G.GUREVIČS - ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

Bet Nadježdai Petrovnai jau sāka piedegt kotletes. Mudīgi vajadzēja tās glābt. Piedegumi Vadimam ne­bija pa prātam. Negaršīgas pusdienas viņš varēja pa­mest un aiziet.

— Jūs, Ernest, prātojat. Pats zināt, ka jums nav taisnība, bet jums patīk būt oriģinālam.

— Ļoti cienījamā Nadježda Petrovna, netiesājiet mani. Taisnību sakot, es zinu, ka mani tiesā jūsu prāts un nevis sirds. Lai gan esat mediķe, pēc profesijas skaistuma nežēlīga preparētāja, jūs tomēr bez tam esat arī sieviete — turklāt vēl skaista un skaistuma

sapratēja. Mūsu jaunavas greznojas kliedzoši, viņu frizūras izskatās kā izsaukuma zīmes, viņu kleitu šu- vunft ir tāds, ka garāmgājējam izbailēs jāatskatās. Jūs turpretī esat cilvēks, kas droši pārliecināts par savu skaistumu, un kliedzošie izgreznojumi jums nav vajadzīgi. Precīzi ovāla seja, matos taisns celiņš, tais­nas skropstas. Jūs esat stingra un nevainojama kā formula.

— Ernest, jūs mani traucējat. Ejiet kabīnē, paska­tieties, kā mēs piestājam.

Viņai nepatika atbalstīt sarunas par savu ārieni. Diez vai Reniss viņā bija iemīlējies, visdrīzāk tāpat vien sacīja laipnus vārdus. Bet raķetē, kur cilvēki kā ciešā ģimenē dzīvoja ne vienu gadu vien, vajadzēja īpašas smalkjūtības, lai nerastos strīdi un apvaino­jumi.

— Ejiet, jums vajag būt kabīnē, — viņa atkārtoja.

— Es allaž esmu brīnījies, — turpināja Reniss, no vietas nekustēdams, — kā jūs zināt, ko vienmēr «va­jag» un ko «nevajag». Man nemaz nevajag iet uz ka­bīni. Asteroīdus vērot man patīk teleskopā. Tur tie izskatās kā pati pilnība: mirdzoša nebūtība, matemā­tisks punkts matemātiskā telpā. Tuvumā tas ir tikai ķēmīgu, melnu akmeņu kaudze.

— Nesaprotu, Ernest, vai jūs mani āzējat, vai? Kā­pēc jūs izliekaties sliktāks, nekā esat patiesībā? Jūs uzskata par pieredzējušu un izturīgu, pats jūs piesa- katies visos pārgājienos. Vadims un Umberto jūs vienmēr ņem sev līdzi. Tātad jums patīk kosmoss un nevis teleskops. Pie teleskopa var sēdēt arī uz Zemes. Kur tad ir jūsu matemātiskā loģika?

— Cienījamā Nadježda Petrovna, jūs maldāties, es esmu loģisks kā vienvērtīga funkcija. Bet esmu dzi­mis Eiropā, izaudzis šaubu un svārstību pasaulē, tādā pasaulē, kur patiesi un neapstrīdami ir tikai skaitļi. Tāpēc es esmu matemātiķis un sportists. Esmu stingri noenkurojies skaitļos. Desmit kvadrātā ir simts. Tā ir zināma patiesība. Simt metru desmit sekundēs ir labs laiks. Arī tā ir vispār zināma patiesība. Ja Reniss ir atradis algoritmu, tad tas nozīmē, ka viņš atradis

algoritmu. Ja Reniss ir šķērsojis Ganimēda tuksnesi, tas nozīmē, ka tuksnesi viņš ir šķērsojis. Es krāju no­pelnus, kas mērījami kilometriem.

— Tēvoc, mudīgi, mēs tuvojamies!

Uz sliekšņa stāvēja četrpadsmit gadus vecs pusau­dzis, laimīgais, visas zemeslodes zēnu apskaustais zēns, vienīgais, kas bijis uz Jupitera pavadoņiem.

Par šādu laimes lutekli Roberts kļuva slimā mugur­kaula dēļ. Uz Zemes viņam vajadzētu gadiem ilgi gu­lēt ģipsā. Ārsti ieteica ilgstošu bezsvara stāvokli, un Renisam atļāva krustdēlu ņemt līdzi kosmosā.

Bezsvara stāvoklis tiešām līdzēja. Pēc gada Roberts jau lieliski lidinājās pa raķeti, pēc diviem gadiem — staigāja un lēkāja pa Jupitera mēnešiem. Viņš bija bijis uz Jo, uz Eiropas, Ganimēda un Kalisto, bet ta­gad gatavojās izkāpt uz asteroīda.

— Tēvoc, mudīgi, mēs tuvojamies!

Bet tad .. .

Nadježda Petrovna vēlāk atcerējās, ka viņu bija uz­traukušas dīvainas skaņas. Dzinēji vairs nevis rūca, bet svilpa un šķaudīja. Atskanēja satraukti klie­dzieni . . . tad dārdoņa … un tumsa.

— Un nu apskatiet manus apdegumus.

Tikai tagad Ņečajeva sajuta apdegušas miesas smaku. Acīm redzot, Reniss bija pakritis uz plīts un uzreiz nebija atguvis samaņu. Viņam bija izdedzis caurums uzvalkā, apgruzdis plecs un āda uz krū­tīm .. .

— Bet Vadims? Kur ir Vadims?

— Jūs negribat man palīdzēt? — Reniss neatlaidās.

Kāpēc viņš neskatās acīs? Kāpēc viņš murmina kaut

ko nesaprotamu: «Esiet stipra. Saņemieties …»

Viņa metās uz durvīm un sāka dauzīt tās ar dūrēm:

— Vadim, Vadim, Vadim!

Neviens neatsaucās. Durvis neatvērās, neklausīja nekādām pogām. Tas nozīmēja, ka blakus nodalījumā notikusi avārija, sienā caurums un gaiss izplūdis.

Tad Ņečajeva atcerējās, ka aiz plīts atrodas gaisa kamera. Raušus viņa uzrāva galvā ķiveri un metās turp.

— Nadja, pagaidiet! Klausieties, es izstāstīšu . . .

Ak, cik lēni velkas laiks kamerā! Gaiss tiek iesūk-

nēts balonos. Kam vajadzīga šī sīkumainā taupība? Izslēgt. Durvis iesprūdušas. Beidzot. . .

Acīs iesitās gaisma — liesmaina un šaudīga. Kaut kur sāņus, kādu puskilometru tālu, beidza degt sprā­dzienā aizsviestais dzinējs. Brūnās klintis gluži kā ak­mens zobi bija iecirtušies raķetes ķermenī, Bet kur tad palikušas pasažieru kajītes, vadības pults, kabīne, kur palikuši divdesmit divi cilvēki? Kur palicis Va­dims?

Nav it nekā! It nekā! Kritienā izsista piekvēpuši bedre, stikla lauskas, apdedzis metāls, tērauda un plastmasas šķembas …

Ak Vadim, mans mīļotais Vadim!

Viss šķita zaļš, viss likās brūkam. Sieviete, acis aiz­vērusi, līgodamās sāka raudāt. Tad viņa juta, ka viņu paceļ un nes. Viņa atcerējās Renisa apdegumus un zēnu nesamaņā. Diviem cilvēkiem vajadzīga ārsta pa­līdzība. Nav laika bēdām, vajag sniegt palīdzību.

Vajag!

Vecākajam Renisam stipri apdegušas krūtis, labie sāni, sasista galva, smadzeņu satricinājums, un viņš murgo.

Renisa krustdēlam lauzts atslēgas kauls, izmežģīta kāja, sāpes mugurkaulā, augsta temperatīīra un murgi.

Krustdēls iekritis kosmiskos murgos. Viņš lēkā pa Jo klintīm, kāja aizķērusies plaisā. Viņš sauc vārdā asteroīdus — Cerēru, Junonu, Pallādu, Vestu un As- treju. Viņš lepni apgalvo: «Kapteini Vadim, es zinu no galvas divsimt numurus, jautājiet pēc kārtas vai juku jukām.»

Nekad vairs tev Vadims nejautās, nekad!

Bet vecākais Reniss ir zemes murgu varā. Pēc kat­ras stundas vai pusstundas viņš atgriežas uz Zemes. Viņš saka runu aerodromā: «Kungi, es jūtos laimīgs ziņot jums, dārgajiem tautiešiem . . .» Viņš stāsta žur­nālistiem: «Jā, piedzīvojumi mums bija gan, īpaši uz Ganimēda un vēl uz kāda bezvārda asteroīda…» Viņš pastaigājas pa alejām ar kādu sievieti (reizēm tā ir Nora, reizēm Arabella, reizēm Lillī) un saka tai: «Vai vari iedomāties mūsu vientulību, mana mīļā. Mans gaismas stariņ melnās tumsas okeānā …»

Ārsta kabinets bija uzsprādzis gaisā līdz ar kabīni. Nebija operācijas galda, nebija rentgena, nebija zāļu, nedz instrumentu, nebija pat pārsienamo. Ņečajeva atcerējās tēvutēvu receptes, lika aukstas kompreses, stipras tējas slapjus apliekamos, kastroļos novārīja galda nažus. Un tomēr viņa spēja izdarīt savas ādas transplantāciju Renisam. Apdegums bija pārāk plašs, ar atlikušo ādu viņš nebūtu dzīvotājs.

Murgoja viens, murgoja otrs, prasīja dzert viens, prasīja otrs. Vienam kompreses, otram slapji aplie­kamie, viens jāmierina, otrs jābaro ar karotīti. Ņeča­jeva šaudījās starp divām gultām. Diennaktī viņa da­būja gulēt ne ilgāk par divām stundām.

Beigu beigās viņa izglāba abus. Un, var teikt, slimie izglāba viņu, jo nebija laika domāt par savu zaudē­jumu, to neļāva darbs, neļāva trulais nogurums. Nadježda Petrovna aprada ar savām bēdām, nedabū­

juši tās izraudāt, viņa samierinājās ar briesmīgo stā­vokli, iekams aptvēra patiesās šausmas.