G.GUREVIČS - ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

Es klausījos ar aizturētu elpu. Kad Serjoža pateica: «Nekas neiznāks,» — man sirds vai apstājās. Bet es klausos — viņš turpina, balss kļuvusi spēcīgāka, pleci izriezti, kur tas viss radies! Taču es manu, ka citi klausās bez sajūsmas, pat smīnēdami, it kā zinādami, kā Serjožu iegāzt. Un, līdzko viņš bija beidzis, Aņa un Kostja abi vienā balsī iesaucās:

«Bet atraušanās ātrums?»

Par šo atraušanās ātrumu es vēlāk tik daudz sa­klausījos, ka, nakts vidū pamodināta, varētu nolasīt lekciju. Kāpēc uz Mēness nav atmosfēras? Jūs, pro­tams, esat lasījis. Tāpēc, ka Mēness ir mazs un ne­spētu noturēt atmosfēru, tā pagaistu kosmosa telpā un pazustu. Bet te ir neliels sīkums, kas jums varbūt nav zināms. Gāzes neizgaist vienā mirklī, bet pamazām — tūkstoš un desmittūkstoš gados. [1] Protams, Mēnesim šāds laiks ir tīrais nieks. Taču mums nerūp Mēness, bet cilvēki. Un cilvēkiem desmi-ttūkstoš gadu ir kā mūžība. Mēs tīrumus aparam vienam gadam, mežus dēstam uz desmitiem gadu, mājas ceļam uz simt ga­diem. Ja Mēnesi var atdzīvināt uz desmittūkstoš gadiem, tad mums ar to pietiek. Lai pēc desmittūk­stoš gadiem mūsu pēcnācēji atjauno ūdens krājumus. Ar nākotnes tehniku tas būs izdarāms daudz vieg­lāk. Bet varbūt viņiem Mēness nemaz nebūs va­jadzīgs. Kas zin, kāda būs dzīve pēc desmittūkstoš

gadiem. Vai redzat, cik tālu bija aizdomājies debess Serjoža?

Serjoža visu to stāsta, un es skatos, pārējiem sejas noskaidrojas, smīni pazūd, un acis it kā brīnās. Tad es sapratu, ka Serjoža runā nopietni. Mani sagrāba tāds prieks! Lai Šuriks man piedod, es ņēmu un no­skūpstīju šo pinkaino Serjožu. Šis brīdis man bija liela balva. Tās dēļ aptecēju šo jaunekli, nesu viņam pusdienas un raizējos viņa dēļ. Es sapratu, ka esam sevi attaisnojuši, ka neesam velti sūtīti uz Mēnesi. Un manī tāds lepnums: neesmu gan pati to izdomā­jusi, bet tas paveikts manā klātbūtnē, ar manu palī­dzību, no maniem dēstiem tomēr viss sācies.

Tad visi sāka aplaudēt. Šīszemes Serjoža pielēca kājās: «Atļaujiet nosūtīt radioziņojumu.» Aņa - viņu tomēr pievaldīja: «Biedri, šis ierosinājums var vilināt, bet neaizrausimies. Pārbaudīsim, precizēsim, izpētī­sim. Ja būsim kļūdījušies — nav ko bazūnēt, bet, ja viss apstiprināsies, — aizvedīsim Zemei vērtīgu dā­vanu.»

Ar šo brīdi tad arī sākās. Pēc vakariņām, darbus pabeiguši, ķeramies pie vistuvākā — pie Mēness at­dzīvināšanas plāna. Debess Serjoža ir liels izdomā­tājs, viņš uzzīmēja karti — nākotnes Mēnesi. Platona krāteri būs galvaspilsēta Sarkanais Mēness, no kurie­nes trauksies dzelzceļš pāri Lietus jūrai uz Apenīnu raktuvēm. Risinājās strīdi, kur būs sniegi, kurp tecēs upes, kur būs piemērots klimats mežiem, kur būs ste­pes un kur tundra. Var jau būt, ka tas viss tik tāda laika pakavēšana, bet bija arī kas nopietns. Serjo- žam — jauni aprēķini, Aņai — izmēģinājumi, šīs­zemes Serjožam mašīnu rasējumi, Kostjam atradumi, derīgie izrakteņi.

— Vai dakteris atkal savrup? — es jautāju.

Marusja sarauca pieri.

— Dakteris mūs pameta, — viņa noteica. — Viņš slimoja vienā slimošanā, viņam kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Aņa mūs sasauca kopā un pateica: «Biedri, runa ir par cilvēka dzīvību. Oļegs Vladimirovičs jā­ved atpakaļ uz Zemi.» Puiši strīdējās. Viņi apgal­voja, ka slimnieku varot izmeklēt pa radio. Nevienam

nebija patīkami — piimā komjauniešu pārziemošana, mums uzticēts liels pienākums, un uzreiz tāds kauns un negods: lūdzamies uz mājām kā pārbijušies bēr­neļi. Bet, no otras puses, cilvēks tomēr ir slims, un, kā lai viņu ārstē, mēs nezinām. Tad Aņa nāca ar iero­sinājumu: «Lai dakterim atsūta pakaļ raķeti, bet, lai ietaupītu jaunu lidojumu, mēs visi lūdzam atstāt mūs vēl uz otru laiku.» Parakstījās puiši, parakstījos es, lai gan žēl bija mocīt Suriku vēl vienu gadu. Taču Starpplanētu komitejā izlēma mūs nomainīt savlaicīgi, bet ārstu tomēr aizveda. Viņš aizbrauca, acīs neska­tīdamies, ne no viena neatvadījies, un vairs viņu ne­esmu redzējusi. Stāsta, ka viņam bijušas nepatikša­nas, kaut kādas komisijas un izmeklēšanas. Šīszemes Serjoža apgalvoja, ka dakteris esot sev tīšām šļirci- nājis kaut kādu draņķi, lai būtu slijnāks. Bet, manu­prāt, cilvēks vārga aiz gļēvulības un netīras sirds­apziņas. Padomājiet pats — ja viņam nebija miera, ja gremzās un drebēja vienā drebēšanā, tad viņa ner­viem vajadzēja būt pagalam sabrukušiem. Ja nervi ir pilnīgi pagalam, tad kārtības nav nevienā orgānā. Arī pēc Pavlova tā iznāk.

Marusja stāstījumu nobeidza, vārdus ātri bērdama, bieži pulkstenī skatīdamās.

— Jūs nu mani atvainojiet, laiks likt produktus katlā, — viņa aizbildinājās.

— Pagaidiet, Marusja … bet kā tad palika ar Mē­ness atdzīvināšanas darbu?

— Ar atdzīvināšanas darbu? Darbs sekmējas. Pro­tams, vienā dienā tas nav veicams. Kad atgriezāmies, Aņa iesniedza ziņojumu ar projektu. To apsprieda, un tā pilnveidošanai nodibināja īpašu grupu, ierīkoja arī laboratoriju, bet nu jau ir vesels birojs. Mūsu Aņa ir šā biroja direktore, tas nekas, ka viņai nav vēl ne trīsdesmit. Bet šogad mēģinājumus pārceļ uz Mēnesi. Kostja jau bija atradis piemērotu vietu ar grafīta at­segumiem — Mēness Kaukāza pakājē. Ja Mēnesi vē­rojam ar neapbruņotu aci, tad šī vieta atrodas tam virsdegunē, taisni starp Mēness acīm. Tur ir kāds mazs bezvārda krāterītis. Patiesībā tas ir veselu kilo­metru diametrā. To vietu noklās ar caurspīdīgu

jumtu, zem kura izdarīs mēģinājumus — iegūs gāzes, izveidos augsni un audzēs Mēness šķirnes. Šīszemes Serjoža būs priekšnieks. Debess Serjoža, protams, ņemsies pa observatoriju, Kostja arī brauks. Aicina arī mani — par Mēness pirmās ēdnīcas šefpavāri. Un vai zināt, gribas piekrist. Esmu tur ko labu atstājusi, šķiet, ka tur mana otrā dzimtene. Es pateicu tā: «Braukšu, ja līdzi ņems Šuriku.» Un kāpēc lai ne­ņemtu? Tagad radisti tur vajadzīgi. Sākuma periods pagājis, kad uz visa Mēness mita tikai seši cilvēki. Tagad tur būs kādi simt divdesmit — pirmais Mēness ciemats, pirmā ziedošā saliņa akmeņainajā tuksnesī. Lai tā būtu, sāksim ar mazumu. Nāks laiks, kad viss Mēness būs vienos zaļumos, bet pļavās un mežos tik šur tur pa akmens saliņai.

Stāsta sākumā es pieminēju seno pasaku par prin­cesi, kuras pēdās uzplaukušas rozes. Un es domāju: vai šī princese nav jāsaprot līdzībā? Kas zin, vai pa­sakas princeses tēlā nav domāta vienkāršā jauniete Marusja, viņas draugi un biedri? Tie ir parasti cil­vēki, bet tur, kur viņi pieliek savu roku, rodas tīrumi, pilsētas un dārzi. Viņi soļo pa nedzīvajiem Mēness akmeņiem, un viņu pēdās dīgst jauno zaļumu asni: nedzīvā planēta ietērpjas laukos, pļavās, dārzos un puķu dobēs. Nāks laiks, būs arī rozes. Un, ap Sauli ceļodama, Zeme nevilks sev līdz nedzīvo akmens mil­zeni. Līdzās riņķos divi krāšņi dārzi — divas draudzī­gas, cilvēku roku pārveidotas planētas.

PROLOGS

īpašs liktenis bija lemts šim asteroīdam. To izrau­dzījās tā formas, izmēru, bet varbūt ari vārda dēj. Asteroīds — Cerība! Spīdeklim — Cerības vārds! Sau­les apspīdēta Cerība! .. .

Mūsu lidojošā vienība nolaidās tūlīt pēc rītaus­mas — pēc šejienes — asteroīda rītausmas. Diennakts te ilga četras stundas, saule pie apvāršņa uzlēca kā atsperes sviesta, kā bumba no tīkla. Tumsa izklīda acumirklī, melnas, sabozušās ēnas nozuda bezdibeņos, un acīm pavērās spīdoša, piķa melna pasaule ar asi iezīmētiem plaisājumiem un krokojumiem.