Sis mistiķis un zinātnieks alķīmijā saskatīja jaunu pamatu medicīnai, kura vēlāk tika izprasta kā universāla dabas filozofija. XVI gadsimta beigās jau vesela paracelziešu skola vērsās pret Aristoteļa un Galēna natūrfilozofiju un medicīnu. Tās pārstāvji uzskatīja, ka pastāv divas patiesas grāmatas: Bībele — dievišķās atklāsmes grāmata — un daba — dievišķās radīšanas grāmata. Ar radīšanu viņi tāpat kā Paracelzs izprata dabas ķīmisku attīstīšanu.
Saskaņā ar Paracelza mācību, pasaulei raksturīga augšupejoša un lejupejoša attīstības līnija. Zemes pasaule ir lejupslīdes, kritiena sekas, cietums to radījušajam garam. Taču vienlaikus šeit darbojas augstākie spēki, kas tiecas izlauzties uz augstākām pasaulēm. Cilvēks pēc Ādama krišanas grēkā pieder materiālajai pasaulei. Viņa miesiskā matērija ir dzīvības pretstats. Taču tāpat kā visa daba viņš tiecas atgriezties pirmatnējā vienotībā.
Kristus, apgalvo Paracelzs, mūs transformē tāpat kā filozofu akmens — metālus. Pāreja no zemākajiem matērijas veidiem uz augstākajiem nav iespējama bez alķīmijas. Metālu pārvēršana tika uzskatīta par atsevišķu alķīmijas fragmentu. Sī aizraušanās nebūt neaprobežojās ar mēģinājumiem iegūt zeltu, turklāt interese par šo metālu pastāvēja galvenokārt tādēļ, ka to uzlūkoja kā astrālo spēku izpausmi.
Paracelzs mācīja, ka visa dzīvība ir alķī- misks process. Kas attiecas uz fizikālām parādībām, tās ir savdabīgs dvēseles fenomenu atkārtojums. Lūk, kāpēc alķīmiķu grāmatu simboli sniedz ziņas par dabu un cilvēku, par pasauli un dievu. Dzīvsudrabs, zelta un sudraba vidutājs, vienlaikus ir arī Kristus — dieva un pasaules starpnieks, Visuma garīgais dzīvsudrabs. Tā alķīmiķi centās parādīt pasaules un dvēseles evolūcijas, dabas un gara vienotību.
Paracelza mācībā daudz iekšēju pretrunu. Uz tām norāda ne viens vien Rietumu un padomju zinātnieks. Tā no viņa spriedumiem nav īsti skaidrs, kāpēc vajadzīga evolūcija, ja iesākumā bija absolūta pilnība. Ar kādu mērķi radās grēks un Jaunums, kā izcēlās vajadzība pēc alķīmiskas attīrīšanas? Paracelzs nespēja izskaidrot, kāpēc pasaule ir kolīziju pilna, kas izsauc cīņu tajā.
Par spīti šīm pretrunām un «tumšajām vietām», daudzas viņa mācības puses vēlāk, kā mēs redzēsim, tika plaši atzītas, tās devušas impulsu prāta misticiskai; ievirzei.
Mūsdienās daudzi Rietumu zinātnieki akcentē, ka nākamie filozofisko alķīmiķu sacerējumu pētījumi sniegs mums jaunu interesantu materiālu par viņu uzskatiem par pasaules radīšanu un pārvērtības procesiem dabā, par viņu piedāvātajiem personības garīgās pilnveidošanās un izaugsmes ceļiem. Tiesa, alķīmiķiem nebija atļauts atklāti runāt par slepenajām mācībām pat tad, ja viņi bija izpratuši to jēgu, jo pilnā pārliecībā tika uzskatīts, ka, atklājot citiem filozofu akmens noslēpumu, pašam tūlīt jāiet bojā. Tāpēc šīs misticiskās tradīcijas pētīšanu apgrūtina daudzie mīklainie zīmējumi un attēli, kas simbolizē alķīmiķu idejas.
Stāstot par mācībām, kas atspoguļo laikmeta raksturīgākās īpatnības, jāmin arī vācu filozofs Jākobs Bēme (1575—1624), kas centās atklāt noslēpumaino saistību starp dievišķo un lietu pasauli. Panteistiski identificējot tās', viņš uzlūkoja dabu kā dieva «pašatklāšanos» un izveidoja savdabīgu natūrfilozofiju. Atšķirībā no sholastiem, kas pilnīgi nodevušies pārjuteklis- kajai pasaulei, Bēme savu natūrfilozofiju saistīja ar dabu un eksperimentālo pētniecību. Taču viņš uzskatīja, ka, tikai mistiski izprotot apkārtējo pasauli, cilvēkā atkal pirmatnējā spēkā atdzīvojas apslēptā dabas izjūta.
Līdz pat mūsu gadu simtenim Rietumu zinātnieki domāja, ka Renesansē hermētisms nepastāvēja un ka tas šai laikmetā bija pat nepieņemams. Tagad vairākums pētnieku ir vienisprātis, ka šī reliģiski filozofiskā mācība bija vispārīgs teorētisks pamats atsevišķām ezote- riskām un okultām mācībām Rietumos — gnos- ticismam, teozofijai, antropozofijai, maģijai, alķīmijai, astroloģijai. Tas izpaudās tādējādi, ka Renesanses laikmetā cilvēkam piedēvēja dievišķu iedabu, tātad, ja viņš ir saprātīgs un attīrījies no sārņiem, viņš spēj vadīt Visuma spēkus.
Hermētisma elementi bija gan Paracelza, gan Bēmes mācībās. Par to popularitāti un izplatību liecina arī citi fakti.
1460. gadā pēc Kozimo Mediči Vecākā rīkojuma viņa galma filozofs Marsilio Fičīno pārtulkoja no Florences atvesto hermētisko rokrakstu kolekciju. Tulkojums un komentārs tika izdoti veselas 16 reizes. Tā kā itāliešu domātājs Tommazo Kampanella, slavenās «Saules pilsētas» autors, bija aizrāvies ar hermētismu, 1628. gadā pēc pāvesta Urbana VIII norādījuma viņš sarīkoja maģijas seansu, lai novērstu pareģoto drīzo pāvesta nāvi. Tajā pašā laikā hermētiskajā tradīcijā tika ieviesti kabalas mācības elementi. Vārdu maģija tikai papildināta ar skaitļu maģiju.
Vēlāk hermētisms iesakņojās arī Francijā. Seit tas būtiski nemainījās — franči tāpat kā itālieši ticēja vārdu un skaitļu simbolu maģijai. Daudzi izcili tā laika domātāji prātoja, ka tikai senās Ēģiptes reliģija, ko savos traktātos saglabājis Hermejs Trismegists un citi hermētiskās gudrības pārstāvji, ir īstā ticība.
Ticība alķīmijai radīja arī «Rozenkreiceru brālību». Par tās dibinātāju tiek uzskatīts leģendārais Kristiāns Rozenkreics. Vairākus gadus viņš pavadīja Damaskā, Jeruzalemē un Ēģiptē, kur apguva gudro zinības, un, atgriezies Vācijā, nodibināja savienību ar trim brāļiem mūkiem, lai īstenotu iecerēto pasaules reformu. Galvenā brālības doma bija tāda — šīspasau- les postu varētu mazināt, ja cilvēce apgūtu īsteno filozofiju, tas ir, to filozofiju, kāda bija Ādamam pēc grēkā krišanas un kuru atzina Mozus un Zālamans. Jaunās savienības locekļi mācīja, ka, tikumīgi dzīvojot, var izsargāties no slimībām. Viņi nosodīja «nolādēto zelta taisīšanu» un tomēr apgalvoja, ka zina daudz noslēpumainākus un varenākus brīnumu radīšanas veidus.
Tātad zinātnes veidošanās un atttīstības laikmetā pastiprinājās aizraušanās ar mistiku. Uz šī pamata daži buržuāziskie teorētiķi apgalvo, ka starp zinātni un mistiku ir viennozīmīgas saites. Viņi norāda, ka J. Keplers aizrāvās ar astroloģiju, F. Bēkons atzina maģijas nozīmi. No tā, pēc viņu domām, izriet, ka arī mūsu dienās zinātnei un okultajām zinātnēm ir jābūt vienotām.
Franču zinātnieks vēsturnieks Z. Albrons uzskata, ka astroloģija Kepleram ir galvenā daļa viņa kosmoloģijā, pat mistikā, jo tā esot posms, kas savieno cilvēku ar kosmosu. 18 Astroloģijai patiesi bija svarīga nozīme J. Keplera zinātniskajā darbībā. Viņš, viens no mūsdienu astronomijas pamatlicējiem, aizrāvās, piemēram, ar skaitļu maģiju, ilgu laiku savos pētījumos balstījās uz gammu, kas sastāv no septiņām notīm. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka Renesanses laikmetā un XVI—XVII gadsimta zinātniskās revolūcijas laikā pārdabiskā pētījumi tika uztverti kā likumīga dabaszinātņu sfēra. So redzes viedokli atzina Keplers, Koperniks, Boils, Ņūtons un citi.
Ne velti F. Bēkona dabaszinātnes «praktiskā» daļa sastāv no mehānikas un maģijas. Tomēr, kā uzsver A. Losevs, «ar maģiju viņš nebūt nedomā senās burvju operācijas, kas pamatojās uz māņticību un tumsonību; pret tādu maģiju viņš cīnās… Tā maģija, kuru viņš sludina, nav nekas cits kā prasme iedarboties uz matēriju, kad zināmas tās slēptās un noslēpumainās formas… šī zināšana rodas, precīzi empīriski, jutekliski un tīri induktīvi pētot mūsu reālās pieredzes reālās lietas. Tādējādi tā ir zinātniski tehniska maģija, tas ir, brīnumu sasniegšana ar zinātniskiem un tehniskiem līdzekļiem» 19 . Taču teiktais nebūt nenozīmē, ka mistika šajā laikmetā tika uzskatīta vienīgi par izpētes objektu. Literatūrā nereti parādās doma, ka demonolo- ģija esot viduslaiku iezīme. Tomēr fakti liecina, ka masveidīga raganu vajāšana bija raksturīga parādība līdz pat Renesanses beigām. Zinām, ka plašais 1660. gada tiesas procesu vilnis sakrīt ar Karaliskās zinātņu veicināšanas bied- ribas izveidošanu Londonā. Starp XVI gadsimta beigu — XVII gadsimta sākuma demono- logiem var minēt skotu matemātiķi Džonu Neperu, kas izgudroja logaritmus; itāliešu matemātiķi, fiziķi un filozofu Džerolāmo Kardāno, kas zinātnes vēsturē iegājis kā komplekso skaitļu teorētiķis; franču politisko filozofu 2anu Bodēnu.
Читать дальше