G.GUREVIČS - ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

Vai tiešām man te būs jāsēž visu nakti? Bet man tā gribējās tevi apkampt, Mūza, un ielikt galvu tavās maigajās plaukstās, uzticēt savu nemieru. Kur vēl tas brīdis, kad varēšu sirdi atvieglot un mīļās mierinā­juma vārdos klausīties!

Šai akmens plato drūmajā tuksnesī starp mūsu pašu izmētātajām klintīm es, Mūza, pēc tevis vien ilgojos. Ar nopūtām acis klīda pa debesīm, tāpēc uzreiz ne­biju ievērojis, ka man aizmugurē sāk blāzmoties. Es atskatījos. Ap tālo nogāzi bija apvijusies sārtena ap- malīte, šķiet, saule kāptu augšā viņpus kalna.

«Vai tas būtu atomu blāzmojums?» pirmajā mirklī iešāvās prātā.

Taču apmalīte pletās, aizsegdama nevis apvārsni, bet kalna nogāzi, tad iespraucās iedobē un izlaida sarkanu dzītiņu. Dzītiņa slīdēja lejup un ar savu spo­žumu it kā pāršķēla piķa melno kalnu.

«Lava!» es nopratu. «Kur tā plūst? Taču šurp uz mani, uz plato! Bēgt, tikai bēgt!»

Es izlēcu no sava apaļā sēdekļa. Metos uz priekšu, pa labi, pa kreisi kā zaķis automašīnas priekšā. Es brāzu kā šķēršļu skrējienā, lēkdams pāri mazākiem

akmeņiem, bet klintīm līkumus mezdams. Es klupu, gāzos plaisās, lecu ārā, par sasišanos nebēdādams un sāpes nejuzdams.

Bet blāzma aizmugurē arvien vairāk sakvēlojās. Ausīs džinkstēja savāds troksnis, tāda kā transport- kibu tērauda kāpurķēžu žvadzoņa. Arvien tuvāk un dzirdamāk. Te uzreiz blāzma ari priekšpusē. Pa labi no neredzamas aizas izplūda tumšsarkana straume gailējošu ogļu kvēlumā. Es apsviedos un metos pa kreisi. Bet arī kreisajā pusē klintis, ko apblāzmoja no aizmugures plūstošā lava, jau laistījās ugunīs. Man vajadzēja apsteigt vai nu kreisās, vai labās puses ugunsmēles.

Acis aizlija ar sviedriem, sirds dauzījās, atplestā mute nespēja piepildīt plaušas. Sēkdams un elsdams es skrējos ar nāvi. Lava pa labi, lava no muguras .. . Vai es pratīšu apsteigt kreiso straumi? Es krītu un sitos… Lecu augšā. Sekunde pagalam…. Krūtīs dur, bet lava steidz, lava steidz trīsreiz ātrāk par mani. Kā murgainā sapnī — savus nagus izstiepis, virsū nāk pūķis, bet kājas man kā striķi. Es pakrītu. Es ne- apsteigšu. Mutē asins garša, acīs sarkana blāzma. Jā, sarkana, straumes man priekšā sakļāvušās, es esmu ielenkts un pazudis.

— Māt!

Es piesaucu māti un nevis Muzu.

Grūdiens. Ieplestām rokām es lidoju uz priekšu. Uzliesmojums. Sitiens. Galva nodžinkst, un melns gar acīm . .. sākumā melnums blīvs, vēlāk krēslains. No krēslas iznirst zilgani pelnains līdzenums ar uguņainu dzīslojumu, izdegusi lidmašīna ar gaisā pasviestu asti un divi ķermeņi — guļošs un ceļos nometies.

Beidzamie mirkļi: grūdiens, uzliesmojums, sitiens. Biju satriekts, nekā nesapratu. Taču izrādās, ka šais mirkļos noticis daudz kas.

Gena ar Hozē mani jau meklēja, no debesīm bija pamanījuši izmisīgi bēgam no lavas. Gena veikli no- pikēja, pļaujošā lidojumā pietuvojās man no mugur­puses, Hozē satvēra mani un ievilka lidmašīnā. Bet, kā jau bieži gadās (un Poēzijas vecie iemītnieki ap­galvo, ka tas ir kā likums), glābēji cieta vairāk nekā

glābjamais. Viņiem nav laika domāt par savu dro­šību, viņi steidzas un riskē. Kad Gena un Hozē mani ieraudzīja, es jau biju lavas ielenkts. Vairs atlika dažas sekundes, nebija laika pat aiztaisīt skafandrus. Gena paguva nopikēt, bet starp klintīm izlavēt nepa­guva. Lidmašīnas spārns aizķēra klinti, lidmašīna aiz­degās un tikai ar inerci pāršāvās pāri straumei. Apsvilušais Gena kaut kā izmanījās laimīgi nosēsties. Hozē bija apdegusi seja un rokas. Es biju cietis vis­mazāk, jo paguvu aiztaisīt skafandru.

Viņi bija apdeguši, bet tomēr dzīvi. Pareizāk sakot, pagaidām dzīvi. Trīs cilvēki uz kailas zemes kā pirmatnējos laikos. Krājumu tik, cik skafandros. Pār­tikas un dzeramā divām dienām, gaisa četrām dienām.

Gena sacīja:

— Jāiet kājām, jāsoļo pēc sentēvu paraduma, kas tik ļoti patīk Hozē. Vai četrās dienās mūs atradīs — nav zināms, bet aiziet aiziesim, kaut kā aizvilksimies. Ejošu atrast nav grūtāk kā sēdošu.

Aprēķins bija vienkāršs: divsimt kilometru — piec­desmit stundu nepārtraukta gājiena, apmēram divas diennaktis. Vienu diennakti ziedojam atpūtai. Ēdamā mums divām dienām, gaisa — četrām. Vai aiziesim?

10

Un mēs devāmies ceļā.

Sākumā pa ielejas maliņu garām Makbeta smailei, tad pāri Karaļa Līra aizai uz kalnu grēdas dienvidu nogāzi, pa Ziemas Pasakas plato, kas projektēts kā ledājs, un tālāk — garām pa līdzenumu, metot līkumu atradzēm.

Mēs klunkurējām pa palsenajiem pelniem, grim­dami tajos līdz potītēm.

Mēs soļojām pa akmens plato, gludu un slidenu kā dejas grīda.

Mēs soļojām pa lavu, kas bija saplaisājusi kā mai­zes garoza, soļojām un lēcām pāri plaisām.

Mēs soļojām pa grumbuļainiem akmeņiem un sāpīgi atminām pēdas.

Mēs soļojām pa nobirumiem, sodīdamies par grūs­tošajiem un zem kājām valstīgajiem akmeņiem.

Drīz mums bija skaidrs, ka mūsu optimistiskajiem aprēķiniem nav nekāda sakara ar iešanu. Divsimt lidmašīnas kilometri nelīdzinās divsimt cietzemes kilo­metriem: pa cietzemi tie nozīmē trīssimt vai vairāk kilometru. Mēs uzzinājām arī to, ja nesteigdamies cilvēks noies četrus kilometrus stundā, tad tas no­zīmē, ka četrdesmit kilometrus viņš nosoļos desmit stundās.

Mums skaidrs kļuva arī tas, ka skābekļa krājums četrām diennaktīm nepavisam nenodrošina elpošanu četrām diennaktīm. Var gadīties, ka, piemēram, Hozē skafandru ķer liesmas un izdedzina tajā caurumu, pa kuru gaiss pamazītēm sāk izplūst, bet ceļā to atkal hermetizēt nedz varēs, nedz būs ar ko.

Mēs soļojām pa Poēziju un tomēr kā pa gluži svešu planētu. Izrādījās, ka mūsu planētai ir divas sejas — no lidmašīnas viena, kājām ejot, otra. Lidmašīnas kilometri — tie ir spidometrā zibošie skaitļi, kas rūc un svilpj, uz priekšu traukdami. Apvārsnis steidz mainīties, sniegt ainas citu par citu jaukāku. Kos­mosa telpa lidmašīnai ir paklausīga. Bet kājinieks ir telpas varā. Apvārsnis sastingst diženā mierā, tu ku- murojies stundu vai divas līdz tuvākajam pauguram, kilometri izstiepjas tūkstoš metros, pusotros tūkstošos soļu, bet soļi prasa meslus — tulznas kājās, sāpes krustos. Mums, XXIII gadsimta cilvēkiem, kas zaudē­juši kājinieka acumēru, ar izbrīnu jāatzīst, cik netu­vināmas kājiniekam kļuvušas tāles. Es jutos atsviests atpakaļ tālajā pagātnē, otrajā vai pat pirmajā gadu tūkstotī, kad tehnika vēl nebija dzimusi, kad cilvēki pret dabu cīnījās tikai ar muskuļiem.

Es pat noprasīju Hozē:

— Tu esi apmierināts? Mēs ar izpletni taču esam ielekuši pagātnē. Vai pagātne tev pa prātam?

— Beidzot tu saprati! — Hozē atsaucās. — Mēs le­cam ļoti bieži. Katrs piedzīvojums ir vizīte pagātnē. Un katrs cilvēks sapņo par piedzīvojumiem.

— Bet man tava daudzinātā pagātne nepatīk, —>

Gena piebilda. — Tā ir gausa. Pagātnē jūtos garlai­cīgi. Man patīk ātrums.

Tā bija pēdējā saruna par abstraktiem tematiem. Pēc tam runājām tikai par ceļu, domājām tikai par kājām. Mēs gājām pa līdzeno bazaltu, spoguļgludu kā dejas grīda.

Mēs gājām pa saplaisājušo lavu.

Mēs balansējām pa nobirumiem, kur akmeņi ripoja zem kājām.

Mēs metām līkumus klintīm.

Mēs rāpāmies pāri.

Mēs šļūcām lejup.

Gājām. Gājām. Gājām.

Akmeņi gludi. Akmeņi grubuļaini. Akmeņi, plakani un šķautnaini. Akmeņi, sīki un prāvi. Akmeņi, ne­kustīgi un valstīgi.