G.GUREVIČS - ASTEROĪDA GŪSTEKŅI

Uzreiz sapratu, kas noticis. Man bija trāpījis meteo­rīta graudiņš. Tāds bīstams puteklītis, pavisam nie­cīgs, bet skrien piecdesmit reizes ātrāk nekā lode. Līdz Zemei tie nenonāk, ietriecas atmosfērā un izgaist, uz­liesmo — un vairs nav. Tautā mēdz sacīt, ka zvaig­znes krīt… Bet uz Mēness nav atmosfēras, tur šīs da­ļiņas notinkšķ pret akmeņiem. Nekāds tērauds nespēj pasargāt no tām — izšaujas cauri kā adatiņa. Mājā

mēs bijām drošībā, jo augšstāvā bija noliktava — lai šauj, cik uziet, pa miltiem un kāpostiem. Taču mani piemeklēja tāda nelaime! Serjoža cauru dienu dzīvo pa observatoriju, Kostja veselām dienām un naktīm pārgājienos zem klajas debess, bet es izskrēju uz pie­cām minūtēm, un še tev!

Par meteorītiem mums bija speciāla instrukcija, kā izsistos caurumus aiztaisīt, bet, kamēr es tur noņēmos (cimdi mums bija lieli, neērti), kāja dabūja ciest. Uz­traukumā aizskrēju pie Serjožas un atkal atpakaļ, bet, līdzko iznācu no kameras, — uzmīt vairs nevarēju. Kāja sapampusi, zila, taisni kā pēc banku likšanas. Pašai brīžiem karsts, brīžiem auksts, seja deg, acu priekšā viss zaļš.

Sagādāju raizes ne tikai ārstam. Aņa manā vietā vārīja pusdienas, inženieris Serjoža uzkopa māju, as­tronoms Serjoža mazgāja šķīvjus, Kostja klāja galda. Man tīri kauns — guļu kā bluķis visiem par nastu.

Tiklīdz puiši prom darbā, tā es pie plīts. Lēkāju uz vienas kājas — gan jāraud, gan jāsmejas. Taču man pa­slīdēja kāja, panna izkrita no rokām un es pati gar zemi. Atskrēja Aņa, ar varu nolika mani gultā. «Es,» šī saka, «ar pavēli noteikšu tev gulēt un necelties.»

Bet jaukāks par visiem bija ārsts. Kompreses, slapjie aptinumi, mikstūras. .. baroja mani kā mazu bērnu ar karotīti, sēdēja atzveltnī pie gultas un snauda. Kļuva bāls, izkritās, zem acīm tumši loki… un acis tādas dīvainas. Es dzinu viņu projām, neiet. Viņš tik nosaka -— ārsts pie slimnieka gultas tikpat kā sarg­kareivis postenī. Viņu nomainīt drīkstot tikai cits ārsts.

Reiz pamodos naktī. Tā mēs runājām pa Zemes pa­radumam: guļamās stundas saucām par nakti. Patie­sībā es iegūlu pēc «Mēness laika», vakarā, un, kamēr slimoju, bija tumšs. Tātad es pamodos. Istabā tumšs, ārā pa logu redzama Zeme, zilgana un spoža spoža. Logs met garas ēnas, kā tas ir mūsu mēnesnīcās. Skatos, ārsts sēž pie loga. Kaklu izstiepis, klausās. Kā tad, ārpusē kaut kas sprēgā. Es jau zināju, ka no aukstuma krāsa lobās. Pēkšņi sitiens, tāds īsti skaņš.

Vai tik nav meteorīts? Ārsts pielec kājās, tad atkrīt atzveltnes krēslā, seju rokām aizsedzis.

«Dakter, kas jums notika?» es iesaucos. «Atjēdzie­ties!»

Viņš nolaiž rokas, acis šaudās, seja bāla, kā ne­dzīva.

«Vai tev nav baigi, Marusja?»

«Kāpēc baigi?»

«Bet man ir baigi. Mēs visi te esam kā uz nāvi no­tiesāti. Guļam, ēdam, lasām, bet mūs apšauda debess lodes. Redz, es iesāku domu, bet, vai es pabeigšu, to nezinu. Trāpīs logā meteorīts, un nāve klāt. Kāpēc esmu mācījies, aizstāvējis disertāciju, kāpēc papildi­nājos zinībās, kāpēc izdomāju slimajiem bērniem sa­natoriju uz Mēness? Kas te par sanatoriju, vai tad drīkst bērnus dzīt nāvē? Mēs te esam tikai trīs mē­nešus, bet redz — jau pirmais upuris. Kuram tagad kārta? Es jūtu, ka man. Ja tas tā, kam tad man starp­planētu ceļotāja gods, cieņa un slava? Man nevajg slavas, man gribas zilās debesis, zāļainās pļavas, la­paino koku. Es skaitu minūtes, bet priekšā vēl mē­neši.»

Es redzu, ka cilvēks kā apmāts, runāju ar viņu laipni, kā bērnu mierinādama:

«Dakter, jūs esat pārpūlējies, jums vajag atpūsties. Bīstami var būt visur. Maskavā pāriet ielu ir vēl bīs­tamāk. Kremeņjā pērkona laikā mežā ir vēl baismī- gāk. Reiz lūza priede, nokrita pāri stigai, zars uzcirta man pa muguru. Vēl viens solis — un beigas būtu. Un kā tad karā bija? Tur vis nespindza muļķa debess lodes, bet ļaunās, ar ziņu raidītās ienaidnieka lodes. Kā tad mūsu tēvi gāja uzbrukumā pretī lodēm? Tā vajadzēja, un viņi gāja. Arī mūsu darbs ir vajadzīgs Dzimtenei. Jūs pats to zināt un saprotat, vai man tas jāskaidro.»

Viņš smagi nopūtās.

«Ak Marusja, tu esi skaidrs cilvēks, arī dvēsele tev gaiša. Ja tu mani iemīlētu, es tev līdzās kļūtu skaid­rāks un stiprāks.»

Ko lai viņam uz to atbildu? Es viņam saku:

«Dakter, es jūs cienu un palīdzēšu kā mācēdama,

bet mīlēt es mīlu radistu Šuru, par ko jau jums stās­tīju.»

Viņš ta greizi nosmīn un augstprātīgi jautā:

«Kādā ziņā esmu sliktāks par to radistu Šuru?»

«Sliktāks tai ziņā,» es viņam dusmās atcērtu, «ka Šuriks polārajā naktī dziesmas dziedāja, visus smīdi­nāja, bet man jūs pats jāmierina. Sliktāks ari tādā ziņā, ka Šuriks man teica tā: «Mīli mani, un es tevi uz rokām nēsāšu,» — bet jūs sakāt: «Mīli mani, lai mani glābtu.» Arī tai ziņā sliktāks, ka Šuriks manis dēļ upurēja savas intereses, bet jūs savu interešu la­bad esat gatavs visu aizmirst un bēgt, ko kājas nes.»

Šis nicīgi paklanījās pret mani. «Pateicos,» nosaka, «par sprediķi.» Tad viņš aizgāja, durvis piecirzdams.

Viņš aizgāja, bet mani sāka mocīt sirdsapziņa. Neko teikt, biju atmaksājusi par rūpēm. Cilvēks atklāja sirdi, izteica savu grūtsirdību, bet es viņam virsū ar pamācībām. Vai tad pati pēc zaļajām pļavām neilgo­jos? Vai upei pārkārušies sudrabotie vītoli, zaļo lo­ciņu asni un atplestajās lapās iesēdušās cietās kāpost- galviņas man sapņos nerādījās? Uz Mēness nav nekā zaļa, viss ir melns, brūns, rūsgans. Būtu atnesusi ār­stam svaigus zaļumus, tie viņu vairāk nomierinātu nekā vārdi.

Šī doma man iespiedās prātā, un, līdzko tiku uz kā­jām, taisnību sakot, pa īstam uz vienas kājas, bet uz otras šā tā, es uzkāpu augšā noliktavā. Noliktavā, iz­ņemot mani, neviens negāja. Te es slepeni varēju sa­gatavot dāvanu ārstam.

Es izdomāju ļoti vienkāršu lietu: izaudzēšu lociņus un pacienāšu ārstu ar svaigiem zaļumiem. Sarežģīti bija tikai tas, ka uz Mēness nekad nekas nav audzis, ar katru nieku tur ir grūtumi. Nav pat ūdens, to es ņēmu no tehniskajiem krājumiem. Tur mums ūdens bija tonnām, tā ka pāris spaiņu nav manāmi. Noderī­gas augsnes uz Mēness arī nav, smilts un māla vietā it kā ar dzelzs skaidiņām pilni akmens putekļi. Kaļķu arī nav, laukšpatu Kostja man atnesa no četrdesmit kilometru liela attāluma. To špatu es sagrūdu piestā, sajaucu ar pelniem, ar visvisādiem virtuves atkritu­miem, un tā man iznāca dēstiem augsne.

Nojēgšanās bija ari ar gaismu. Saule uz Mēness ir karsta, tās stari augiem kaitīgi. No debess Serjožas es izdibināju — viņš man to pastāstīja, ka logu stikls aizsargājot pret šiem stariem. Mūsu logiem bija kvarca rūtis, bet es paņēmu no Aņas sasistās pudelī­tes un novietoju tās starp logu un dēstiem.

Ar šiem lociņiem nebija mazāka noņemšanās kā ar citroniem uz Zemes. Diena uz Mēness ir gara, kas zin, varbūt lokiem tas kaitīgi. Pirms gulētiešanas es logus aizsedzu. Gara ir arī Mēness nakts — lokiem tā nav parasta, tāpēc vajadzēja iedegt spuldzi. Dienas vidū sutoņa un karstums, nakts beigās — aukstums, te va­jag laistīt, te atkal apsildīt.

Lociņi tomēr izauga. Sākumā neparko negribēja dīgt, bet tad auga griezdamies, tādi tieviņi tieviņi, taču garumā pāri manai galvai. Laikam tāpēc, ka, piemērojušies zemes smagumam, tie uz Mēness, kur smagums ir pavisam cits, izstiepās kukurūzas garumā. Garša ne visai, — loki svaigj, asi, bet bez sulīguma un kožot šņirkst, kā ar smiltīm apķepuši.