G.GUREVIČS - ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

Un tomēr patīkami. Ēdienam mums viss bija žāvēts un saldēts, svaigus zaļumus nebijām redzējuši kopš aizbraukšanas. Vitamīnus dzērām katru dienu, un to­mēr tas nav tas.

Tā nu es sagatavoju loku desertu, sagriezu, saliku šķīvīšos, aizdarīju ar sāli, etiķi, vārītiem kartupeļiem. Uz Zemes ēdnīcā tas būtu visvienkāršākais garnē­jums, bet uz Mēness — īstais svētku mielasts. Visu saliku uz paplātes, nesu uz ēdamtelpu… pēkšņi dzirdu — ēdamistabā ir Aņa ar ārstu, un starp vi­ņiem notiek saruna.

Ārsts saka:

«Anna Mihailovna, man jums jāpaziņo, ka mums ir slimnieks.»

«Bet Marusja taču atveseļojas. Vai tad viņai slik­tāk?»

«Runa nav par Marusju. Slimais esmu es.»

«Kā lai es jums palīdzu, dakter? Jums vajadzēs pa­šam sevi dziedināt; ļaunākajā gadījumā pēc jūsu no­rādījuma varu jums uzlikt bankas.»

«Anna Mihailovna, es nejokoju. Man ir polineirīts,

kam pamatā avitaminoze. Uz Zemes tādas likstas ātri izdziedina ar kumisu, svaigu gaisu un augļiem. Bet ārstēt vajag laikus, citādi var rasties smagi sarež­ģījumi, pat paralīze.»

«Mīļais dakter, dariet visu iespējamo. (Es dzirdu, ka viņas balss dreb.) Izdariet visas analīzes, iztaisiet rentgenu, uzņēmumus noraidīsim pa radio, uz Zemes sanāks konsilijs.»

«Baidos, ka surogāti nelīdzēs. Vajadzīgi dabiskie vitamīni, ja saslimtu jūs, Anna Mihailovna, es uz­stātu, lai tūlīt jūs sūta atpakaļ uz Zemi.»

Nu, domāju, esmu atnākusi īstā brīdī. Veru vaļā durvis — un iekšā pie daktera ar paplāti.

«Te jums būs dabiskie vitamīni, pati izaudzēju.»

Viņš paskatās uz mani un cērt kā ar pātagu. «Ne­siet prom savu skābbarību!» viņš izgrūž. Un pāri ma­nai galvai saka Aņai: «Esmu jums ziņojis, izlemiet. Ja jums vajadzīga mana sabiedrība, es pacietīšu.» Tā teikt, es zinu, ka tu neesi vienaldzīga pret mani, ja jau gribi noturēt pie sevis, nu tad skaties arī, kā no­vārgšu tavu acu priekšā.

Aņai lūpas ietrīcējās, viņa aizskrēja uz savu istabu. Es stāvu ar paplāti rokās un brēcu, vienkārši brēcu pilnā balsī, asaras birst salātos. Jūtos aizvainota — es tā centos, tā cerēju iztapt, nomierināt dakteri, ar savu slimo kāju steberēju pa kāpnēm, bet viņš tik tikko pašķielēja uz mani. «Aizvāciet savu skābba­rību,» šis pateica.

Tad pārskrēja mājās puiši, pēc darba tūliņ nomaz­gājās. Viņi jautā, mierina, glauda man galvu kā ma­ziņai. Bet Kostja izņem man no rokām paplāti, ierauga zaļos lokus, bāž tos mutē un ēd lielīdams: «Tie tik ir lociņi, kur tādi radušies?» Pēc noskriešanās pa Mēnesi viņam bija vilka ēstgriba. Kamēr citi noņēmās ar mani, šis notiesāja trīs šķīvīšus.

Es nomierinājos, uzvedu viņus augšstāva nolik­tavā, izrādīju visu savu Mēness dārzu. Tad tik šie ņēmās mani lielīt, vairāk nekā vajadzēja. Kostja no­sauca mani par Mēness mičurinieti un spieda man roku. Bet debess Serjožam jau gatavs savs plāns: galva tam pilna visādām idejām.

Viņš saka: «Pārvērtīsim mūsu māju par ziemas dārzu: uz palodzēm puķes, gar sienām apiņi, puķu- zirnīši un vīnogulāji. No rītiem pamodies, pasniedzies pēc ķekara — un mutē iekšā.»

Bet šīszemes Serjoža satver viņu aiz piedurknes:

«Kā ar ūdeni?»

Taisnība, ūdens mums ir svarīgs jautājums. Uz Ze­mes ar to nerēķinās, bet mums ūdens dārga manta, no Maskavas ūdensvada un vests četrsimttūkstoš ki­lometru. Droši vien izdevīgāk atgādāt gatavas bietes nekā laistīt Mēness putekļus ar ūdeni, kas zelta vērtē. Es nokāru galvu, skaidri redzu — tā ir fantāzija, tukši sapņi. Bet puiši neatlaižas un strīdas.

Kostja saka:

«Ūdens uz Mēness ir. Apenīnos dziļā aizā es ga­nīju ledu.»

«Bet kas to izlauzīs, kas no aizas augšā cels, kas no turienes divsimt kilometru gādās šurp?»

«Varbūt ledus saglabājies tepat zem virsmas. Kad meklēsim — gan atradīsim.»

«Bet kas ierīkos šahtu, kas ledu skaldīs, kas to gā­dās virspusē? Mūsu nav daudz, tikai seši.»

Tad runā debess Serjoža: ūdens ir katrā akmenī — tas ir granītā, bazaltā, ikvienā akmenī. To sauc par saistīto, par kristalizācijas ūdeni, un no akmeņiem to var izkarsēt. Bet mums ir atomdzinējs, enerģijas at­liku likām, enerģija mums lētāka nekā uz Zemes.

«Dārgi iznāks,» piebilst šīszemes Serjoža.

«Nē, nebūs dārgi.»

«Nē, dārgi.»

«Sarēķināsim. Kāpēc strīdēties uz labu laimi?»

Viņi paķēra burtnīcas un aizgāja, pat vakariņas ne­ēduši. Bet nu paklausieties, kas no tā visa iznāca.

Marusja izslējās un svinīgi paskatījās uz mums. Acīm redzot, nāca viņas stāsta vissvarīgākā daļa. Mākslinieks Vihrovs sarauca pieri un pāršķīra al­buma lapu. Viņš jau sen bija aizsācis jaunietes ģī­metni, bet mākslinieku mulsināja viņas mainīgā sejas izteiksme — te bērnišķīgi priecīga, te nopietna, tad atkal labsirdīga vai dusmīga.

— Cik dienu bija pagājis, to neatceros, — Marusja turpināja. — Bet reiz pēc vakariņām pieceļas abi Ser- jožas un saka: «Ir viens ārpusplāna ziņojums.»

Debess Serjoža iesāka:

«Mēs apsvērām Mēness zemkopību . .. Stāvoklis iz­rādās grūtāks, nekā pirmajā mirklī var likties. Pirmā grūtība: augiem vajadzīga gaisma un siltums. Gais­mas un siltuma uz Mēness atliku likām, pat vairāk nekā uz Zemes. Bet gaismas un siltuma sadalījums Zemes augiem neparasts: divas nedēļas — salta nakts, divas nedēļas — karsta diena. Tātad vai nu jāceļ sil­tumnīcas, mākslīgi apgaismotas un apsildītas, vai arī jāizaudzē īpašas šķirnes, kas ienāktos divās nedēļās.

Otrā grūtība: augiem vajadzīga ogļskābā gāze. Ogļ­skābās gāzes izplūdumi uz Mēness gan ir, bet nedaudz. Uz Mēness ir karbīdi ar oglekļa saturu. Ogļskābās gāzes iegūšanai jāceļ rūpnīcas.

Trešā grūtība: augiem vajadzīga laba augsne. Mē­ness gruntij trūkst fosfora, trūkst slāpekļa, visur nav arī sēra. Piemērotas atradnes ir, taču visi šie elementi jāiegūst, jāpārstrādā, jāpieved un mākslīgi jāizveido augsne.

Ceturtā grūtība: ūdens problēma. Ūdeni galveno­kārt vajadzēs iegūt no kalnu iežiem. Iežus vajadzēs skaldīt, kausēt, vajadzēs uztvert tvaikus, tos atdzesēt un sabiezināt. Tam nolūkam vajadzīgas veselas rūpnī­cas. Un secinājums šāds: ar Mēness dārzu nekas neiz­nāks. Mēs seši šo darbu neveiksim. Bet mūsu varenā dzimtene to varēs veikt. Pat vēl vairāk: ja vajadzēs, iegūs tik daudz gāzes, lai radītu uz Mēness atmosfēru. Bet vajadzēt vajadzēs katrā ziņā, jo Mēness iedzīvo­tāju skaits augs. Mēs esam tikai izlūki. Iepriekšējā maiņā bija trīs cilvēki, mēs jau esam seši, pēc diviem gadiem te būs observatorija ar kādiem trīsdesmit cil­vēkiem. Televīzijas pārraides notiks caur Mēnesi, un enerģijas pārvade arī plānota caur Mēnesi. Mēness ir bagāts ar saules enerģiju — varēsim no šejienes dot elektrību. Kostja uzgājis daudz retu minerālu. Vai tos iegūs? Iegūs. Dakteris apliecināja, ka te varot dziedi­nāt kaulu un sirds slimniekus un arī tuklumu. Es nerunāju par alpīnistiem un tūristiem, tiem te īstā

paradīze. Pēc pieciem gadiem uz Mēness būs simtiem cilvēku, pēc desmit gadiem — tūkstoši. Sešus cilvēkus var apgādāt no Zemes, tūkstošiem viss jāsagādā uz vietas — mājas, celtniecības materiāli, gaiss, ūdens un pārtika. Tāpēc jautājums par Mēness zemkopību tiks izvirzīts un atrisināts. Vēl vairāk: pēc gadiem četrdesmit piecdesmit no Mēness akmeņiem varēs iz- /• dabūt pietiekami daudz ogļskābās gāzes un skābekļa, lai cilvēki varētu normāli elpot.»