Pjotrs Gurevičs - VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

P.Gurevičs

VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Kritiski apcerējumi

RĪGA «AVOTS» 1988

П. С. Гуревич ВОЗРОЖДЕН ЛИ МИСТИЦИЗМ? Москва. Издательство политической литературы. 1984

No krievu valodas tulkojis U. KRASTIŅS

tulkojums latviešu valodā, «avots», 1988

Mākslinieks J. PUTRĀMS

Nelielas pilsētiņas iedzīvotāji Jaunanglijā skatījās kārtējo televīzijas vakara programmu. Pazīstamā Salemas ragana sniedza interviju. Raganas palīdzes — burves purpura manti­jās — pusaplī sastājušās, izpildīja rituāla deju. Pēkšņi viņas sāka nesties neapvaldāmā ekstāzē, svaidot rokas pa gaisu. It kā sajuzdama no vi­ņām nākošu dzīvīgu plūsmu, ragana, acis pār­griezusi, iegrima dziļā transā. Un, jāsaka, iz­darīja to iespaidīgi, kā profesionāla aktrise.

Kāpēc tagad Rietumos raganas kļuvušas tik populāras? Vai tā ir intelektuāla mode, garīgs strāvojums? Kādēļ mietpilsoņa dvēsele noilgo­jusies pēc sātanisma? Kā vispār savienojama televīzija un burvestība, zinātne un pagāniska māņticība, kādas ir attiecības starp mūsdienu cilvēku garīgajām vajadzībām un vispārējo aiz­raušanos ar elkiem?

Cilvēks ir izzinājis atoma uzbūvi. Pārvarējis Zemes gravitācijas spēku, pārkāpis skaņas ātruma barjeru, atklājis jaunus, gandrīz fantas­tiskus enerģijas avotus. Domājošā matērija nes savu gaismu uz citām planētām. Aizvien spo­žāk iedegas saprāta lāpa, papildinās zināšanu krātuve, ko cilvēka prāts veidojis tūkstošiem gadu ilgā saspringtā darbā. Mēs esam uz Vi­suma noslēpumu atklāšanas robežas, gandrīz jau esam noskaidrojuši, kā izcēlusies dzīvība uz Zemes, cenšamies ielūkoties mūsu nākotnē.

Tomēr miljoniem ļaužu ir mistiska neprāta varā. Viņi dodas tuksnesī un tur gaida dievus no supercivilizācijām. Viņi mitinās tumšos Ņu­jorkas un Sanfrancisko pagrabos, pielūgdami sātanu. Viņi rūpīgi pēta izteikumus, ko paudis Kristus, kurš esot dzīvs un mitinoties uz Ve­neras. Skūtām galvām, dzeltenos sari un ar baltu zīmi uz virsdegunes viņi dauza bungas, šķindina zvaniņus, sit plaukstas, vēstīdami mūs­dienu civilizācijas bojāeju. Viņi klausās Būdas un Sokrātā balsis, kuras esot ierakstījis domā­jošais okeāns. Viņi lieto narkotiskās vielas, lai izbaudītu krēslainās apziņas «dievišķo nektāru». Viņi vāc iespaidus par aizkapa pasauli, iztaujā­jot tos, kuri piedzīvojuši klīnisko nāvi. Viņi kāri tver ektoplazmas mutuļus — materiālu substanci, ko izdalot medijs. Viņi godina mel­nās maģijas un baltās hiromantijas bakalaurus. Viņi spriedelē par zinātnes un maģijas savie­nību, — par neaptveramo dvēseles ielaušanos kosmosā. Viņi gaida savu fantastisko apoteozi laiku galā — pastarās tiesas dienā.

No kurienes tik daudzveidīga un noturīga garīgā sērga? Kas liek ļaužu masām meklet savu eksotisku ticību un cerēt, ka tieši tā spēs sniegt mierinājumu un iedibināt nepieciešamo harmoniju pasaulē? Kāpēc cilvēces panākumi kosmosa iekarošanā, dabas noslēpumu atklā­šanā, fantastisku enerģijas veidu iegūšanā rada augsni misticismam?

Pašreizējam misticisma vilnim, protams, ir savas īpatnības, savas specifiskas formas. Ag­rāk misticisms parasti atklāti uzstājās pret zi­nātni, tā pozīcijas visstiprākās bija tur, kur zinātne vēl bija vāji attīstīta. Šodien pat dau­dzus cienījamus Rietumu zinātniekus aizrāvu­šas šīs modernās vēsmas. Viņi detalizēti ap­spriež jautājumu par skaitļu maģiju, par fan­tastisko auru, par dzīvības radīšanu uz Zemes. Zinātniskajā periodikā var lasīt diskusijas par to, vai pasaule attīstās pēc Mozus vai darvi- nisma likumiem. Daudzi runā par kaut kādu astrālu, tas ir, neizdibināmu un dievišķu vēs­tures dimensiju. Mūsu acu priekšā notiek mis­tikas «zinātniskošana» un zinātnes «mistisko- šana».

Otra mūsdienu misticisma epidēmijas īpat­nība — Rietumu pasaulē tā aptver arī masu apziņu. Mistika pastāv gan teorētiskās domas līmenī, kurā tiek konceptuāli noformēta, gan praktiskas, izplūdušas pasaules izjūtas līmenī, kur tā izpaužas kā specifiski pārdzīvojumi, ilū­zijas, gaidas.

Pašlaik Rietumos daudzu cilvēku dzīves orien­tāciju nosaka nevis zināšanas un saprāts, bet mīti, sapņi, māņticība. No tā izriet dažādi dieva meklēšanas veidi, aizraušanās ar «kristo- māniju», Austrumu mistiskajiem kultiem. Tāpat var runāt par antiintelektuālisma pieaugumu, par to, ka sabiedriskajā apziņā valda negatīvas nokrāsas «tehnikas», «zinātnes», «racionalitā- tes» stereotipi.

Sīs parādības analizē daudzi Rietumu pēt­nieki. 70. gadu vidū rietumvācu sociologs L. Koflers grāmatā «Ideoloģisko parādību so­cioloģija» rakstīja, ka Rietumos plaši izplatīju­šās pseidoreliģiskas un pirmsreliģiskas (ma­ģiskas) apziņas formas: astroloģija, māņticība, dzenbudisms, dažādi indiešu rituāli.

Nākamajos gados publikāciju daudzums par šīm problēmām sāka strauji augt. Par minēto fenomenu ieinteresējās ne tikai speciālisti re­liģijas jautājumos, bet ari filozofi, sociologi, vēsturnieki, mākslas zinātnieki. Tagad Rietu­mos pieejams ļoti daudz literatūras par šo te­matu. Aprakstot mūsdienu misticisma paveidus, pētnieki mēģina izskaidrot to rašanās cēloņus, teorētiski izanalizēt šos procesus.

Mistisko noskaņu atdzlvošanās manāmi ietekmē mūsdienu buržuāzisko filozofiju. Tas izpaužas, piemēram, nosliecē uz mistisku ap­ceri, ilgās pēc «neizsakāmā» un «neizteiktā», reliģiski orientēto filozofijas strāvu nozīmes pieaugšanā, mēģinājumos apvienot reliģiju un filozofiju, pūliņos radīt jaunu pasaules uzskatu, kura pamatā būtu cīņa pret pasaules sekulari- zāciju. Šādas tendences bija vērojamas dažu filozofu referātos XVII Vispasaules filozofu kon­gresā, kas 1983. gada augustā notika Monreālā (Kanādā). Tur rietumvācu filozofs N. Lobko- vičs runāja par to, ka šodien nepieciešams at­teikties no pārliekām pretenzijām uz racionali- tāti, lai nezaudētu patiesības noslēpumainības izjūtu. Beļģu filozofs H. Perelmans izklāstīja kultūras mistiskošanas koncepciju. Sekularizā- cija, pēc viņa vārdiem, novedusi pie cilvēku iepriekšējo vērtību sabrukšanas. Taču reliģija un dievs, viņš uzskata, nav miruši, mēģinājumi izveidot sabiedrību bez reliģijas ir bīstama uto­pija, dziļi nomaldi.

Pirms dažiem gadu desmitiem daudziem zi­nātniekiem marksistiem šķita, ka reliģija un tās organizācijas, zaudēdamas savas pozīcijas zinātniskās izziņas un sociālā progresa ietekmē, vairs nav nacionālās sabiedriskās dzīves un pa­saules politikas virzītājas, tās nespēj kaut cik nopietni iespaidot masas un to skaitā arī jau­natni. Tas ne gluži atbilst īstenībai.

Mūsu reliģijas zinātne pēdējos gados daudz uzmanības veltījusi ateistisko uzskatu izplatī­šanai un dažādu reliģisku koncepciju kritikai. Tomēr netradicionālā reliģiozitāte joprojām nav detalizēti izanalizēta. Tāpēc novērtēt no mar­ksisma pozīcijām mūsdienu misticismu, noteikt tā lomu un nozīmi, atdzīvošanās un izplatīšanās cēloņus Rietumu zemēs, kā arī kritiski izanali­zēt buržuāzisko filozofu koncepcijas ir īpaši ak­tuāli.

Misticisma garīgā tradīcija ir sarežģīta un neviendabīga parādība. Tajā savienojas atšķi­rīgas, dažreiz arī galēji pretrunīgas tendences, īpatnējā un izkropļotā veidā tā nereti atspoguļo konkrētas sociālās, zinātniskās, ar dzīves jēgu saistītās problēmas. Misticismam ir zināms prognostisks potenciāls, tas dažkārt apsteidz zinātnes atklājumus. Tas specifiskā griezumā pievēršas arī dažādām humānistiskām vērtī­bām, «rūpējas» par cilvēku garīgo un ķerme­nisko spēju attīstību. Tāpēc pati mūsdienu mis­ticisma analīze un kritika ir neapšaubāmi sa­režģīta problēma.