G.GUREVIČS - ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

Soļi. Soļi. Soļi.

Šai vienmuļajā čāpošanā pagaisa cīņa par Olimpa glābšanu un pat Ditmara bojā eja.

Hozē — pagātnes cienītājs — apgura pirmais. Ne­vis aiz miesas vai gara vājuma. Avārijā viņš bija cietis vairāk par citiem. Apdegusi seja iekaisa, sākās karstumi. Bet, galvenais, viņa skafandrā no atmosfē­ras sūcās iekšā metāns un ogļskābe, bet aizplūda skā­beklis. Hozē kautrējās mums atgādināt, lai biežāk at­jaunojam gaisu.

Zem padusēm saņēmuši, mēs viņu vedām pa akmeņiem.

Gludiem. Grubuļainiem. Plakaniem. Sķautnainiem. Sīkiem. Prāviem. Saplaisājušiem. Ripojošiem.

Pa irdeniem pelniem.

Pa lavu.

Pa nobirumiem.

Tad mēs viņu stiepām uz muguras.

Pa pelniem. Pa lavu. Pa nobirumiem. Pa akmeņiem. Gludiem. Grubuļainiem. Sķautnainiem.

Mugura sāpēja. Kājas ļodzījās. Pēdas dega. Rīklē kamols, mute nespēj piepildīt plaušas. Es skaitīju so­ļus: viens, divi, trīs. Pēc piecsimt soļiem Gena mani nomainīja un nevarīgo biedru uzvēla sev uz muguras. Un mēs tomēr gājām. Mēs cerējām aiziet. Briesmīg.ik

bija sēdēt uz vietas un gaidīt palīdzību: tā nāks vai nenāks?

Pelni.

Akmeņi.

Soji.

Kādā atpūtas reizē, kad nest bija Genas kārta, es, uz mutes gulēdams un spēkus uzkrādams, izdzirdēju manām ausīm nedomātu sarunu. Maniem biedriem bija piemirsies, ka viņi sarunājas pa radio un katru vārdu dzirdu arī es.

— Vai ļoti smagi? — Hozē jautāja.

Gena atteica:

— Visu mūžu esmu sapņojis uzlikt iemauktus Pe- gasam, bet necerēju, ka Pegass tos uzliks man.

Tev vajadzēja dzirdēt, cik drūmi tika pateikts šis joks!

Hozē runāja vēl skumjāk:

— Bez manis jūs ar Jaru būtu aizgājuši. Es gribu atvērt vārstuli. Lai tad iet bojā viens, bet ne trīs.

— Tik pamēģini!

1 — Jādomā arī par Mūzu, — Hozē neatlaidās. — Mums jāglābj Mūzai vīrs. Mūza gaida viņu un nevis mūs abus.

— Vai tu viņu mīli? — Gena jautāja.

— Mīlu, tu taču to zini. Un tu arī. Tad darīsim tā, apliecināsim savu mīlestību un glābsim viņai Jaru.

To es tev, Mūza, nekad neesmu stāstījis, man šķita, ka tas nav mans noslēpums. Bet tagad man žēl. 2ēl, ka tu nezināji, kādus draugus tu satiki uz Poēzijas.

Toreiz, to visu dzirdējis, es iekliedzos:

— Draugi, to jūs nedrīkstat, Hozē, tu nedrīksti to darīt, šo upuri es nepieņemšu. Es pats jums savu gaisu atdošu. Tāpēc ka esmu vainīgs! Jūs taču mani glābāt un tagad manis dēļ ejat bojā …

Bet Gena rupji atcirta:

—- Kur tu bāzies, Jar! Varu vēl saprast Hozē, tam galva pilna ar veciem romāniem. Salasījies, kā ļaudis lozējuši, kam dzīvot un kam mirt. Mūsu tālajā pa­saulē tā nedara, mūsu pasaulē biedru nepamet. Glāb­jam visi kopā, kamēr izglābjam. Bet, ja nevar izglābt,

tomēr nepamet. Ķeries klāt, Jar, nesīsim divatā. Un lai es muļķības vairāk nedzirdētu!

Un mēs stiepām Hozē.

Pa pelniem. Pa akmeņiem. Pa solim. Pa solim. Pa solītim.

Sūrstēja. Dega. Grauza. Neskaidro acu priekšā kāpa zaļgans miglājs.

Neatceros, kad un kā no miglāja iznira glābēja lid­mašīna un sejas. .. Sāpēs izmocītā Kiras un tava skumīgā un drusciņ nicīgā seja.

Uz mani tu neskatījies, bet uz Hozē iekaisušajām brūcēm, aiztūkušajām acīm un apdegušo, strutojošo degunu.

11

Tad palikām stacijā mēs divi vien: tu un es, es un tu.

Hozē aizlidoja uz Mēness — audzēt jaunu seju. Vai atceries, kā viņš no tevis vairījās, jo negribēja, ka tu viņu ieraudzītu bez plakstiņiem un brīnišķā ērgļa deguna?

Mūs pameta arī Gena, aizbrauca pavadīt Hozē.

Aizlidoja arī Kira — pie dēliem uz Marsa. Toreiz brīnījos, kā viņa pārcieš visas bēdas — bez vienas asaras, sakniebtām lūpām. Viņa vienmēr bija tāda atklāta, runīga, bet nu ierāvās sevī un vairījās no līdzjūtības. Mēģināju viņu mierināt: Marss, tā teikt, nav nekāds kosmoss, tur ir droši un silti tāpat kā Kolimā, tur ir mierīgi un kulturāli. Bet viņa, acis pie­miegusi, tā paskatījās, kā ar pātagu iecirzdama, un strupi noskaldīja:

— Mēs, Ditmari, kosmosa nebīstamies. Kad dēli paaugsies, mēs atgriezīsimies uz Poēzijas. .. vai uz kādu citu skarbāku planētu. Atvedīšu arī meitas. .. kopā ar vīriem. Mums prātā nenāk padoties.

Viņa aizbrauca. Un mēs palikām divi vien: tu un es.

2\\

Ko darīt nebija. Olimps iekonservēts, celtniecības darbi pārtraukti. Man vismaz bija kāda nodarbība: es staigāju līdzi komisijām, rakstīju paskaidrojumus,

16 - 352

cēlu priekšā mērījumu un brīdinājumu sistēmas nā­kotnei. Bet tu, kalnu gleznotāja, ko tu varēji iesākt? Ko tu varēji paveikt? Vai tāpat aiz gara laika zīmēt Olimpa detaļas? Protams, garlaicīgi.

Tā bija tā reize, kad es dzirdēju: «Es gribu uz Ko- limu!»

Tu sacīji: «Es gribu laukus… gribu just medus un vērmeļu smaržu . . . redzēt zeltaino gundegu jūru, pret debesi šaudīgās bezdelīgas un kuplu mežu pie apvāršņa, just sasilušo šūnu smaržu tajā mežā, kur zālītē zem lapiņām paslēpušās pārbriedušas zemenī- tes, kas nav vairs bāli sarkanas, bet tumšas, smaržī­gas un mutē kūstošas.»

Bet ko es tev varēju piedāvāt? Vai burku ar ze­meņu ievārījumu? Vai aromātu filmu? Surogāts paliek surogāts. Ekrāna puķes smaržo, taču nav plū­camas; puķu pušķī nevar paslēpt seju. Acu priekšā aizvijas meža taciņa, bet nav dzestruma, nevar no tās pa­iet sāņus, nogulties sūnās un atvēsināt sakarsušo seju.

Tu teici arī tā: «Man gribas mājās, Magadanā. Gribu dzirdēt cilvēku balsis, redzēt viendienīšu dejai līdzīgo aeromugursomu burzmu, tvaiku virs sasildīta­jām ietvēm, tērpu čaukstoņu teātru foajē. Man gribas apkampt māti un māsu, paauklēt viņas maziņo.»

Bet ko es tev varēju piedāvāt? Vai pieteikt radiosa- runu? Līdz Zemei deviņdesmit gaismas minūšu, trīs stundas no jautājuma līdz atbildei. Lai atskan visā kosmosā tavs «mazulīt», pēc trim stundām tu dzirdēsi «tan-tiņ».

— Es gribu uz mājām.

— Nu lido, — es sacīju. — Pusgadu paskumšu viens.

— Nē, es gribu ar tevi kopā.

— Es taču nevaru pamest staciju.

— Gan atradīs vietniekus.

— Bet es taču tā tiecos uz Poēziju .. .

Šādas sarunas atsākās katru mīļu dienu. Reizēm ar vakardienas iebildumiem, reizēm pat ar neizteiktu, manis vēl nenoformulētu iebildumu.

Vai mēs tiecāmies uz Poēziju? Jā, tiecāmies. Nu bi­jām to pilnībā iepazinuši un guvuši pārliecību, ka

t

tālā pasaule nemaz tik jauka nav, ka tā izskaistināta ļaužu valodās. Kailās klintis un rūsganās viesuļvēt­ras apnīk. Jebkurā Zemes ieplaciņā dažādības vairāk nekā uz visas Poēzijas. Vienmuļi kalni, vienmuļas dienas un mēneši. Cilvēks nevar vārīties pats savā sulā, tas radīts sabiedrībai. Cilvēks aug tikai dzīves burzmā, īsta kultūra un māksla ir tikai uz Zemes. Dzīvojot Oikumenas malā, tu saskābsti, novīsti un zaudē spēkus.

Vai varonība? Varonības uz Zemes nav mazāk. Vai varoņi nav mediķi, mūsu sargātāji pret jaunām slimī­bām, neredzamo, mēģenēs ieslēgto sērgu uzraugi? Vai varonība nav bezmiega dienests, kas sarga mūs no vētrām, ūdensplūdiem, izvirdumiem un zemestrīcēm? Vai varonība nav zinātnieku darbs, kuri laboratoriju klusumā izzina nezināmo, kuri milimikrona kodolā at­klāj daudz apbrīnojamākas lietas nekā mēs miljarda kilometru tālumā no mājām, uz planētas, kas vispā­rējos vilcienos ļoti līdzīga Venērai?

Zinātne? Bet zinātnei mēs esam melnstrādnieki, la­bākajā gadījumā tikai ziņu ieguvēji. Kosmosā mēs iegūstam zinātnes jēlvielu, ko ar modernākajām ma­šīnām apstrādā Zemes gaišākie prāti. Atklājumus veic uz Zemes, izgudrojumi rodas uz Zemes, jo tā ir do­mas centrs, cilvēces smadzenes. Arī Olimpa celtnie­cība netiek turpināta, viss iekonservēts, kamēr Zeme neizšķirs, kā izvairīties no mūsu kļūdas, kā novērst kalna iegrimšanu. Pat Ditmaram sava darba pabeig­šanai bija paredzēts doties uz Zemi.