G.GUREVIČS - ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

— Nē, sakiet, ko gribat, cilvēce kļūst seklāka. Va­ronība palikusi otrajā gadu tūkstotī. Mēs gan esam stiprāki kā inženieri, bet kā cilvēki esam kļuvuši vājāki. Esam mācījušies pārstatīt kalnus, bet uzupu­rēt dzīvību vairs neprotam. Vakar vakarā lasīju par pēdējo karu pret fašistiem. Toreiz tik ir bijuši cil­vēki: ar savām krūtīm metušies uz ložmetēju, tara- nējušies. Vai zināt, ko nozīmē taranēties? Kad lidotā­jam nav vairs šāviņu, tas ar savu lidmašīnu metas virsū ienaidniekam … un iet bojā līdz ar pretinieku.

— Par laimi, kari sen jau aizmirsušies, — piebilst Ditmars. — Ziedoties mums vairs nevajag.

— Bet, ja vajadzētu, mēs tā kā tā to nedarītu.

— Darītu gan, — Gena neatlaižas.

— Nedarītu. Dūšas pietrūktu.

Piepeši sakustējās galds, it kā gar logu būtu no­gājusi kravas kiba. Es taisni iedomājos kravas kibu, pavisam aizmirsis, ka uz Poēzijas nav nevienas pašas.

Bet Ditmaram uzreiz bija skaidrs.

— Olimps grimst! — viņš iesaucās. — Pārslodze!

Mēs visi pielēcām, kā atsperes sviesti. Cik beidza­mās dienās netika runāts — vai tik Olimps nav pār­slogots? Gan pieprasījumu sūtījām, gan komisija ieradās. Bet ko tad komisija? Tik augsti kalni vēl ne­bija celti, neviens vēl pasaulē planētas nebija veido­jis, nebija gluži skaidrs, kā risināsies sacietēšanas process.

Ar aizsargķiveri rokās Ditmars ātri izrīkoja:

— Hozē — ar Genu. Jars — ar mani. Pacelsimies, tad izlemsim. Varbūt lieko atšķelsim pēc pirmā vari­anta. Kira, tu paliec par vecāko. Ziņo pa radio sta­cijām un pavadoņiem.

Kira nopietni pamāja ar galvu. Bet tu apkampi mani un paskatījies manī platām acīm.

— Uzmanīgāk, Jar, — tu čukstēji. — Sargā sevi.

Hozē nenoturējās, nepiebildis:

— Interesanti, vai varonīgajā divdesmitajā gad­simtā, kad vīri devās kaujās, tos arī lūdza karot uz­manīgāk?

— Jā, lūdza, — tu izaicinoši atbildēji. Un, uz pirkst­galiem pastiepusies, mani noskūpstīji.

Kira tikai nopūtās. Ditmaram mīlināšanās nepatika.

Mēs izskrējām ārā un laidām uz angāru. Mūsu mā­jiņa visu laiku drebēja, zem grīdas dobji dūca un dārdēja, it kā zem tās risinātos spraigs darbs vai arī locītos milzīga, gadsimtiem snaudusi čūska, kas nu pamodusies kratās vaļā no klintīm, ar ko apaugusi tās āda.

8

Pacēlušies stratosfērā, mēs redzējām, ka Ditmaram taisnība. Olimpa melnā seja šodien bija ierāvusies dūmu apkaklē. Acīm redzot, apkārt kalnam radušajās plaisās sākušies izvirdumi, un dūmainās pelnu vēr­petes cēlās augšup līdz pušķainam. Līdz milža galvai tās nevarēja uztikt. Saules apmirdzētā bazalta ķivere peldēja violetajās debesīs virspus vētrām, virspus pel­niem, it kā nicinādama izvirdumu niecīgo nemieru.

Bet mēs sapratām: šī nesatricināmība ir tikai šķie­tama. Patiesībā Olimps savu pamatu bija iespiedis dziļumā, izlauzis garozā caurumu un no apakšas dzina augšā magmu, pats sākdams grimt, un, jo dziļāk, jo grimšana risināsies straujāk, varbūt tas nogrims ze­māk par apkārtējām kalnu grēdām.

— Atslogosim, kā jau nolēmām, — sacīja Ditmars, — griezienu taisīsim pie iedaļas plus divdesmit divi..

— Vai desmit kilometrus uzreiz griezīsim? — pa radio pārjautāja Hozē.

Viņa balsī skanēja sajūsma. Viņš jūsmoja un prie­cājās kā mākslinieks, kas saņēmis sarežģītu uzde­vumu. Ar desmit kilometru augstu kalnu viņam vēl nebija iznācis rotaļāties.

— Deviņus mums izdos ārā, — Ditmars piebilda.

Viņam prātā bija visiem zināmais kalnu un ledāju

likums. Ledāji ir desmit procentu vieglāki nekā ūdens, tāpēc tikai viena desmitā daļa paceļas no ūdens. Kalni peld magmā, kas ir par kādiem desmit procentiem smagāka, tāpēc katra kalna deviņas des­mitdaļas atrodas zem zemes. Ja kalnu samazināsim, iekšējais spiediens izgrūdis to ārā. Tā mūsu dienās uz Zemes no ledājiem atbrīvojusies ceļas augšup Grenlande. No Olimpa desmit kilometrus nošķēluši, mēs varētu cerēt, ka iekšējais spiediens atdos mums deviņus vai, mazākais, septiņus astoņus kilometrus.

Hozē izrīkoja kibas-zāģus, tāpēc pirmajā brīdī es nedarīju nekā, biju tikai skatītājs. Zāģus es nere­dzēju, tie pazibēja kaut kur sāņus, dodamies uz kalnu. Drīz Olimpu apņēma varavīksne, jo griezuma līnijā, kā parasti, tika lauzti gaismas stari. Tad virs varavīksnes parādījās tumša sprauga: Olimps, likās, smaidīja, un smaidā mute atvērta no vienas auss līdz ot­rai. Sagriezās putekļi, bet mākoņi, strauji savērpušies, vertikāli šāvās augšup pretī Saulei. Sprauga pletās, rīkle vērās arvien platāka, atsegdama sarkankvēlo vērumu. Tad, no galvas pacēlusies, melnā cepure pa­lika karājamies virs sārtenā, it kā noskalpētā paura.

So ainu, Mūza, es nekad neaizmirsīšu. Uz Poēzijas esmu nošķēlis simtiem kalnu, bet ar Olimpu notika kaut kas īpašs. Visi atšķeltie kalni šaujas augšup ar

krītoša akmens ātrumu. Akmeni tu ievēro tikai tu­vumā, kad tas svilpdams padrāž tev garām, bet kalnu var vērot arī notālēm. Uz Olimpu mēs raudzījāmies no četrdesmit kilometru attāluma. Perspektīva sama­zināja ātruma mērogu .. . Pacelšanās notika apbrīno­jami viegli. Kalns, šķiet, negribīgi paceļas no pje­destāla, paliek gaisā karājamies, tad it kā lidinās un svārstās. Nekad vēl nebijām atšķēluši tik lielu un tik gausu kalnu kā Olimps.

— Jar, vai esi gatavs?

Es aizsprādzēju biostrāvas aparatūras aproces un izstiepu rokas. Aiz rūtīm uzblāzmoja atspulgi. Ma­nam mājienam paklausot, visas desmit kibas-lapsenes pameta savas ligzdas no lidmašīnas spārnu apakšas.

Antigravitācijas teoriju tu zini. Mūsu izdarītais griezums bija četrdesmit kilometru plats, — tas no­zīmē, ka, zūdot gravitācijai, Olimpam vajadzēja sa­vus četrdesmit kilometrus uzlidot gaisā un vēl četr­desmit pēc inerces. Krītot no četrdesmit kilometru augstuma, akmens krišanas ātrums sasniedz vairāk nekā kilometru sekundē. Mums vajadzēja vēl pielikt septi­ņus, lai Olimpu galīgi izsviestu no planētas, lai sākumam to pataisītu par pavadoni. Četrdesmit kilo­metru augstumā kalns uzšaujas divās minūtēs, tikpat ilgi tas lido ari pēc inerces. Tātad mūsu rīcībā bija divas minūtes kosmiskā ātruma attīstīšanai.

— Sākt, — Ditmars deva rīkojumu.

Līdz šim mirklim es biju satraukts. Žēl bija Olimpa, sajūsminājos par gaidāmā uzdevuma vērienu, ap­skaudu Ditmara mieru, baiļojos par pasākuma rezul­tātiem. Bet tad satraukums izzuda. Jutu tikai vienu: vēlēšanos darbu veikt pēc iespējas labāk. Varu pa­stāstīt, ko es ievēroju un ko darīju. Emociju nebija, emocijas radās vēlāk.

Skatījos tikai uz ekrānu. Tajā kalna tumšais silu­ets šķita nekustīgs. Es izstiepu rokas un paātrināju kibas. Drīz krāsainās uguntiņas apmetās uz melnā konusa. Lapsenes kibas viegli panāca kalnu un auto­mātiski piekļāvās pie tā. Atceros, ka zilganā kiba par dažām sekundēm nokavējās un man jau gribējās

sākt bez tās. Bet tad iemirdzējās arī zilganā uguntiņa. Es pārcēlu pirkstus uz klaviatūru.

— Gatavs, — es ziņoju Ditmaram.

— Sāc! Hozē, sāc arī tu!

Es nospiedu visus taustiņus uzreiz. Mūzikā nepie­ļaujams akords.

Vēlreiz!

Vēl!

Pa logu neskatījos, bet caur plakstiņiem jutu gais­mas uzliesmojumu. Atomsprādzieni steidzināja augšup traucošo kalnu. Doplometra šautriņa jau rādīja divus kilometrus sekundē.

Bet tad sākās nepatikšanas.

Līdz šim mums taču bija bijusi darīšana ar dabis­kiem monolītiem kalniem. Tie lēkāja kā bumbas, tik­pat kā nedrupa un neplaisāja. Nogulumiežu uz Poēzi­jas vēl nebija, dēdēšana tikko bija sākusies, tāpēc slāņainu un irdenu kalnu nebija. Bet Olimps bija sa­likts kalns, mūsu pašu darināts. Lai gan starp katru krāvumu likām lavu, viengabalainuma tomēr nebija. Atomu triecienos kalns, augšup traucoties, sāka drupt. Atdalījās divi pamatīgi masīvi, uz viena bija uzmetusies zaļā, bet uz otra — olīvkrāsas lapsene.