Pjotrs Gurevičs: VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

So paradoksu Rietumu zinātnieki izskaidro dažādā veidā. Vieni jaunizveidojušās zinātnes un demonoloģijas savienojamību skaidro ar to, ka zinātne bija saistīta ar neoplatonismu. Sī savienība starp Rietumu un Austrumu misti­cismu esot radījusi zinātniskās revolūcijas sva­rīgas idejas, arī heliocentrismu, Keplera elip­tisko orbītu atklāšanu. Tādējādi ticība pārda­biskajam bija teorētiskā darba svarīga sastāv­daļa. 20 Citi uzskata, ka aizraušanās ar misti­cismu pastāvēja aiz māņticības, kas tolaik valdīja cilvēku prātos.

īstenībā zinātnisko atklājumu saistība ar misticisku noskaņu izplatīšanos liecināja par patiesības sasniegšanas procesa sarežģītumu, par grūtībām, kas rodas, nosakot specifiku zi­nātnei — vienai no cilvēku darbības sfērām, kuras funkcija ir izstrādāt un teorētiski siste­matizēt objektīvās zināšanas par realitāti.

Taču izziņas attīstība arī nākamajos gadu simtos bija saistīta ar misticiskiem ticējumiem. Kāpēc atklātās un pierādītās patiesības nelik­vidēja noslēpumainās atklāsmes? Kas nosaka «tumšo zinību» dzīvīgumu? Kādēļ joprojām «neprāta viļņu» uzplūdi un zinātniskās domas attīstība notiek paralēli?

Lai velēna pār miesu tumst,

Kungs, dievnams man ir debesjums!

No kalniem vēju vīraks tvan,

Un tikai doma — lūgsna man.

T. Mūrs

1761. gada beigās Svēdenborga kungu uzai­cināja pie kādas augstdzimušas dāmas, kuras prāts un tālredzlba šķita garantējam, ka viņu vispār nav iespējams apmānīt. Dāma Svēden- borgam deva slepenu rīkojumu, kam bija tieša saistība ar viņa sakariem ar gariem. Pēc da­žām dienām Svēdenborgs atgriezās ar atbildi, kas dāmu ārkārtīgi pārsteidza …

Par šo notikumu stāsta I. Kants savā darbā «Garreģa sapņi» 1 , ko viņš sarakstīja, lai kriti­zētu Svēdenborga uzskatus. Sis zviedru filozofs mistiķis dzīvoja saprāta kundzības laikmetā, kad bija izplatītas progresīvas idejas un zinā­šanas. XVIII gadsimts bija materiālisma uz­plaukuma, zinātnes triumfa laiks. Pats Emā- nuels Svēdenborgs bija pazīstams ar saviem darbiem matemātikā, mehānikā, astronomijā, kalnrūpniecībā. Bija ievēlēts par Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda locekli. Viņa filozo­fiskos darbus iesākumā caurauda racionālisms Leibnica un Volfa garā. Taču, kā raksta viņa

biogrāfi, nervu sistēmas pārslodzes un haluci­nāciju rezultātā viņš iegrima mistikā.

Nebūtu vērts par šo gadījumu runāt sīkāk, ja mistiska atklāsme un spēja kontaktēties ar gariem būtu piemitusi tikai slimajam Svēden- borgam. Mēs izanalizēsim viņa garīgo evolū­ciju, jo aizraušanās ar spiritismu, plašāk runā­jot — ar dažādām māņticībām, joprojām nav beigusies, tieši otrādi — atdzīvojusies mūsu dienās. Tātad Svēdenborgs pasludināja sevi par «garreģi» un uzsāka alegoriski komentēt Bībeli — to viņam esot uzdevis pats Kristus. Viņa mācība bija tuva teozofijai, kas vārda plaša nozīmē ir mistiska «dieva izzināšana». Balstoties uz subjektīvo pieredzi, teozofi mēģi­nāja izklāstīt savus iespaidus un izveidot rela­tīvi viengabalainu uzskatu sistēmu. Svēden­borga teozofisko mācību iespaidoja gnostiķi.

Zviedru mistiķis paziņoja, ka viņam jau vai­rāk nekā 20 gadus ir cieši sakari ar mirušo dvēselēm, no kurām viņš saņem vēstis no viņ­pasaules. Par to Svēdenborgs sarakstīja vairā­kas grāmatas, to skaitā «Debesu noslēpumi» (1749—1756), «Par debesīm, elli un garu pa­sauli» (1758). Vienu no sensacionāliem noti­kumiem, kas saistīti ar viņa vārdu, aprakstījis arī I. Kants. 1759. gada beigās uzturēdamies Gotenborgā, viņš paziņām pavēstīja, ka Stok­holmā sācies ugunsgrēks. Pēc dažām stundām Svēdenborgs pateica, ka ugunsgrēks nodzēsts, un aprakstīja, cik plašs tas bijis. Pēc divām dienām Gotenborgā nonāca ziņas, kas apstip­rināja Svēdenborga vīziju.

Savas vīzijas mistiķis iedalīja trīs veidos. Pie pirmā veida viņš pieskaitīja gadījumus, kad it kā bijis atbrīvojies no ķermeņa. Sādu

situāciju, kad cilvēks pa pusei ir miegā un pa pusei nomodā, viņš piedzīvojis tikai trīs vai četras reizes. Atrazdamies ārpus ķermeņa, viņš esot redzējis un pat aptaustījis garus. Pie otra veida vīzijām viņš pieskaitīja gadījumus, kad gars viņu aizved kaut kur prom, kamēr Svēden­borga kungs, teiksim, pastaigājas pa ielu un nebūt nenomaldās no ceļa. Kopā ar gariem viņš atrodas kādā pavisam citā vietā un skaidri tur redz mājas, cilvēkus, mežu utt. — tā vairā­kas stundas, līdz pēkšņi jūt, ka atgriezies iepriekšējā vietā. Tā ar viņu esot noticis divas trīs reizes. Beidzot, trešais veids ir parastas vīzijas, ko viņš redzējis katru dienu nomodā. Tieši tās ir galvenais pamats viņa stāstiem.

Svēdenborgs apgalvoja, ka visiem cilvēkiem ir vienlīdz cieši sakari ar garu pasauli un ka atšķirība starp viņu un pārējiem cilvēkiem ir tikai tā, ka visiem piemītošā iekšējā spēja no­dibināt kontaktus ar gariem viņā ir atmodusies. Svēdenborgs nošķīra iekšējo un ārējo atmiņu. Viss, kas kādreiz nonācis cilvēka dvēselē, bet iepriekš bijis pašam slēpts, tiek fiksēts iekšējā atmiņā un pēc nāves kļūst detalizēts viņa mūža pieraksts.

Pēc Svēdenborga domām, būtnēm, kam ir ķermenis, nav patstāvīgas esamības; tās eksistē tikai tāpēc, ka ir garu pasaule, turklāt katra ķermeņa eksistenci nosaka nevis kāds viens gars, bet visi gari kopumā. Tādēļ materiālo lietu izziņai ir divējāda nozīme: pirmkārt, tiek atklātas saites starp pašiem objektiem; otrkārt, tās norāda uz garu pasauli — spēkiem, kas ir cēlonis materiālajām lietām.

Mistiķis aprakstīja garu dārzus, plašās ze­mes, mitekļus, galerijas un arkādes, ko viņš pavisam skaidri esot skatījis paša acīm. Viņš apgalvoja, ka ne vienu reizi vien sarunājies ar saviem mirušajiem draugiem, nesen aizgājušos vispār esot grūti pārliecināt, ka tie patiešām šķīrušies no dzīves, jo tie sev apkārt redz tādu pašu pasauli. Svēdenborgs mēģināja pie­rādīt arī, ka veselām garu grupām, kas jūtas vienādi, ir arī vienādi priekšstati par vietu, kur tie mīt, par priekšmetiem, kas tur atrodas.

Sīki izklāstīdams zviedru mistiķa mācību, Kants raksta: «Esmu noguris, uzskaitot visne­jēdzīgākā fantasta vistrakākos murgus… Viņa atklasmju neskaidrā jēga šur tur pasniegta nedaudz saprotamākā valodā.» 2 Kritiski vērtē­dams Svēdenborga sacerējumus, viņš reizē iz­virzīja jautājumu, vai dzimšanas, dzīvības un nāves fenomenu vispār var apjēgt ar prātu: «… vai šeit tiešām nav robeža, ko nosaka mūsu prāta ierobežotība .. ,» 3 Saskaņā ar Kantu, metafizikai jākļūst pirmām kārtām par zinātni, kas aplūko cilvēka izziņas robežas, tās galve­nais uzdevums ir ievērot šīs robežas. 5ī ievirze noteica Svēdenborga misticiskās mācības kriti­kas ierobežoto raksturu, Kants pieļāva, ka mežo­nīgās himeras un dīvainās grimases, kas vir­teņu virtenēs atausušas pieviltajiem sajūtu or­gāniem, ļoti iespējams, radušās īstenas garīgas iedarbības rezultātā. Kaut gan mirušo dvēse­les un tīrie gari, pēc viņa domām, nekad nav pieejami mūsu sajūtām un nenonāk sakaros ar matēriju, tie tomēr var ietekmēt cilvēka garu. Kants domā, ka «uzskatāmi izzināt citu pasauli šeit nevar nekā citādi, kā vien atbrīvojoties no tās saprašanas daļas, kas nepieciešama šis pa­saules izzināšanai» 4 .

Tādējādi mēs redzam, ka kapitālistiskās for­mācijas tapšanas laikmetā zinātne, prāts, racio­nālais joprojām savienojās ar mistiku, nesaprā­tīgo, iracionālo. Ar «racionālo» marksistiskajā filozofijā saprot «loģiski pamatotas, teorētiski apzinātas, sistematizētas zināšanas par priekš­metu, turklāt diskursīvās domas par to stingri izteiktas ar jēdzieniem» 5 . Iracionālais ir kaut kas tāds, kas atrodas ārpus prāta robežām, tas ir aloģisks vai nesavienojams ar racionālo do­māšanu.