G.GUREVIČS - ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

desmit zem nulles. Mēģinājumi ar vakuumu, mēģinā­jumi ar siltumu, ar gaismu, ar elektrību un magnē­tiem. Reizēm viņa uzbūvē aparātu gandrīz skapja lielumā. Tikai vienai vai divām reizēm. Iedarbina to, pieraksta skaitļus un jauc atkal ārā.

Kad Aņa bija pastāstījusi par saviem darbiem, kā trešais stāstīja astronoms Serjoža. Viņš parasti cēlās agrāk par visiem, manījās jau aizskriet pirms brokas­tīm un sēdēja pie teleskopa neēdis līdz pašām vaka­riņām. Viņš pat nocēla telefona klausuli, lai darbā viņu netraucētu.

Serjožas teleskops atradās nevis mājās, bet obser­vatorijā. Tas bija ierīkots pajumtē, lai saule nesakar­sētu, bet ēnā uz Mēness ir mūžīgs aukstums un tumsa. Atmosfēras tur nebija, un Serjoža sēdēja skafandrā. Tā viņš tur tupēja kā piesiets divpadsmit stundas no vietas: iestādīja teleskopu un fotografēja, iestādīja un fotografēja. Un sāka atkal no gala. Pēc vakariņām vēl stundas četras attīstīja fotogrāfijas, mērīja un skait­ļus pierakstīja biezā grāmatā. Ko viņš tur pierakstīja? Zvaigznes numuru, atrašanās vietu un lielumu. Vien­kārši sakot, pēc manam domam, ta bija inventarizā­cijā, visgarlaicīgākais darbs. Tā es Serjožam arī at­klāti pateicu: «Es brīnos, Serjoža, par jūsu pacietību.» Bet, izrādās, katrā darbā var būt sava aizraušanās. Serjoža man lepni atbild: «Mēs, astronomi, esam tālo ceļu izlūki. Mēnesi esam izpētījuši un to nodevuši apgūšanai cilvēkiem, no Mēness nu metam acis uz ci­tām planētām.» Lūdzu, lai viņš parāda man zvaigznes. Viņš nebija augstprātīgs, netielējās, ļāva paskatīties teleskopā. No Mēness jau tā daudz zvaigžņu redzams, jo debesis tur ir tīrākas. Bet teleskopā visa debess izskatās kā ar smalku pūderi piebārstīta. Un katrs punktiņš šķiet sveša saule, tai apkārt — zemes, ap­kārt — mēneši. Kad Serjoža visu to pastāstīja, man elpa aizrāvās. Es it kā atrados nepazīstama okeāna krastā, un man pa šo okeānu jābrauc visu mūžu, vai arī es, šķiet, būtu ienākusi bibliotēkā, kur plauktos miljoniem grāmatu, cita par citu interesantāka, pirmo esmu izlasījusi par Maskavu, otru lasu par Mēnesi, bet visas pārējās vēl lasāmas.

Mums bija vēl viens Serjoža. Mēs viņu saucām par šīszemes Serjožu, bet astronomu — par debess Ser- jožu. Šīszemes Serjoža bija neliela auguma, švītīgs, vienmēr ar kaklasaiti, bikses izgludinātas, zābaki no­spodrināti, dejās pirmais kavalieris, gatavs dejot visu cauru nakti. Ja viņš uzaicinās, tad griezīs tevi, kamēr kritīsi. Toties darbā viņš degtin dega, cilvēks ar zelta rokām. Viņš bija atbildīgs par māju, par hermētis­kumu, par apgaismojumu, par apkuri, par elektrosta­ciju, par observatoriju, par apvidus mašīnu, par vi­siem skafandriem, par visiem Aņas izmēģinājumu apa­rātiem. Bez tam viņa ziņā bija radio. Katru vakaru pēc maltītes Aņa diktēja viņam pārskatu, ko Serjoža noraidīja uz Maskavu, pēc tam ziņoja mums par jau­nākajiem Zemes notikumiem: Maskavā — fizkultū­riešu parāde, Donbasā iekārtota automātiskā šahta, bez cilvēkiem, pie Amūras uzcelta jauna hidrostacija, enerģiju gribot atstarot no Mēness un pārvadīt uz Kaukāzu, amerikāņi taisoties uz Mēnesi — domājot nosēsties Krīžu jūrā (puiši smej: «Vai maz viņiem krīžu uz Zemes»). Dažreiz, kad notiek īpaši mums veltītas pārraides, pēkšņi sāk klikstēt Morzes signāls no Šu­rika Vrangeļa salā: «Marusja, neesmu aizmirsis, gaidu…» /

Tā mēs dzīvojām. Katru dienu gan Mēness, gan la­boratorijas, gan debess, gan Zemes jaunumi. Un kas zin, vai kāds pasaulē ir dzīvojis interesantāk par mums sešiem.

— Sešiem? — mākslinieks pārjautāja. — Aņa, Kos­tja, divi Serjožas un jūs. Kurš tad sestais?

Ne vienreiz vien esmu ievērojis, ka Vihrovs pret detaļām ir uzmanīgāks nekā es. Viņu var saprast. Es rakstu par to, kas man jāpasaka, runāju par degunu un atļauju jums iedomāties visu seju. Bet mākslinie­kam nepietiek ar degunu, viņam vajadzīgs zods, ap­kakle, mati un viss pārējais. Protams, Marusjā klau­soties, Vihrovs domās ilustrēja viņas stāstu. Pie galda sēž seši cilvēki. Pieci ir skaidri tverami, bet kāds iz­skatās sestais? Nosēdināt viņu atmuguriski? Bet kas viņš ir — vīrietis vai sieviete?

Marusja nopūtās.

— Sestais mums bija ārsts, Oļegs Vladimirovičs. Negribējās man par viņu runāt, bet vārdi no dzies­mas nav izmetami. Pastāstīšu, kā bija, — patiesību nav ko slēpt.

Nezinu, kā tas viss bija iznācis, vai Starpplanētu komitejā bija pārrēķinājušies, vai viņš pats bija vai­nīgs, bet ārstam pie mums nebija ko darīt. No vienas puses — bez ārsta it kā nevarētu iztikt, no otras — lauku apvidos pēc noteikumiem vienam ārstam jā­būt uz simt cilvēkiem, bet uz Mēness bijām tikai seši, visi jauni un veseli, neviens nedomā slimot. Viņam bija savi uzdevumi ar baktērijām un augiem. Bet mikrobi izsala, augi novīta. Aņa aicināja ārstu palīdzēt viņai, taisni lūdzās, bet viņš nebija ar mieru. Ārstam atlika viens vienīgs darbs — sastādīt ēdienu karti un pārbaudīt ēdienu. Viņš sāka bieži nākt pie manis vir­tuvē, nevis aiz izsalkuma, bet tāpat, aiz garlaicības. Pasmeļ karotīti, norij malciņu, apsēžas uz lādes un stāsta.

Pats viņš bija slaida auguma, izskatīgs un turējās solīdi, apzinājās savu vērtību. Stāstīja arī interesanti, bet vairāk gan par sevi, kā viņš dzīvojis ar tēvu aka­dēmiķi, kā slaveni cilvēki nākuši viņu mājā, kā viņš institūtā izcēlies, kā cildināti viņa darbi, kā viņš iero­sinājis ārstēt kaulu slimības uz Mēness, kur smaguma spēks mazāks, kā viņš panācis sev komandējumu uz Mēnesi. Es klausījos ar patiku, pat lūdzu vēl kaut ko pastāstīt. Man nebija garīgs darbs, varēju sīpolus smalcināt un klausīties, tas netraucēja.

Varbūt viņš mani pārprata, vai arī viņu māca gar­laicība, vispār sakot, viņš sāka ar mani jokoties, va­jadzēja reizēm sadot pa nagiem. Bet viņš neko, nemaz neapvainojās. Gluži otrādi, teica man mīļus vārdus. Es redzu, ka jārunā skaidra valoda. Es šim saku: «Dakter, velti nesatrauciet sevi. Aiz garlaicības es ar mīlestību nenodarbošos. Man uz Zemes ir līgavai­nis — radists Sura. Bet, ja jums nav ko darīt, ejiet palīgā Annai Mihailovnai. Jūs ar viņu saderat: viņa raksta kandidāta darbu, bet jūs jau esat kandidāts. Turpretī man tikai astoņas klases un pavāru kursi.»

Viņš tikai atsmej: «Tu jocīgi spried, Marusja, it kā

produktus svērtu. Kāda nozīme te klasēm un grā­diem? Tu man patīc, bet uz to mucu es nevaru ne skatīties.» (To viņš teica par Aņu.)

Tikai viņam bija aizmirsies, ka mūsu mājiņas sie­nas ir no metāla un viss cauri dzirdams. Es izeju no virtuves un redzu •— ēdamistabā stāv Aņa bāla kā krīts. Viņa man uzbrūk: «Ar ko tu noņemies darba laikā?» Tad viņa apraudājās, apkampa mani un lūdza piedošanu: «Marusja, es pati nezinu, ko runāju.»

Man viņas tik žēl, bet padoma nezinu. Kāds padoms te var līdzēt?

Tomēr viņa sevi pārvarēja. Vakariņu laikā dzirdu — viņa dzied. Raksturs viņai tāds viegls, ātri laida pār galvu.

Kopš tā brīža pagāja pavisam mazs laiciņš — pēc Zemes rēķina divas nedēļas, bet pēc^ Mēness — puse diennakts: rīts, diena un vakars. Ārstam radās rū­pes — slimniece, un šī slimniece biju es.

Tas viss iznāca debess Serjožas dēļ. Taisni tolaik Marss bija lielajā opozīcijā, kas gadās reizi pa piec­padsmit gadiem. Serjožam bija dārgs katrs mirklis, neēda pusdienas, neēda vakariņas, nenovēlēja sev laika pat miegam. Kā nekā žēl, tup cilvēks izsalcis. Kaut ko sagrabināju, uzģērbu skafandru un — kamerā iekšā. Tā ir tāda telpa, kur izsūknē gaisu. To dara lēnām, jāgaida minūtes divdesmit. Tāpēc Serjoža arī negribēja nākt pusdienās. Beidzot gaiss bija izsūk­nēts, durvis atvērās (tas viss notiek bez cilvēkiem, automātiski), un es skrēju uz observatoriju. Biju jau pavisam tuvu, gandrīz vai ar roku aizsniedzama, te uzreiz — kāds kniukšķis, kaut kas nošķind pa ska­fandru. Kāju man kā uguns apdedzināja. Skatos, ska­fandrā caurumiņš, no tā mutuļo tvaiks.