G.GUREVIČS - ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

Tuvumā asteroīdu grandiozums nomāc. Uz lielajām

planētām smaguma spēks nivelē kalnus, iespiež tos planētu garozā. Planētas — tās ir smaguma spēka no­pulētas lodes. Tikai uz asteroīdiem — kosmiskajām apgrauzām — sastopamas desmit kilometru augstas virsotnes, trīsdesmit kilometru dziļi bezdibeņi un simt kilometru augstas smailes. Ar prātu var saprast, ka tās ir tikai plaisas, tā te viss ir saplaisājis un atšķē­lies. Ar prātu var saprast. . . tomēr tu stāvi, šīs krāš­ņās akmeņu fantāzijas un dabas varenības nomākts.

Un pēkšņi kādā kailā akmenī, stāvā sienā — burti. Burti ir laika zoba izmaitāti, meteorītu izkapāti, bet tos pasvītro melnās ēnas, kas izceļ katru iedobi:

19 . . . gadā 24. novembrī te gājusi bojā Kosmosa ekspedīcija «Džordano Bruno»…

— Kas tas par uzrakstu? — man jautāja vienības komandieris. — Vai tam vēsturiska vērtība? Vai va­jadzētu saglabāt?

Es parakājos atmiņā. Asteroīdu joslā ir divtūkstoš lidojošu salu, simttūkstoš lidojošu kalnu, neskaitāms daudzums klinšu. Pētījumi risinās jau piecus gadsim­tus. Kas tā par ekspedīciju? Burtu raksts, slāvu alfa­bēts, datums no vissenākajiem laikiem.

— Šķiet, esam uzgājuši dārgumu krātuvi, — sacīju. — Bet šai dārgumu krātuvei sen jau muzeja vērtība.

— Sameklējiet materiālus, — palūdza komandieris.

Atmiņas mašīna bija mūsu bāzē uz Junonas. Es uz­devu jautājumu: «Kosmosa kuģis «Džordano Bruno»». Saņēmu šādu atbildi: «Divdesmitā gadsimta trešais ceturksnis. Komandieris Umberto Ričioli. Ekspedīcija uz Jupitera pavadoņiem. Jupitera pavadoņu Jo, Gani- mēda un Kalisto karšu sastādīšana. Avārija atceļā as­teroīdu joslā. Zinātniskā literatūra: pārskats, proto­koli, konference . .. (visu neminēšu). Daiļliteratūra: stāsts «Asteroīda gūstekņi».»

Pastā pasūtīju radiokopējumus, un nākamajā dienā man bija rokā gan materiāli, gan protokoli, gan žur­nāls ar stāstu.

Senlaiku neieskaņotās grāmatas. Grāmatas, kas

jāšķirsta. Laika gaitā sadzeltējis, lūstošs, čaukstošs pa­pīrs. Mūsu grāmatas skan, senlaiku grāmatas čukst un čaukst. Čaukstoņa — tā ir vēstures balss. Šķiet, it kā senu laiku nevarīgs, bezzobains, vecs vīrs svepstēdams stāstītu kādu briesmīgu pasaku.

Divdesmitā gadsimta trešais ceturksnis. Grūts, varo­nīgs laiks. Cilvēce arvien vēl saspiesta mitinās uz mūsu pašu planētas un arvien vēl ir sašķēlusies. Ti­kai puse ir sapratusi patiesību, tikai puse var izman­tot kopējā darba augļus. Otra puse arvien vēl aizstāv nevienlīdzīgās bagātības rēgainos mānekļus, apgalvo­dama, ka dziņā pēc naudas balvām cilvēki nobraucot vairāk nekā uz kopus celtā kuģa. Bet komunisma pa­nākumi ir acīm redzami tiklab uz Zemes, kā arī kos­mosā. Pirmais cilvēks kosmosā bija komunists. Pirmie cilvēki uz Mēness, uz Marsa un Jupitera pavado­ņiem — nāk no komunisma nometnes. Ierāvēju no­metnes aizstāvji pūlas sacensties un mētājas ar solī­jumiem uzlabot dzīvi, sūta cilvēkus un kuģus kos­mosā . . .

Viens tāds piemērs — «Džordano Bruno» ekspedī­cija. Tās komandieris — itālietis. Komandā — vācieši, amerikāņi, francūži. Starp citu, ekspedīcijā ir arī pa­domju cilvēki: pieredzējušais stūrmanis Vadims Ņe- čajevs un viņa sieva ārste. Bet viņi ir tikai divi, un kosmosa kuģi uzskata par Rietumu pasākumu. Eks­pedīcija apmeklē Jupitera pavadoņus — tolaik cil­vēces sasniegumu robežu. Bet padomju astronauti šai robežā jau bija bijuši. Ekspedīcija sastāda kartes. Taču grēdas un līdzenumi jau atklāti un tiem piešķirti padomju astronautu vārdi. Rietumu zinātnieki turpina komunistu sāktos darbus. Ekspedīcija veic daudz de­rīga, bet visumā nav ar ko lielīties, nav ko parādīt kā Rietumu sasniegumu. Ričioli un pārējie ekspedīci­jas dalībnieki zina, ka kosmosā viņi nav sūtīti tikai zinātnes dēļ, bet arī reklāmas nolūkos. Sensāciju nav, tātad nākamreiz sūtīs citus.

Un pēkšņi ceļā asteroīds. Tas ir pārsteigums. Trase taču bija brīva aiz mazo planētu bīstamās joslas. Sav­starpējais ātrums nav liels, degvielu krājums pietiek, iespējams arī nosēsties. Tomēr zināms risks. Radio­

sakari ir tik tikko vairs iespējami, sazināšanās ar Zemi notiek divreiz mēnesī, un Zemei nekas nav zināms par nosēšanos. Bet uz asteroīdiem cilvēki vēl nekad nav bijuši. Vilinājums ir liels … Un Ričioli dod pa­vēli pieskaņoties ātrumam un tuvoties asteroīdam.

'Nadježda Petrovna Ņečajeva tobrīd uzturējās vir­tuvē.

Ekspedīcijā viņa veica ārsta un arī pavāres pienā­kumus. Pirmie pienākumi gan sagādāja maz rūpju, bet otri — krietni daudz. Starpplanētu lidotāji, vīri kā ozoli, slimoja reti, toties ēst tie ēda ar apskaužamu apetīti. Nadježdas Petrovnas rīcībā bija koncentrāti, mērces, pusfabrikāti, konservi, barības ķieģelīši, un tomēr sagatavot pusdienas divdesmit piecām mutēm bija grūts darbs. Tāpēc viņa netērēja laiku pie loga, lai vērotu raķetes tuvošanos asteroīdam. Gan jau viņa dabūs visu redzēt, priekšā vēl ne viena vien diena. Bet ar pusdienām pabarot vajag tūlīt, jo izkāpt ne­pacietīgie ģeologi gribēs nekavējoties un ātrāk atpa­kaļ nenāks, līdz skafandros nebūs izbeidzies gaiss.

Vajadzēja sēdēt virtuvē. Nadježda Petrovna vien­mēr darīja to, ko vajadzēja darīt.

Katrā darbā ir gan dedzīgi entuziasti, gan tikai ap­zinīgi darbinieki. Bet ne vienmēr entuziasti ir vērtī­gākie, Nadježda Petrovna kosmosā bija devusies bez kādas sirds degsmes, pat ar zināmām bažām. Viņai labāk patika krāšņā Zeme, turpretī kosmoss bija tumšs un tukšs. Taču viņai negribējās uz sešiem gadiem šķirties no vīra. Viņa mīlēja Vadimu un dziļi cienīja to. Vīra dēļ viņa atstāja uz Zemes septiņus gadus veco Vadiku, atstāja to internātā, Zemes ārstu un Ze­mes skolotāju ziņā. Protams, tas bija prātīgāk, nekā ņemt bērnu līdzi kosmosā un pakļaut nezināmām briesmām.

Tomēr visus šos gadus viņu mocīja sirdsapziņa. Bija arī sāpīgi, kad pa radio dzirdēja puisēna trauslo bal- stiņu:

«Sveika, māmiņ! Esmu pavisam vesels. Mācos tikai labi un teicami. Pēc debess globusa sekoju tavam braucienam. Māmiņ, nobučo tēti. Uz redzēšanos.»

Nadježda Petrovna saklausīja tādu kā steigu dēla balsī. Izaudzis, kļuvis vecāks, jau izprot debess kar­tes. Ir jau savas nevaļas, intereses un draugi. Laikam šis ikmēneša pienākums — lidot uz radioteleskopu un teikt aizmirstajai mātei mīļus vārdus — kļuvis par slogu.

Pati viņu pameta, pati vainīga. Kā nu izveidosies viņu attieksmes? Ak, kaut drīzāk tiktu uz Zemes. Bet vēl ir vairāk nekā gads!

Tā domāja Nadježda Petrovna, veikli rīkodamās ar kastroļiem un infrapārslēdzejiem. Un gandrīz nemaz nedzirdēja, ko spriedelēja viņas palīgs, virtuves de­žurants, gadus četrdesmit piecus vecais matemātiķis, sirms, bet stalts, iznesīgs, gaumīgi ģērbies eiropietis. Sauksim viņu par Ernestu Renisu, kas mazliet atgā­dina viņa īsto uzvārdu.

— Personiski es cienīju skaistumu tā tīrā veidā, — sacīja Reniss, — es cienīju skaistumu kā tādu — neat­karīgi no satura. Matemātikai augstākā mērā piemīt šāds skaistums — brīnišķīga loģika, valdonīga domas neapstrīdamība. Es cienīju arī arhitektūru: vismate­mātiskāko no mākslām. Līniju cīņa, samēri, vertikāļu un horizontāļu sadures. Bet literatūra, atvainojiet, nav māksla. Tā ir uzbāzīga morāle, kas nogrimēta par mī­lestību. Rakstniekus neieredzu tāpēc, ka tie visi mani audzina. Ģimnāzista gadi man jau aiz muguras un audzināt ir par vēlu.