G.GUREVIČS: ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

G.GUREVIČS

ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

STĀSTI

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGĀ 1966

Tulkojis O. KALNCIEMS Mākslinieks A. JĒGERS

Bērnībā tiku lasījis krāšņu austrumzemes pasaku par kādu skaistu princesi. Šai skaistulei no acīm bi­rušas nevis asaras, bet pērles, no mutes ripojušas zelta monētas, viņas staigātajās pēdās uzplaukušas rozes. Tiklīdz viņa spērusi soli — tā rožu krūms, spērusi otru soli — atkal krūms, tiklīdz pagājusies, aiz viņas palikusi puķu aleja. Šo pasaku es šovasar atcerējos Kremeņjā.

Kremeņjā mēs — mākslinieks Vihrovs un es — no­nācām nejauši. Abi meklējām kādu klusu stūrīti. Es jau sen to zinu, ka vislabākās domas rodas, gulšņājot zālē un vērojot, kā kuplās priežu galotnes peld pa zilajiem mākoņu līčiem.

Kremeņjā priežu izrādījās tiku tikām. Tās auga ap sakņu dārziem, smilšu pakalnos, staltas kā joniešu kolonas un sārtas kā rīta blāzma. Aiz sila sākās lapu- koku mežs: apses ar blāvi zaļiem stumbriem, rēpu- ļaini ozoli un liepas, ap kurām, dūkdamas kā mazas lidmašīnas, laidelējās bites. Pārlieku garie un smuidrie bērzi, lai noturētu savas lapotnes svaru, bija pārlieku­šies pāri taciņai un balstīja savas virsotnes pret ozola pleciem. Kādā bērza pārliekumā atradām putnu lig­zdu ar olīvkrāsas oliņām. Mēs redzējām uz celma sil­dāmies indīgi zaļu ķirzaku, redzējām, kā lapsene, ar vienu kāju ieķērusies lapā, apstrādā noķerto sienāzi, redzējām, kā melnraibais dzenis, galvu atvēzēdams, kala priedes zarā; kāda vāverīte, kas lēkāja pa zemi, uzskrēja man virsū un sastinga, cieši mani uzlūko­dama savām melnajām acu zīlītēm. Es tai pateicu, ka neesmu mednieks, bet viņa tam nenoticēja, nolēma ar mani labāk neielaisties un, savu kuplo asti pavici­nājusi, aizdrāza atpakaļ.

No saules, sveķu un puķu smaržas mums reiba galva. Mežā un upes krastā mēs uzgājām ne mazāk kā pussimts gleznainu vietiņu. Es biju sajūsmā un tā­pat arī mākslinieks, kas savas izjūtas izteica šādiem vārdiem:

— Te vēl vajadzētu labu Maskavas restorānu, — tad būtu paradīze zemes virsū.

— Šķiet, pie kuģu piestātnes ir ēdnīca, — es bildu.

— Pazīstu šejienes ēdnīcas, — skeptiski atsaucās mākslinieks. — Katru dienu sakņu zupa un vārītas kotletes.

(Vihrovs cienīja mākslu un viņam nepatika, ja sī­kās ikdienas rūpes novirza viņu no daiļrades.)

Bet ēdnīca mūs patīkami pievīla. Mūs nosēdināja pie galdiņa ar iestīvinātu galdautu un puķēm, apjautā­jās, kur mēs esot staigājuši, vai dikti izsalkuši, un mums pasniedza lielisku okrošku ar kvasu, dillēm un zaļiem lociņiem, otrajā ēdienā — bifšteku ar olu un uzgrauzdētiem sausiņiem, bet pēc saldējuma mēs palūdzām atsauksmju grāmatu.

Mūsu lūgums sacēla uztraukumu. Kā vēlāk izrādī­

jās, ēdnīcā bija tikai sūdzību grāmata. Uzbudinātā viesu apkalpotāja aicināja palīgā kaut kādu Marusju.

— Kuru? — viņai pārjautāja pavārs.

— Nu, Mēness Marusju! — viņa atkliedza.

Pēc trim minūtēm mūsu priekšā nostājās tā pati Mēness Marusja ar sūdzību grāmatu padusē. Viņai bija uzrauts deguntiņš un apaļa seja, kas patiesi atgā­dināja pilnu mēnesi, nopietnas pelēkas acis un rūpju rieva starp uzacīm. Mēs viņu nomierinājām un tīrās grāmatas pirmajā lappusē ierakstījām savus iespai­dus par galdautiem, puķēm, okrošku, viesu apkalpo­tāju un šefpavāri Mariju.

— Vai Mēness ir jūsu uzvārds? — naivi apjautājās mākslinieks.

— Kur nu, mūsējo uzvārds ir Kremņevi. Puse no mūsu sādžas Kremņevi. Bet Mēness — tā man ir ie­sauka. Tāpēc ka uz Mēness pavadīju ziemu.

Es raudzījos viņā lielām acīm. Šī meitene bijusi uz Mēness? Tad tā ir tā pati Marija Kremņeva no pirma­jiem komjauniešiem, kas pārziemoja uz Mēness, tā tur, ar to pavāra micīti?

— Kā jūs nokļuvāt uz Mēness?

Marusja paskatījās rokas pulkstenīti, tad pameta acis apkārt. Ēdnīcā neviena nebija. Pusdienas laiks beidzies, līdz vakariņām vēl tālu. Var jau būt, ka vi­ņai pašai gribējās pastāstīt, bet sādžā viņas piedzīvo­jums visiem jau -bija zināms. Vispār Marusja nebija lūdzama.

— Daudzi no mums pienācīgi nenovērtē sabiedrisko ēdināšanu, — viņa iesāka. (Grāmatu teicieni bieži skanēja viņas runā. Acīm redzot, viņa nemācēja tos atstāstīt saviem vārdiem.) — Atceros, kad kolhozs mani sūtīja uz pavāru kursiem Maskavā, man negri­bējās braukt… es pat raudāju. Manas draudzenes — cita uz traktora, cita uz kombaina, bet es ar pavār­nīcu pie plīts. Pēcāk kursos gan sapratu. Mūsu šefs dažkārt mēdza sacīt: «Mēs, pavāri, esam tas pats, kas ārsti un pat vēl vairāk. Pie mums nāk cilvēki trīsreiz dienā remdēt izsalkumu, bet pie ārsta labprāt vis ne­iet, tikai visļaunākajā gadījumā, nelaimes brīdī. Arī jāēdina pēc zinātnes noteikumiem — pēc kalorijām

un ar vitamīniem. Tāpēc ka cilvēki paši nezina, kas tiem jāēd. Mums jādomā'viņu vietā.»

Es mācījos cītīgi un saņēmu teicamnieces diplomu. Kā šodien atceros, man bija jāgatavo svētku maltīte un torte ar augļiem. Toreiz es domāju — kad pār­braukšu Kremeņjā, es sarīkošu ēdnīcā mielastu vi­siem par brīnumu. Bet iznāca tā, ka mājās tik drīz vis neatgriežos.

Kursiem pienāca rīkojums — trīs labākās mācek­les sūtīt uz Arktiku pārziemot. Pēc atzīmēm es biju piektā, bet trešā nobijās braukt un samainījās ar mani. Viņa atbrauca uz Kremeņju, bet es uz Franča Jozefa zemi.

Par Arktiku nestāstīšu, par to jau man nejautājāt. Daudz kas tika pieredzēts — baltie lāči, sniega vēt­ras, trīs mēnešu gara nakts, ziemeļblāzma. Dzīvot mēs dzīvojām labi, jo kolektīvs bija saticīgs. Man sevišķi iepatikās kāds jauneklis — radists Šura, tāds jautrs un lielisks puisis. Mēs ar viņu cieši sadraudzējāmies un, kad beidzās mūsu laiks, nolēmām vēlreiz kopā pārziemot, vispirms aizbraukt uz Kaukāzu, Maskavu, Kremeņju, bet tad atpakaļ uz Arktiku.

Un taisni toreiz, braucot vilcienā no Arhangeļskas, Šuriks dzird pa radio, ka uz Mēness pārziemošot kom­jaunieši. Padzirdēja un iedegās: «Ņemsim un uzrak­stīsim iesniegumu.» Viņš man varens gudrinieks! Es viņam saku: «Sura, uz turieni gan sūtīs speciālus cilvēkus. Kādi mums īpaši nopelni? Es esmu vienkārša pavāre, tu vienkāršs radists.» Bet viņš iecērtas: «Es neesmu vienkāršs radists, esmu pirmās klases radists, man ir polārpētnieka teicamnieka nozīmīte. Radistus visur ķertin izķer.» Viņš mani pierunāja… Uzrakstī­jām iesniegumu un, caurbraucot Maskavai, aiznesām to uz komiteju. Taisnību sakot, cerību man nebija itin nekādu, jo mans kārtas numurs bija 14325, bet Šurika — 14 324.

Taču iznaca citādi. Vēl nedabūjām aizbraukt prom, kad viesnīcā man atnes aicinājumu: Mariju Alekse- jevnu Kremņevu — tātad mani — lūdz vienpadsmitos ierasties komjaunatnes rajona komitejā pie biedra Platonova.

Skrienu kā vēja spārniem. Mani pieņem tas pats Platonovs, dikti laipns, godā mani vārdā un tēva vārdā, apjautājas, kā esmu strādājusj, Arktikā, cik liels mans stāžs komjaunatnes darbā, vai ir arī kādi sodi. Tad viņš saka:

«Mēs domājam, Marija Aleksejevna, ka jūs mums esat piemērota kandidāte. Arī diploms jums ir, speci­ālā izglītība, pārziemošanas pieredze, bet uz Mēness apstākļi ir līdzīgi. Taču man jums iepriekš jāpa­skaidro: uz Mēnesi lidos pavisam tikai pieci cilvēki. Sūtīt tiem līdzi īpašu pavāru nav nekādu iespēju. Jums vajadzēs uzņemties visu saimniecību — ēdienu gatavošanu, trauku mazgāšanu, uzkopšanu, gan arī veļas mazgāšanu un lāpīšanu.»