G.GUREVIČS - ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

Savukārt Gena steidzīgi pārrakstīja Mūzai veltītās poēmas ceturto dziedājumu. Bet Hozē smīnēdams ga­rāžā slepus audzēja tev redīsus — uz Poēzijas nere­dzētu delikatesi.

Vai atceries svētku galdu? Simt divdesmit šķīvju. Par apēšanu nebija ko domāt — pat nogaršot visu ne­maz nevarēja. Ābolu, ķiršu, piena un šokolādes dzē­rieni . . . pat pārrūgusi vīnogu sula, ar ko senatnē sa­vas galvas skurbināja mūsu senči. Ditmars teica oficiālu runu, Gena — jūsmīgu, Hozē — ironisku, bet Kira vienkārši apraudājās. Tad, kausus saskandinājuši, visi baudīja rūgtenu sulu, galvās iesitās dvindziņa, krūtīs siltums. Tad Gena cēla priekšā savu vinjetēm greznoto poēmu, bet Hozē teatrāli nokrita ceļos un lūdza nelasīt, bet pats daiļskanīgā dobjā balsī sāka dziedāt tā paša Genas sacerēto tālās pasaules himnu:

Tālajā pasaulē spraigi rit darbs — Tur, kur skan dziesmas un planētas ka}. Sofer, gana ir stāvēts, kalni ir jāved! Krāsotāj, nāc, uzkalnus pārkrāsot sāc! Ekskavatorist, soļo pār klāniem, Būvbedres roc zem okeāniem! Dārzniek, pasauli ar kokiem pildi! Kurinātāj, polus sildi! Kalēj, no visa spēka zvel, Kamēr planēta karsta vēl!

Dziedāja visi, un, kas dziedāt nemācēja, tie klaigāja. Pati līgava, aizmirsusies, ka tai jāsēž skumji domīgai, kliedza, diriģēja, vicināja iedomāto zizli. Zižļa cilā­tājā baltajās mežģinēs izskatījās ļoti skaista.

Pat Ditmars sāka smaidīt un, gribēdams arī pats kaut kā kuplināt lielos priekus, izņēma radiogrammu un pavicināja virs galda:

— Draugi, patīkama ziņa. Ir apstiprināts Olimpa galīgais projekts. Augstums trīsdesmit trīs kilometri. Mēs celsim visaugstāko kalnu Saules sistēmā.

Visiem mutes vaļā un visi reizē ierunājās:

—• Trīsdesmit trīs kilometri?

— Vai visaugstākais? Vai uz asteroīdiem kalni nav augstāki?

— Tur vispār nav saprotams, ko uzskatīt par kalnu.

— Bet mūsu Olimps taču iestiepsies stratosfērā. Tur nevarēs paelpot.

— Nē, tas nu reiz ir lieliski! — jūsmoja Gena. — Kosmiskais Olimps mākoņu' vainagā zem zvaigžņo­

tajām debesīm. Milzīga Pegasa statuja pašā kalngalā. Tajā nosēžas lauriem vainagotie . . .

— … plikgalvji veči un tuklas sievas, — ; iemeta starpā Hozē.

— Plikgalvju un tuklu uz Poēzijas nebūs. Visi būs jauni vai ideāli atjaunināti.

— Bez Pegasa vajadzīgs arī bezdibenis, — nerimās Hozē. — Kā senajā Spartā. Lai neizdevušos dzejnieku tūlīt nogrūstu bezdibenī. Un bezdibeņa pašā apakšā — piemineklis nezināmajam dzejniekam. Gena, draugs, tev ir izredzes tikt tur pirmajam.

— Smej, smej vien! Esmu drošs, ka tu pats sāksi dzejot, nodzīvojis uz Poēzijas piecus gadus.

— Piecus gadus es te nedzīvošu. Mana mūza ir Klio. Līdzko šejienes kalni būs izveidoti, es pārcelšos uz Vēsturi. Tur tik būs īstā dzīve, tur būs varonības valstība! Bruņinieku ieleja, Jūrnieku okeāns, Pagrīd- nieku valsts, Sarkanās Armijas kontinents! Pagātne nav atdzīvināma, taču vismaz atdarinās varonīgo div­desmito gadsimtu. Ditmar, brauksim uz Vēsturi?

— Nu nē, mēs ar Kiru esam diezgan braukājuši. Uzcelsim Olimpu un laidīsim uz vecajām planētām. Kaut kur uz Venēru. Padzīvosim tur mierā, līdz tiekam atjaunināti.

— Melo, viņš melo! — sauca Kira. — Tā viņš solās visu mūžu, bet pats tik tiecas arvien tālāk un tā­lāk … — Un, tevi apkampusi, viņa čukstēja: — Mīļā, netici vīriešiem, viņi dzīvo kosmosa reibonī, viņi iemī­lējušies tālēs, nezināmībā un bezgalībā. Viņiem, jo briesmīgāk, jo labāk. Jūs esat jaunava ar gribas spēku un raksturu. Pievaldiet Jaru, kamēr viņš jums klausa .. . Laidiet saknes uz Poēzijas un palieciet te. Citādi jūs mētāsities"" pa Visumu tāpat kā es — no vīra pie bērniem, no bērniem atpakaļ pie vīra.

Vēlāk, kad sasarkušie viesi mūs atstāja, tu apķēries man ap kaklu un smaidīdama teici:

— Vai es tevi, Jar, turu stingri? Vai tu klausīsi mani?

— Kira ir jauks cilvēks. Te viņi visi ir brīnišķīgi, vai tā nav? — es tev jautāju.

Tā es runāju tāpēc, ka jutos atbildīgs. Es biju tevi atvedis šurp uz pasaules malu un tālajā pasaulē jutos atbildīgs par visu: par virpujvētrām un vulkāniem, par Genas dzejoļiem un par Hozē drūmumu.

— Viņi ir ļoti mīļi. Tikai pārāk vienpusīgi, — tu iebildi.

6

Mīļā Mūza, kā tad tālajā pasaulē varam nebūt vien­pusīgi? Jums tur uz Zemes ir četru stundu darba diena. Dienvidū jūs skrienat uz jūru, nirstat ar akva- langu, piedalāties dramatiskajos pulciņos, apmeklējat teleuniversitāti. Bet mūsu jūras vēl lidinās gaisos, tās verd karstās virpuļvētrās. Kurš lai spēlētu uz skatu­ves, kurš lai būtu skatītājs otrajā Olimpa pilsētā, kur dzīvo tikai seši cilvēki? Mēs vārāmies paši savā sulā. Ja viens no sešiem raksta viduvējus dzejoļus, tad visi seši tos apspriež. Visinteresantākais, visaizraujošākais un visneparastākais te ir darbs. Un cik neparasti strā­dāja šie tālās pasaules parastie cilvēki!

Es atcerējos savu pirmo izlidojumu dienu pēc at­braukšanas. Es pateicu, ka man kā regulētājam kibas jāredz darbībā. Mēs izlidojām trijatā — Gena, Hozē un es.

Divvietīgā lidmašīnā trim bija pašauri. Es sarāvies, sakucis, ar ceļgaliem iespiedies Hozē krēslā, sēdēju aizmugurē. Tā visu laiku līdz pašai pārbraukšanai es nevarēju brīvi atvilkt elpu.

Tiklīdz plaši atvērās angāra vārti, lidmašīna izšāvās kaucošā miglā. Apkārt viss dārdēja, svilpa un kauca, elektriskā izlādē vizēdamas plosījās pelēkas un brū­nas virpuļvētrās. Lidmašīnu svaidīja kā laiviņu viļņos. Kļuva baigi. Arī vēlāk man vienmēr pirmajā brīdī metās baigi. Pārāk liela bija atšķirība starp mūsu sta­ciju, tīro čaumaliņu, un šo nemierīgo, nemīlīgo pa­sauli.

Bet Genas jauneklīgā seja bija tikai vērīga un ne­vis nemierīga. Šai virpuļvētru sarabandā viņš nezau­dēja līdzsvaru, droši lauzās cauri lietus un putekļu

mākoņiem. Un es, viņā raugoties, saņēmos, sāku vērot klinšu sablīvējumus uz ekrāna. Uz ekrāna vērot bija pat labāk, jo uz tā klintis izgaismojās nosacītiem koši sarkaniem, gaišziliem un dzelteniem toņiem …

— Akmeņlauztuve, — pēc brītiņa noteica Hozē.

Es ieraudzīju izslējušos kalnu. Plātnes te sadzinušās

cita uz citas, izveidodamas pusotra kilometra aug­stas kāpnes, kaut ko līdzīgu Krimas kalniem, kas pa­ceļas pie Melnās jūras. Tiesa, šo grēdu pakājē jūras gan vēl nebija.

— Te būs okeāns, klinšu salai te nav vietas. Tikai šķērslis siltajām straumēm. Šo grēdu mēs nošķelsim līdz pašiem pamatiem, — paskaidroja Hozē.

Lidmašīna tomēr laidelējās un riņķoja virs grēdas. Lāgiem tā pacēlās augšup zilajās debesīs, lāgiem no­laidās līdz krāsainajām, saplaisājušām klintīm.

— Ko tu gudro? — Gena iesaucās. — Sāksim no malas, pēc kārtas.

Hozē nopietni pamāja ar galvu. Gaisā viņš nebija zobgalīgs. Te viņi bija līdzīgi: lidmašīnas komandieris un kibu komandieris.

Hozē aplika ap rokām vara aproces ar gredzentiņu katram pirkstam un izpleta tos, it kā sagatavodamies klavierspēlei. Viņa" kustības tūdaļ ietekmēja kibas- zāģus, kas atdalījās no lidmašīnas apakšas un piķēja. Uz ekrāna pamanīju divus trīsstūrus — zilu un sar­kanu. Hozē, uz priekšu cieši skatīdamies, tikko ma­nāmi kustināja pirkstus. Domās viņš vadīja kibas, pie tam katru par sevi. Pastiprinātas biostrāvas trauca un apsteidza lidmašīnu, un kibas paklausīgi virzījās uz augšu vai leju, pa labi vai pa kreisi.