G.GUREVIČS - ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

Un, beidzot, pēdējais arguments: vai es savu sievu mīlu vai nemīlu? Ja mīlu, tad man jāpiekāpjas, jādo­das līdz uz Zemi. Jo tu taču sekoji man kosmosā, nu ir mana kārta. Aiz īstas mīlestības cilvēki ir slīcināju­šies, cīnījušies līdz pēdējai asins lāsei ar zvēriem un mežonīgajiem fašistiem. No manis prasa pavisam maz: atteikties no patmīlības un aizbraukt. Neviens ne­cietīs. Tūkstošiem jauniešu labprāt stāsies brīvajā vietā.

Vai mana mīlestība ir īsta?

16'

243

Tieši tad apritēja gads. Man vajadzēja ierasties uz pavadoņa pateikt komandantam, vai gribu vēl uz gadu palikt vai arī jāaicina maiņa. Neviens man ne­

pārmestu, ja es pateiktu: «Mēs ar Mūzu dodamies atpakaļ uz Zemi.» Un mēs abi norunājām, ka taisni tā es komandantam pateikšu.

12

Atceros, kā tu līksmoji, kravājot un atlasot šādus tādus suvenīrus: akmeņus, zīmējumus, kinolentes. Klinšu un viesuļvētru planēta īsi pirms aizbraukšanas tik nepatīkama tev nemaz vairs nelikās, tu devies tu­vos lidojumos, piemiņai uzņemdama dažus kadrus: tu uzņēmi ieleju, kur jūs ar Kiru atradāt mūs trīs, uz­ņēmi arī Iliādas plato, kur lavā rēgojās mana pusno- grimusī kabīne. Ja toreiz tu būtu zinājusi, ja tu būtu zinājusi!

Protams, tev taisnība: dzīvam cilvēkam Poēzijas klintis var apnikt. Pati ierašanās uz pavadoņa man bija liels baudījums. Mākoņi un viesuļvētras bija pa­likušas aiz muguras, zvaigžņotajā debesī es ieraudzīju spožu sirpi, piebraucu tam klāt un iegāju līkumotā gaitenī. Satiku tur daudz ļaužu, četrdesmit cilvēku vienuviet. Un visi — vai vari iedomāties! — pavisam sveši! Taču ar katru var parunāties, apjautāties, kas viņš tāds, no kurienes, ko dara, kas jauns viņa darbā, kas labs uz Zemes, vai nav jaunu kinožurnālu, ja ir, lai tūlīt parāda.

Četrdesmit cilvēku, četrdesmit nelasītu romānu!

Pēkšņi svešinieku pulkā ieraugu mīļu mūsainu seju. Gena! Bet viņam līdzās kāds briesmonis ar sārtiem plankumiem sejā, nogrieztu degunu un pūces acīm bez plakstiņiem.

— Hozē! Tas esi tu? Bet kāpēc …

Es sastostījos un paliku pusvārdā. Viņš pabeidza manā vietā:

— Tu gribi jautāt, kur palikusi mana jaunā seja? Es nolēmu, ka iztikšu bez tās. Meitenes man tā kā tā nav vēlīgas: ne Karmena Argentīnā, nedz arī tava Mūza. Bet gadu zaudēt ir žēl. Ārsti saka: gads būšot jānoguļ slimnīcā. Negribas, ka Olimpu veidotu bez manis. Pēc tam varbūt sasparošos.

— Olimps taču iekonservēts uz nezin cik gadiem.

— Tu nezini? Jā, taisnība, galveno tu nezini.

Tad viņi man visu pastāstīja. Zeme noskaidrojusi Olimpa iegrimšanas cēloni. Tiešām, neesot bijis iespē­jams paredzēt Poēzijas tipa planētu matērijas īpašo pagaidstāvokli. Nu jau esot teorija, esot izstrādāti pa­sākumi — sistēma, kas paredzot pazemes kibas ar adopteriem . . . Esot arī projekts. Man, kā kibu speci­ālistam, jākļūstot par stacijas priekšnieku.

— Par priekšnieku labāk Hozē, viņam lielāka pie­redze.

— Vai kā cietušajam? — Hozē rūgti pasmaidīja. — Nē, te izšķīrējas nav ciešanas, bet kibas. Tu ne­kautrējies, Jar, visi saprot, ka vispiemērotākais esi tu.

Bet Gena smaida platu muti:

— Draugi, biedri, mēs visi atkal kopā! Gandrīz visi: Jars ar Mūzu un mēs! Atkal tālajā pasaulē! Nav iz­sakāms, kā man apnicis uz šā uzfrizētā Mēness!

Saki, Mūza, — vai es drīkstēju atteikties? Vai drīk­stēju skriet uz Magadanu, pamest tālo pasauli, biedrus, Ditmara darbu? Vai drīkstēju? Protams, tūlīt pa radio es sazinājos ar tevi un izdzirdēju ledaino: «Gļēvulis!»

— Gļēvulis! — tu teici. — Baidījies pat strīdēties, pat pušplēsta vārda neminēji par mīlestību!

«Aizbraukšu — tad parunāsim,» es nodomāju. «Nevar taču par ģimenes lietām piekliegt visu kos­mosu.» Bet runāt neiznāca. Atgriezies stacijā, ierau­dzīju galdautam piespraustu zīmīti:

«Tu esi gļēvs un bez rakstura. Es tevi vairs nemīlu. Ardievu! Uz Zemes tu man pēdas nedzen.»

13

So vēstuli diktējot, es raugos tevī, Mūza, tavā kino- ģīmetnē. Tu mājīgi uzkop istabu, pārbīdi krēslus, piesūcini plauktiņus. Nupat tu atvilki priekškariņu, nepatikā uzmeti deguntiņu, mīļi un koķeti paskatī­jies uz mani.

Allaž vienādi: laipni un koķeti, allaž atzinīgi.

Visas tev uz Zemes sūtītās vēstules es nolasīju šai mēmajai Mūzai, tavai dubultniecei. Tā mīļi smaidīja,

bet tu cietsirdīgi atcirti: «Es vairs nemīlu, par ko lai runājam?» Un ģīmetnei es skumji vaicāju: «Kāpēc vairs nemīli? Varbūt nekad neesi mīlējusi?»

Padomāsim vēlreiz, runāsim prātīgi. Tu gribēji, lai mīlestības dēļ es brauktu tev līdzi. Bet tu pati aiz mī­lestības palikt pie manis negribēji. Tu gribēji, lai tevi mīl, bet mīlēt negribēji. Nē, te mēs esam līdzīgi. Tā­pēc nevajag mūsu strīdu saistīt ar mīlestību.

Abi kaut ko esam saputrojuši. Es tad nu gribēju tikt skaidrībā no pašiem sākumiem, tāpēc jau visu šo mūsu notikumu arī stāstīju tev un sev. Stāstīdams kaut ko sapratu arī pats.

Vai tu atceries Hozē vārdus? Viņš sacīja tā: «Pie­dzīvojums — tā ir vizīte pagātnē.» Acīm redzot, tā tas arī ir. Piedzīvojumu cēlonis — kaut kāda nepil­nība: neprasme, nezināšana, kļūda. Šī nepilnība mūs atkal noved cīņas un briesmu pasaulē. Trešā gadu tūkstoša sākumā cilvēce no šīs cīņas pasaules nonāca pasaulē, kur valda drošība un labklājība . . . Mēs at­vadījāmies no pagātnes, bet mūsos palika maigums un cieņa pret to, tāpat kā pret pamestām, dzīvošanai nederīgām tēva mājām. Mums pat labprāt patīk spē­lēt pagātni: cīnīties, tomēr pēc noteikumiem, tiesneša uzraudzībā; doties tūristu viendienas pārgājienā, pār­nakšņot teltī, uz ugunskura vārīt biezputru, pārbaudīt savu izturību un drosmi. Patiesībā tā ir tikai drosmes spēle, jo mums taču ir radioaproce, un, ja teltī auk­sti gulēt, var izsaukt aerotaksi un nakts atlikušo daļu izgulēties savās mājās gultā.

Tev patika šī drosmes spēle, tu lepojies ar māku nebaidīties. Tu neizbijies no kosmosa, no zvaigžņotās bezgalības, meteorītu apšaudes, no Poēzijas vulkāniem un viesuļvētrām. Tu neizbijies.

Turpretī tālajā pasaulē pagātne nebija iedoma, bet īstenība. Mēs abi uzreiz to nesapratām. Pēc tradīcijas kosmosu uzskata par nākotnes valstību. Jā, tehnika te gan ir vismodernākā, bet dzīves apstākļi kā sirmā se­natnē.

Nav vēl jūru, nav lietus gāžu, nav mežu, nav ne augu, ne dzīvnieku.

Tikpat kā nav cilvēku, nav pilsētu, nav teātru,

aerotakšu, nav Kolimas radiodrošības dienesta, kas uzmana katru, kurš izgājis pastaigāt.

Ari piedzīvojumi te ir īsti, nevis mācību vai tūristu piedzīvojumi. Arī briesmas ir īstas. Cilvēki te taranē tāpat kā divdesmitā gadsimta varoņi. Un iet bojā ak­meņainajos tuksnešos, tāpat kā tolaik, kad uz Zemes vēl pletās tuksneši.

Tu, Mūza, nobijies. Sauksim lietas īstajā vārdā: tu nobijies. Tev gribējās būt Magadanā, pie mātes, ieslēpt galvu spilvenos. Briesmu pilnā gleznainā Poē­zija tev bija apnikusi, apnicis ari Jars, kas tevi sais­tīja pie Poēzijas.

Es tevi, Mūza, nenosodu. Kurš sapratis, tas netiesā. Es tevi mīlu, taču citādi, bez agrākās sajūsmas. Man gribas tevi apmīļot, uz rokām paaijāt pārbiedēto mei­tenīti, to aizstāvēt un pasargāt. Varbūt taisnība veca­jam Loham, ka tālā pasaule nav īstā vieta meitenēm. Sievietēm un bērniem domāta labiekārtotā Kolima, Bērniem jāaug uz Zemes, viņiem Zeme pārvērsta pa­radīzē.

Tu mēģini iedomāties — es būtu kopā ar tevi at­griezies uz Zemes. Mums paaugtos dēls un reiz viņš jautātu: «Kas to visu, tēt, ir uzcēlis — kas uzcēlis Kolimu un Magadanu?»