Pjotrs Gurevičs: VAI MISTICISMA ATDZIMŠANA?

Pētot šo fenomenu, draud virspusējas analī­zes briesmas. Tāpat kā indivīds attaisno, iz­skaidro savu ticību noslēpumainajam ar savām psihiskajām izjūtām, emocionālo noskaņu, tāpat arī, analizējot misticismu kā garīgu parādību, var aprobežoties ar konstatāciju, ka tas apmie­rina noteiktas sabiedriskas vajadzības, un at­stāt bez ievērības tā avotus, saknes, sociāli vēsturisko nosacītību.

Ar mūsdienu misticismu saistītās problēmas jau ir izraisījušas padomju zinātnieku interesi. Parādījušās T. Oizermana, S. Averinceva, V. Garadžas, M. Gapočkas, J. Davidova, L. Mit- rohina, J. Minkeviča, T. Savickas un citu au­toru publikācijas. Taču viņi ir likuši tikai pa­matus šīs parādības vispusīgam aplūkojumam; misticisma sociāli vēsturiskā analīze joprojām ir aktuāls, nobriedis uzdevums. Sajā grāmatā autors, balstīdamies uz saviem iepriekšējiem darbiem, apgaismo dažādus mūsdienu misti­cisma un dieva meklēšanas aspektus.

Pilns lepnības un izmisuma

No zemes dziļu izvirduma

Pleš spārnus pirmatnīgais spēks .. . [1]

M. Vološins

Viņi bija sapulcējušies ielejā pie paša upes likuma, iededzinājuši ugunskuru, atvilkuši lie­lus, ragveidīgus akmens bluķus. Kādai meite­nei uzmetuši virsū segu. Tad visi sāka griezties dejā. Pielūgdams saules spēkus, kaismīgi un spalgi iekliedzās jauneklis. Viņam nepacietīgi atsaucās atbalss.

Tas nenotiek aizvēsturiskos laikos. Tā nav ainiņa no pirmatnējo mednieku dzīves. Tā nav stihijas savaldīšanas epizode mītiskā leģendā. Tieši šādi dienu pavada jauniešu kopiena, kas mūsu laikos dzīvo kādā Šveices ciematiņā. Viņi pielūdz dabu un cer, ka seno spēku dievišķo- šana var mainīt cilvēces likteni, atsaukt zudušo gara trauksmi.

Vai šajā rituālā neatdzimst senlaiku «tumšās zināšanas»? Vai pirmo mistisko pārdzīvojumu neradīja zemes skaistuma apjūsmošana? Vai pats Visums, tā neierobežotība neizraisa reli­ģiskas jūtas? «Kurš gan nezina, kādu vareni - bas iespaidu rada neaptveramais!» saka F. Kū- pers. «Pašas cildenākās, pašas drosmīgākās domas ataust dzejniekam, ielūkojoties bezgalīgu plašumu dzīlēs, un īpaši asi viņš tad sajūt sevis paša niecību. Nevar palikt vienaldzīgs tas, kurš pirmoreiz savā acu priekšā redz okeāna plašu­mus, un pat nakts neierobežotībā mūsu prāts saskata to varenību, kādu mūsos izraisa gran­diozas dabas parādības, kuru spēku mūsu jūtas nemaz pilnībā nespēj aptvert.» 1

Stihijas varenība izraisa bijību, reliģiskas trīsas, un kulta uzdevums ir mazināt plaisu starp cilvēku un dievu, starp mirstīgā niecību un bezgalīgā diženumu. Sādā izpratnē misti­cisms visam esošajam piedēvē pārdabisku iedabu. Tā avoti meklējami pirmatnējā maģijā, senajās mistērijās, pasaules noslēpumainības pamatojumā.

Bet kā radās šīs tumšās, mīklainās zināšanu liesmas, kuras Ēģiptē kvēloja vēl pirms pira­mīdu celšanas? No kurienes nāk šī ticība, kas izplatīta Ķīnā un zināma Tibetas lamām, Āzijas stepju šamaņiem un dienvidu jūru karotā­jiem? Kāpēc šīs zināšanas joprojām saglabājas Skandināvijas piļu ēnās, bet tagad nonākušas mūsdienu Šveices ciematiņā? Visbeidzot, vai misticisms bijis vienmēr, vai bija izzudis, lai atkal atdzimtu?

Vēsturē zināmas, austriešu rakstnieka S. Čveiga vārdiem runājot, «mistiskas sajukša- šanas epidēmijas» 2 . Periodiski bijuši laikmeti, kad skaidri saskatāma «bēgšana no saprāta». Taču tos nomaina laiki, kad «slepenās zināša­nas» atkāpjas, zaudē ietekmi un, liekas, teju, teju izgaisīs. Kāpēc tā notiek? Kas izraisa «neprāta viļņus»? Kāpēc tie rodas?

Cveigs uzskatīja, ka dievticība nevar izzust, tā var tikai paslēpties, apdzist kādu laiku. Rak­sturodams Renesanses laikmetu, viņš visai skeptiski novērtē tā sasniegumus. Iznīdējot XVIII gadsimta sabiedrībā ticību, Voltērs un enciklopēdisti, pēc rakstnieka domām, nebūt ne­likvidēja cilvēka neiznīcināmo vajadzību pēc ticēšanas, bet tikai iedzina to kādos dvēseles nostūros un mistikas strupceļos. Vairs neticē­dami leģendām par Bībeles svētajiem, cilvēki sāka alkaini meklēt jaunas māņticības, jaunus brīnumus. Pat Apgaismības laikmetā, apgalvo Cveigs, ir daudz pierādījumu šim viedoklim. «Francijas valdniece de Pompadūras kundze naktī pa Tilerijas pils sāndurvīm lavījās pie Bontana kundzes, lai tā viņai pareģotu nākotni pēc kafijas biezumiem… Viscienījamākie Fran­cijas dižvīri ļimst no goddevīgas bijības, kad leģendārais grāfs Senžermēns pie vakariņu galda smalki izpļāpājas, ka Jēzus Kristus un Muhameds ir viņa paziņas, un tā atklāj savu tūkstošgadīgo vecumu.» 3

Protams, katrā laikmetā var atrast māņticī­bas iezīmes, un šie aizspriedumi lielā mērā ir līdzīgi, kaut gan tos šķir desmitiem un pat simtiem gadu. Kaut kas ir kopīgs baumās par pagrabu, kas pēkšņi piepildījies ar asinīm, un Kristus vēstījumā, kurš it kā raidīts pa radio visiem ticīgajiem. Pastāv sakars starp gaili, kas cilvēka balsī izkliedzis šausminošus pare­ģojumus par pasaules galu, un burvi, ko reizē ar treneri futbolistu komanda uzaicina pirms starptautiskām sacīkstēm.

Var piekrist Cveigam, ka pavisam māņticība nav izzudusi nekad, prāta gaisma to nav spē­jusi iznīdēt. Taču ir pastāvējuši laikposmi, kad misticisms ir bijis īpaši izteikts, manāmi iespai­dojis sabiedrisko apziņu. Daudzi Rietumu zināt­nieki lauza galvas par to, kas tad īsti izraisa fanātisma viļņus un kāpēc noteiktos vēsturiskos apstākļos rodas ticības uzbangojumi vai at­plūdi.

Rietumu sociologs S. Eizenštats, piemēram, uzskata, ka mūsdienu okultās parādības radu­šās tehnikas modernizācijas negatīvo seku dēļ. It kā turpinādams S. Cveiga domu, bet jau attiecībā uz mūsu laikmetu, viņš apgalvo, ka šī procesa ārkārtīgā sarežģītība nosaka sliek- smi pēc iracionālā, rada neapturamu tieksmi pēc mistikas. Taču šī versija neļauj analizēt līdzīgus fenomenus iepriekš — Romas impēri­jas norieta laikā, Renesanses un Reformācijas laikmetā.

Polemizējot ar Eizenštatu, amerikāņu socio­logs E. Tirijakjans uzlūko misticismu nevis kā «tehniskās civilizācijas ligu», bet kā sociālās dinamikas katalizatoru. 4 No viņa viedokļa piln­vērtīgs socioloģisks pētījums par okultām pa­rādībām iespējams tikai caur sabiedrības kultū­ras attīstības prizmu. Ezoteriskās, tas ir, šau­ram ticīgo lokam domātās, doktrīnas un okultie grupējumi, viņš uzskata, uzplaukst tad, kad saasinājusies valdošās kultūras krīze un sa­biedrībā notiek jaunas garīgo vērtību sistēmas veidošanās. Tādējādi reliģiskajiem meklēju­miem E. Tirijakjans piešķir kultūras atjauno­tāju lomu, tieši tieksmē pēc misticisma saskata tās «veselīgo kodolu».

Sī koncepcija zināmā mērā ir plašāka par S. Eizenštata koncepciju, jo ļauj pievērsties arī pagātnei, piešķir socioloģiskajai analīzei no­teiktu vēsturisku dimensiju. Taču Tirijakjana savdabīgā vēstures filozofija balstās uz misti­cisma apoloģiju. Iznāk, ka tieši mistiķi ievie­suši kultūrā drosmīgus jaunievedumus, un tas it kā esot nodrošinājis sociālo progresu. Noslē­pumainā, prātam neaptveramā meklēšana, re­liģiskās domas rosība nosakot jaunu vēstures loku.

Pieslējies kreisi radikālajai socioloģijai, Tiri­jakjans skumst par to, ka mūsdienu sociālās attīstības gaitā daudzas misticisma labās īpa­šības zudušas. Viņaprāt, pēdējos 200 gados zi­nātne un tehnoloģija, kas nosaka pašreizējo sa­biedrības veidolu, esot zaudējušas ezoteriskajai domai raksturīgo subjektivitāti. To vienpusīgais objektīvisms izraisījis protesta reakciju dažā­dās sabiedriskās un kultūras dzīves jomās. Tā­pēc, spriež Tirijakjans, briest kārtējais misti­cisma vilnis, kura priekšvēstneši esot aizrauša­nās ar sirreālismu, okultismu, narkotisko vielu lietošana.