G.GUREVIČS - ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

Un es sāktu stāstīt par mūsu priekšteču varoņdar­biem: par pasaules ceļotājiem, kas atklāja Kolimu, par partizāniem, kas šo novadu nosargāja, par revo­lucionāriem, par ģeologiem, par kalnračiem, par XXII gadsimta celtniekiem, kas pagriezuši straumes un vējus, sasildījuši mūžīgā sasaluma joslu, tropus tuvinājuši kādreiz skarbajam novadam.

«Un ko tu, tēt, esi uzcēlis?» dēls man jautātu.

Ko es sarkdams varētu nomurmināt? «Nekā. Bau­dīju. Dzīvoju kā varēdams vieglāk. Skatījos kino­teātrī, kā citi iekārto jaunas planētas maniem maz­bērniem, taviem bērniem.»

Ko sacīs, ko par mani domās mans dēls?

Vai tad kāds ar tevi, Mūza, strīdas? Protams, Zeme ir cilvēces šūpulis, dzīve centrā ir bagātāka, kulturā­lāka, vilinošāka, vieglāka, daudzveidīgāka un reizēm pat varonīgāka. Mūsu tālajā pasaulē ir sliktāk, gru-

tāk un bīstamāk. Tomēr vīrieša vieta ir tur, kur grū­tāk un bīstamāk.

Bet pirms trīssimt gadiem, varonīgajā divdesmi­tajā gadsimtā, kad Sibīrijā vēl pletās taigas un saltums bija tāds kā Leidenes aukstuma laboratorijā un cilvēki strādāja bez skafandriem un apsaldēja se­jas, — vai viņi izvairījās, vai viņi bēga uz apsildīta­jām planētām?

Un toreiz, kad aizsardzības priekšējās līnijās plīsa šāviņi un gabalos saplosīja cilvēkus, — vai tad kara­vīri muka uz aizmuguri, lai slēptos mežos un nogai­dītu, kamēr viņu biedri atsit ienaidnieku?

Un vēl agrākos laikos, kad bagātie apspieda na­bagos un noziedzīga bija pati doma par vienlī­dzību, — vai komunisma cīnītāji tad baidījās no cie­tumiem, vai padevās žandarmiem, vai viņi solījās gaidīt, kamēr viņu biedri atņem caram varu?

Tā bijis un tā būs. Kādreiz tālā pasaule bija tā, kur cilvēkus smacēja cietumos un kāra, šāva un no­galināja, pēcāk kara frontes izzuda un palika tikai celtniecības frontes. Tālas pasaules robeža kādreiz gāja pāri neskartajām zemēm, cauri taigai, pāri tuksne­šiem, pa ledus laukiem un okeāna dzīlēm. Tagad tālā pasaule ir uz Poēzijas tipa planētām, pēcāk tā snieg­sies pāri Saules sistēmas robežām, uz citām zvaig­znēm, varbūt uz citām galaktikām. Es nezinu, nevaru pat iedomāties dzīvi galaktiskajā gadu tūkstotī, bet es droši zinu, ka tālā pasaule pastāvēs vienmēr, ka­mēr cilvēce nerims augt un attīstīties, un tālajā pa­saulē vienmēr būs grūtāk, un tālajā pasaulē vienmēr būs vajadzīgi visizturīgākie.

Es negribu sevi izsvītrot no izturīgo goda kohortas.

Bet par sevi izšķiries pati…

14

Jara balss pārtrūka. Kādu brīdi vēl švīkstēja lente, tad kibas piesmakusī balstiņa paziņoja: «Lente beigu­sies, ielieciet citu.» Jaunā sieviete sarāvās un izslē­dza gnomu.

Viņas seja aiz apvainojuma dega. Nē, ko gan viņš domā? Tāda pašapziņa un augstprātība! Vīrietis, da­bas valdnieks! Bet pats piesūcies senlaiku paliekām. Nolīdis pasaules malā, pagātnē un plātās ar atpali­cību. Viņa tam pateiks . . . gan atradīs vārdus … iz­smies viņa pretenzijas. Viņa pierādīs, ka augstākie sasniegumi ir te, uz Zemes, ka te ir zinātne, ir varoņ­darbi. Ja nebūtu Zemes, tur, tai tālajā pasaulē, viņi nenodzīvotu nevienu dienu. Idejas nāk no šejienes, pārtika no šejienes, mašīnas no šejienes . . .

Taisnību sakot, Jars Zemi nepulgoja. Viņš tikai apgal­voja, ka dzīvot tālajā pasaulē ir grūtāk un bīstamāk.

Neatlaidīgi tikšķi lika viņai pamest acis uz radio- aproci. Ekrāniņā parādījās režisora izteiksmīgā seja.

— Dārgā, man jums ir pārsteigums, brīnišķīga dā­vana. Man atnesa jaunu lugu no mūsdienu dzīves. Žilbinoši! Saucas «Mēs — tālajā pasaulē». Autors pa­bijis uz Poēzijas planētas, pārvedis uzmetumus, sav­dabīgs konflikts, ir arī folkloras panti. «Kalēj, no visa spēka zvel, kamēr planēta karsta vēl!» Šī tēma taisni kā jums, Mūza. Te jūs izvērsīsities. Sārtais, melnais, veseris un lakta. Nestrīdieties, es zinu, jūs esat sajūsmā. Domājiet par skicēm, bet «Makbetu», mīļā, es no jums paņemšu atpakaļ. Tā ir veca manta un jāveido ar ve­ciem paņēmieniem. Neizslēdziet. Neizslē …

Jā, kur tad viņa palika? Zeme ir tā, kas apgādā tālo pasauli. Idejas no šejienes, pārtika no šejienes, ma­šīnas no šejienes …

Un pēkšņi māksliniece saprata, ka visiem viņas iebildumiem ir tikai viena jēga. Var jau tos izraudzī­ties visasākos un pārliecinošākos, taču tie nozīmē tikai vienu: «nē».

«Nē» — tālajai pasaulei, «nē» — arī mīlestībai.

Viņa pateiks «nē» un uz visiem laikiem paliks mā­jīgajā Magadanā gleznot dekorācijas lugai, kas vel­tīta vīram.

Būt blakus vai zīmējot atcerēties?

Iegūt cieņu vai apdziedāt cienījamos?

Krēslainajā istabā pacietīgi gaida mājas gnoms, plakanās ķepas pēc atbildes izstiepis.

Mēness ikdiena………………………………………………. 5

Asteroīda gūstekņi……………………………………………….. 28

Pūķa zvaigznāja Infra…………………………………………… 88

Šorina funkcija………………………………………………….. 122

Pirmā radišanas diena…………………………………………. 162

Mēs — no tālās pasaules…………………………………….. 205

Г. Г у р е в и ч ПЛЕННИКИ АСТЕРОИДА «Детская литература» Москва 1Эба

Издательство «Лиесма» На латышском языке

Redaktore L- Hipmonoka Māksi, redaktors H. Purviņš Tehn. redaktore N. Kļava Korektore L. Ozoliņa

Nodota salikšanai 1966. g. 20. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1966. g. 16. augusta. Papīra formāts 84X108/32. 7,88 fiz. iespiedi.; 12,92 uzsk. iespiedi.; 13.48 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 51 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīga, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 20412/.M938. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses komitejas Poligrā­fiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīga, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt, Nr. 357. K2

2

Pakustējusies viņa sajuta sāpes mugurā, pakausī un ceļgalā. Viņa apspieda vaidu. Tomēr tie nemitējās. Vaidēja kāds cits, nevis Nadježda. Viņa atvēra plak­stus. Zaļganajā avārijas gaismā virtuve likās sveša. Viņai tuvojās Renisa pelēkā seja bez vienas asins pi­lītes.

— Ārstam jādziedinās pašam, — ar mokpilnu smaidu viņš izdabūja pār lūpām. — Nadja, ja varat piecelties, palīdziet zēnam.

— Bet Vadims?

Vaidēja Roberts. Viņš gulēja atmestu galvu, ar sa­vādi izgrieztu pēdu. Nadježda Petrovna aptaustīja kāju. Izmežģījums. Viņa spēji parāva. Zēns iekliedzās un atvēra acis.

4 - 35?

[2] krieviski — ha;ie>k,aa.