionārie spēki šajos laikmetos cenšas mobilizēt visu arhaiskā arsenālu. Tieši tas noved pie kārtējās misticiskā neprāta epi­dēmijas.

Akcentējot, ka formāciju maiņai ir izšķiroša nozīme kultūras un garīgo procesu attīstībā, izgaismojot sociāli vēsturiskās likumsakarības, kas nosaka sabiedrisko domu, marksistiskā filo­zofija noraida vienkāršotu socioloģismu, ņem vērā politisko, ideoloģisko, kultūras un psiholo­ģisko faktoru darbību, kas noteic misticiskās aizraušanās konkrēto formu noteiktā laikmetā. Tā balstās uz atziņu, ka kultūras uzbūve ir pretrunīga un sarežģīta. Tāpēc marksisti no­raida, piemēram, Dž. Veba koncepciju, saskaņā ar kuru kapitālisma, īpaši tā agrīnā perioda, vēsture esot veselā saprāta triumfs. Voltēra un Didro, Lesinga un Herdera, Gētes un Kanta laikmetā dzīvoja arī Srepfers un Gasners, Sen- žermēns un Kaliostro, Svēdenborgs, Mesmers un Lafatērs. Atteikusies no vecajām mistērijām, buržuāzija neiznīcināja māņticību, bet gluži otrādi — tiecās pēc tās.

Marksisma-ļeņinisma klasiķi ir detalizēti rak­sturojuši Eiropas kultūrvēsturiskos procesus un zinātniski izskaidrojuši tās pretrunas, kuras bija ievērojusi, taču nebija izskaidrojusi pirms- marksistiskā filozofija. Viņi parādīja, ka garī­gos fenomenus rada nevis pašas kultūras iekšē­jās kolīzijas, nevis kultūras dažādu tendenču vienkārša nomaiņa, tām ik pēc laika atdzimstot un izzūdot, bet vēsturiskā procesa sociāli eko­nomiskās likumsakarības.

Marksa kultūras koncepcijas jēgu varētu for­mulēt šādi. Kultūrai tiešām piemīt spēja atra­žot un translēt kopējo garīgo pieredzi. Tajā blakus pastāv pašas atšķirīgākās un pat pret­runīgākās tendences — mitoloģiskas un zināt­niskas, laicīgas un reliģiskas, utilitāras un ro­mantiskas, egoistiskas un altruistiskas, senti­mentāli idilliskas un vēsa aprēķina pilnas.

Cilvēces attīstības agrīnajos posmos kultūrai bija raksturīga zināma tās dažādo elementu sabalansētība, samērība. Specifiskā sociāli vēs­turiskās prakses «nabadzība» neļāva izpausties garīgā mantojuma iekšējām kolīzijām.

Vēstures procesa gaitā kultūras, tās iekšējās uzbūves sabalansētība aizvien vairāk zūd. Katra antagonistiskā sabiedriski ekonomiskā formācija aktualizē noteiktas garīgas tendences, likvidējot vai sašaurinot citas, valdošajām tendencēm ne­atbilstošas. Tā kapitālismam salīdzinājumā ar feodālismu ir jaunas kultūrvēsturiskas vērtīb- orientācijas. Raksturodami buržuāziju «Komu­nistiskās partijas manifestā», K. Markss un F. Engelss rakstīja, ka tā «norāvusi aizgrābjoši sentimentālo plīvuru ģimenes attiecībām.., Dievbijīgo sapņojumu, bruņnieciskās sajūsmas, mietpilsoniskās sentimentalitātes svētās šalkas tā noslīcinājusi egoistiska aprēķina ledainajā ūdenī». 6 Reliģiskie, mitoloģiskie, romantiskie un idilliskie kultūras komponenti tika atbīdīti otrā plānā.

Tomēr šāda buržuāziskās kultūras vienpu­sība nenovērš ilgas pēc zudušajiem garīgās

pieredzes elementiem. Tā atkal un atkal meklē, kā aizpildīt izspiesto. Uz perifēriju novirzītās kultūras mantojuma sastāvdaļas vienmēr tiek atdzīvinātas. Tā, viduslaiku kultūras misticiskie elementi Apgaismības laikmetā bija gandrīz iznīcināti, taču no jauna parādījās romantisma periodā. Par buržuāziskās apziņas divējādoša- nos rakstīja K. Markss. Viņš ievēroja, ka aukstā aprēķina, bezgalīgā egoisma atmosfēra buržuā­ziskajā pasaulē, kur valda iedzīvošanās gars, prasa kādu pretsvaru, ko apziņa gūst, «roman­tiski» raugoties uz apkārtējo pasauli un cilvēces vēsturi. Taču romantiskais sapnis par vienga­balainu indivīdu buržuāziskajā sabiedrībā pa­liek nerealizēts.

«Vienlīdz smieklīgi ir gan skumt par šo indi­vīda pirmatnējo pilnību, gan ticēt, ka nepiecie­šams apstāties pašreizējā pilnīgajā postažā,» rakstīja K. Markss. «Augstāk par pretrunīgumu attiecībā pret šo romantisko viedokli buržuā­ziskais viedoklis nekad nav pacēlies, un tāpēc šis romantiskais viedoklis kā likumīgs pretstats vienmēr būs saistīts ar buržuāzisko viedokli līdz tā svētlaimīgajām beigām.» 7

K. Markss un F. Engelss parādīja, ka Eiropas sabiedrības vēsturē pastāvējuši laikmeti, kad sabiedriskā doma bijusi misticisma caurstrā­vota. Tā bija gan antīkajā pasaulē, gan vidus­laikos. Tātad «reliģiskās renesanses», kas līdzī­gas mūsdienu «misticisma vilnim», Rietumeiro­pas kultūras vēsturē nebūt nav bezprecedenta parādības.

17

Retrospektīvi aplūkosim misticismu, vispārē­jos vilcienos izsekojot tā vēsturiskajai attīstībai, sociālajiem, filozofiskajiem un kultūras avo­tiem. Pēc S. Averinceva domām, visagrīnākais

misticisma uzplaukums noris zemēs, kuras at­tīstīta filozofiskā un loģiskā kultūra: Indijā (vedanta), Ķīnā (daoisms), daļēji Grieķijā (pītagorisms, platonisms). Sis viedoklis tiek ar­gumentēts ar tēzi, ka misticisms rodas tikai tad, kad reliģiskā doma nonāk pie transcendentā absolūtā jēdziena, bet loģikas attīstība ļauj apzināti atkāpties no tā un pievērsties mistikai. S. Averincevs izdala arī sekojošus misticisma viļņus: Romas impērijas sabrukums m. ē. pir­majos gadsimtos (mistērijas, neoplatonisms, agrīnais kristietisms, gnosticisms, maniheisms), viduslaiku beigu posms XIII—XIV gadsimtā (sūfisms, kabala, hesihasms, Joahims Florencie- tis, Meistars Ekeharts un viņa sekotāji), agrīnā kapitālisma tapšana XVII—XVIII gadsimtā. 8