G.GUREVIČS - ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

Здесь есть возможность читать онлайн «G.GUREVIČS - ASTEROĪDA GŪSTEKŅI» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: «LIESMA», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ASTEROĪDA GŪSTEKŅI: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ASTEROĪDA GŪSTEKŅI»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

G.GUREVIČS
ASTEROĪDA GŪSTEKŅI
STĀSTI
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIGĀ 1966
Tulkojis O. KALNCIEMS Mākslinieks A. JĒGERS

ASTEROĪDA GŪSTEKŅI — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ASTEROĪDA GŪSTEKŅI», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Vecākā Renisa stāvoklis bija smagāks: karstumi, strutojošas brūces un sirdsdarbības traucējumi. Taču samaņu viņš atguva ātrāk, it kā ar gribas spēku iz­rāvies no murgiem. Ņečajeva jau trešajā dienā ierau­dzīja viņu sēžam gultā un pūlamies ar vārgajām ro­kām uzģērbt skafandru.

— Ūdens … — viņš nosēca.

Ņečajeva nesaprata un piecēla viņam pie lūpām mīksto ūdens pudeli.

Viņš noraidoši papurināja galvu.

— Ūdens? Pārtika? Vai daudz vēl ir? Vai krājumi pietiks ilgam laikam? — viņš jautāja.

— Esiet mierīgs, mums ir autonoms nodalījums, — sacīja Ņečajeva.

Katra kosmiskā raķete drošības labad bija sadalīta hermētiskos nodalījumos. Ikvienā nodalījumā atradās skābekļa baloni, pārtikas rezerves, akumulatoru bate­rijas. Turklāt katram nodalījumam apkārt bija ūdens tvertnes. Ūdens noderēja par kurināmo un reizē arī kā pretmeteorītu bruņas . . .

— Jāapskata siltumnīcas .. . palīdziet. ..

— Guliet vien, aiziešu pati.

— Tad ejiet tūlīt. . .

Tikai tādēļ vien, lai nomierinātu slimnieku, Ņeča­jeva uzģērba skafandru un izgāja ārā.

Parastā starpplanētu debess: mirguļu, dzirksteļu un uguntiņu bija tik daudz, ka nevarēja noteikt pat zvaigznājus. Spožo zvaigžņu raksts pazuda nespožo zvaigžņu drūzmā.

Maza saulīte, kas tomēr drusciņ sildīja, ceļoja pa melnajām debesīm, žigli kāpa augšup un kā ragutiņās slīdēja lejup pie horizonta.

Visās malās akmeņi, akmeņi, akmeņi. Nebija pat mīkstas putekļu segas kā uz Mēness. Šī atšķirība bija izskaidrojama ar smaguma spēku. Kā tur, tā te meteo­rīti sasmalcina akmeņu putekļus, taču uz Mēness pu­tekļi nosēžas, bet te aiz niecīgā smaguma spēka tie aizput telpā.

Protams, to visu pārrunāja vēlāk. Taču tobrīd Ņe­čajeva tikai vēroja kailos akmeņus un ar skumjām domāja: «Akmeņi, akmeņi, akmens kaps! Vadims var būt laimīgs. Bet es te esmu dzīva aprakta. Man te va­jag dzīvot un mocīties.»

Vajag!

4

Te pēkšņi viņa pamanīja strautiņu. Vai ūdens no klints? Nevar būt! Taču strautiņš burbuļoja viņas priekšā, glaudās gar melnzaļajiem akmeņiem. Virs ūdens turējās biezi tvaiki kā ziemas dienā virs āliņģa, jo bezgaisa telpā ūdens izgaroja ļoti strauji.

Diemžēl viss noskaidrojās ļoti vienkārši: meteorīts bija izsitis caurumu vienā tvertnē, un ūdens no tās iztecējis, tik vien tā vaina bija.

Nadježda Petrovna sāka uztraukties un pārmeta sev. Pārmeta, ka rīkojas neprātīgi, neapdomīgi, vieglprā­tīgi. Zaudēti trīs kubikmetri ūdens — diezgan liela krājumu daļa. Vēl trīs četri tādi trāpījumi, un viņi aizies bojā no slāpēm.

Steidzīgi kaut kas jādara! Steidzīgi!

Satraukta viņa atgriezās pie Renisa. Pateica viņam taisnību, nežēlodama slimnieku. Runa bija arī par viņa dzīvību, vajadzēja apspriesties.

— Kaut ko spēcinošu, — viņš lūdza.

Aptieciņas nebija, vajadzēja dot no virtuves kon­jaka krājumiem. Renisa seja, kas no karstumiem bija sarkana, pietvīka vēl vairāk, drudža mirdzums acīs kļuva vēl spožāks. Bet spēkā viņš pieņēmās. Reniss varēja uzvilkt skafandru, un Nadježda Petrovna pa­līdzēja viņam izkļūt ārā. Staigāšana pa asteroīdu, par laimi, neprasīja daudz pūļu. It kā neredzams izpletnis turēja zem padusēm, lēnām un uzmanīgi nolaizdams uz akmeņiem. Kādas minūtes trīs ilga katrs solis — milzu solis trīssimt metru platumā. Ar piekto soli Ņe­čajeva, lidodama pāri bezdibenim, vienā no sienām pamanīja dziļu nišu. Šaura ieeja, droši griesti — taisni kaut ko tādu viņi meklēja.

— Mums jāpārvācas uz turieni, — izlēma Reniss.

Taču spēki viņam nebija nekādi lielie, viņš vairāk izrīkoja, strādātāja bija Nadježda Petrovna. Viņa at­vienoja nodalījumu atsevišķās daļās: dzīvojamo telpu par sevi, tvertnes par sevi. Uz Zemes katra daļa svērtu trīs tonnas, bet uz asteroīda — trīsdesmit kilogramu. Tas nebija daudz. Taču sievietei un drudža slimnie­kam — diezgan prāvs smagums.

Svars gan bija samazinājies, taču masa saglabāju­sies, katrai tvertnei palikusi triju tonnu inerce. Ar apbrīnojamu neatlaidību krava gribēja virzīties tikai pa taisni un vienmērīgā ātrumā. Tvertni pacelt bija viegli, bet gaitā pagriezt neiespējami. Pa nogāzi tver­tnes vēlās labprāt, bet pie katra paugura mainīja vir­zienu. Vajadzēja lēkt pāri tvertnei un likt zem tās ak­meņus, sviras. īsajā divu stundu dienā neizdevās pa­veikt līdz bezdibenim ne pusi ceļa.

Tad uznāca tumsa piķa melnumā — asteroīda divu stundu garā nakts, divas stundas piespiedu atpūta. Pārgurušais Reniss aizmiga pie tvertnes, bet, līdzko atausa diena, viņš pamodās, it kā viņa smadzenēs de­žurētu kāds modinātājs. Jauna diena bija atkal klāt — divas stundas grūdieni, lēcieni un pūliņi. Tad atkal nakts. Trešajā (asteroīda) dienā viņi sāk nolaist nišā pirmo tvertni.

Troses nebija, virtuvē uzgāja tikai virvi. Bet trīs­desmit kilogramus izturēja ari virve. Nadježda Pet­rovna, tvertni apsējusi, laida to bezdibenī. Reniss jā­teniski sēdēja uz tvertnes — niecīga papildkrava. Sa­sniedzis nišu, viņš ielēca tajā, satvēra virvi un ievilka tvertni nišā. Sādu akrobāta numuru varēja veikt tikai tādā pasaulē, kur smaguma spēks ir mazs.

Tvertnēm nišā sekoja arī virtuve — vienīgā apdzī­vojamā telpa. Nišā vietas pietika.

Tagad no meteorītiem vairs nebija jābaidās. Tiesa gan, nišā bija patumšs, tur nonāca tikai no bezdibeņa sienām atstarotā gaisma, toties arī meteorīti tajā va­rēja iekļūt vienīgi ar rikošetu, zaudējot trieciena spēku.

No cilvēku soļiem kabīne šūpojās kā kuģis pie­stātnē. Nadježda Petrovna apkrāva to ar akmeņiem, kas bija korķa vieglumā, un virvi piesēja pie

klintīm. Virve bija drošāka par akmeņiem. Beidzot cīņa ar bezsvara stāvokļa nenoturību bija galā. Varēja ieiet istabā, noģērbt skafandru un atvilkt elpu.

— Kungi, ar milzīgu prieku mēs atgriežamies. ..

Reniss atkal murgoja. Līdz šim, par dzīvību cīnīda­mies, viņš slimību it kā bija atvairījis, bet nu, nejuz­damies apdraudēts, viņš atļāvās iekrist murgoņā.

5

Lai cilvēks uz Zemes saglabātu dzīvību, tam jāēd, jādzer, jāģērbjas, tam vajag siltuma un jumta virs galvas. Visa materiālās kultūras vēsture — tas ir stāsts par to, kā cilvēki pilnveidojuši ēdiena, dzēriena, apģērba, pajumtes un siltuma ieguves līdzekļus.

Lai saglabātu dzīvību kosmosā, cilvēkam vajadzīga pajumte, ēdiens, dzēriens, apģērbs, siltums … un bez tam vēl arī gaiss. Uz Zemes par gaisu nav jābēdā.

Tātad katastrofu cietušie pajumti bija atraduši — paglābušies alā kā akmens laikmeta cilvēki. Un no­glabājuši tajā divpadsmit tonnu ūdens.' Raķetē ūdens bija samērā daudz, jo to izmantoja arī kā kurināmo. Ūdens cilvēkiem bija vajadzīgs dzeršanai, sevis un veļas mazgāšanai, tīrībai, ēdiena gatavošanai. Bet, tau­pīgi lietojot, ūdens varētu pietikt vairākiem gadiem.

Diezgan bija arī pārtikas. Līdz ar virtuvi bija sa­glabājusies noliktava ar žāvēto produktu, koncen­trātu, vitamīnu, kafijas, kakao un vīnu krājumiem. Bija pat gardumi — konservēti augļi, krēmi, tortes. Krājumi bija aprēķināti divdesmit pieciem cilvēkiem, trijiem vajadzētu pietikt veselam gadam.

Pavisam bēdīgi bija ar apģērbu. Visas drānas, uz­valki un veļa bija glabājusies guļamtelpās. Virtuvē atradās tikai galdauti, salvetes un dvieļi. Nadježda Petrovna domāja pašūt kreklus no galdautiem. Pro­tams, bija saglabājušies viņu personiskie skafandri no plastmasas, kas uzplēsti atkal aizvelkas ciet. Šī plastmasa varēja izturēt gadiem, kā cilvēkam iztur āda vai muskuļi, bet, ja notiktu lielāks bojājums, ska­

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ASTEROĪDA GŪSTEKŅI»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ASTEROĪDA GŪSTEKŅI» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ASTEROĪDA GŪSTEKŅI»

Обсуждение, отзывы о книге «ASTEROĪDA GŪSTEKŅI» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x