Ilze Jansone - Dabas dziedniecība

— sadzīves narkomānija, kā saka profesors Jevģēnijs Linārs — mans skolotājs.

Otrs lielais punkts ir aicinājums nelietot rafinētās baudvielas. Ai­cinājums nelietot cukuru un baltos miltus, jo tie mūs padara par sa­dzīves narkomāniem. Paskatīsimies, kā tad tiek iedarbināts cilvēka narkomāniskais aparāts.

Par sadzīves narkomānu kļūst, lietojot nabadzīgu un vienveidīgu uzturu (turot organismu strukturālās informācijas badā). No rafinēta­jiem produktiem viskaitīgākie ir cukurs un baltie milti. Neraugoties uz to, ka esam paēduši vai pat pārēdušies, organisms prasa vēl un vēl, jo tas tomēr cer, ka saņems arī trūkstošās uzturvielas. Izveidojas ap­burtais loks — jo vairāk cilvēks ēd, jo vairāk viņam gribas. Sāta sa­jūta neiestājas. Toties parādās nespēks, miegainība, nomāktība — hi- poglikēmija. Maziem bērniem tā var būt par pamaļu nopietniem sma­dzeņu darbības traucējumiem. Hipoglikēmija ir viens no cēloņiem, kāpēc bērni ir tik ļoti haotiski, nervozi, pat agresīvi, taču tikai retais tai visā saskata saistību ar uzturkļūdām. Pat psihiatri šai saiknei nekā­du lielo uzmanību nepievērš un vairumā gadījumu bērnu nervu sistē­mas nostiprināšanai iesaka lietot ķīmiskos līdzekļus — miega zāles. Ēdienreizēs vecāki bērnu baro ar cepumiem, jo neko citu viņš ēst ne­vēlas un arī neēd. Tas liecina, ka bez saldumiem viņš vairs nevar iz­tikt, bet tā jau ir pirmā pazīme, ka bērns kļuvis par sadzīves narkomā­nu. Hipoglikēmija var būt arī iedzimta. Ja kāre uz saldumiem piemi­tusi jau topošajai māmiņai, tad bērns būs pārmantojis visas šīs tieksmes un minētās novirzes. Tāds jau piedzimstot brēc pēc cukura.

Kā jums visvienkāršāk izskaidrot hipoglikēmijas mehānismu? Cilvēks, kam ir tieksme uz saldumiem, protams, cenšas kaut ko sal­du arī apēst. Līdz ar to viņa organisms saņem kārtējo cukura devu, kurā nav ne mikroelementu, ne vitamīnu, ne arī minerālvielu. Rezul­tātā paaugstinās cukura līmenis asinīs un, lai stāvokli organisms nor­malizētu, aizkuņģa dziedzeris tūlīt pat izdala insulīnu. Taču ne vien­mēr aizkuņģa dziedzerim izdodas "notrāpīt" vajadzīgo daudzumu, nereti insulīns tiek izdalīts par daudz. Bet, tā kā arī "liekais" insulīnis "nestāv malā", bet gan "strādā", rezultātā cukura daudzums asinīs sa­mazinās un bieži tā ir pat par maz. Tas, savukārt, izraisa skābekļa ba­du, no kura stipri cieš galvas smadzeņu šūnas. Gala rezultātā tas viss var būt par pamatu hipoglikēmijas nciropsihiskajiem simptomiem. Ja šādi procesi organismā atkārtojas bieži, ja tie kļūst ilgstoši, tad cil­vēks jau no paša rīta jūtas noguris un nomākts, viņam ir traucēta aiz­kuņģa dziedzera darbība. Finālā aizkuņģa dziedzeris pārstāj insulīnu izdalīt. Līdz ar to ir sākusies cukurslimība. Toties hipoglikēmija ne­iestājas, ja cilvēks cukuru uzņem ar saldiem augļiem, ogām, dārze­ņiem, medu. Šajos gadījumos procesi notiek pakāpeniski un dabiski. Augļi un dārzeņi ir arī starpnieki starp mums un sauli, ar tiem mēs uz­ņemam arī kosmisko enerģiju, kas uztur mūsu biolauku.

Kā hipoglikčmiju var ārstēt?

Galvenokārt, ar daudzveidīgu un šķiedrvielām bagātu uzturu, iz­slēdzot no tā rafinētos produktus. Hipoglikēmija nav nekas cits, kā vien dažādu našķu izraisīta kaite un tāpēc ar to sirgst cilvēki, kuriem gastronomiskie prieki un baudas kļuvušas par dzīves jēgu. Bet varbūt arī jūs piederat pie cilvēkiem, kuri mēdz teikt: "Nav vērts dzīvot, ja nevar dūšīgi paēst visu, ko gribas!" Vai arī: "Ja jau reiz tik un tā jā­mirst, tad labāk ar pilnu vēderu!" Tā nu tas ir — vēders ir kļuvis par mūsu kungu un noteicēju. Pat lopkopībā katram mājlopam ir noteik­ta strikti sabalansēta barība. Bet cilvēkam? Pārsvarā namamātes par tādām lielām nedomā, jo uzskata, ka pats galvenais ir — lai vēders būtu pilns. Paradokss? Diemžēl… Taču atgriezīsimies pie cukura un paskatīsimies, pa kādiem ceļiem tas mūs noved līdz sadzīves narko­mānijai un izraisa organisma pašsaindēšanos (orālsepsis).

Cilvēka zarnās ir 1,5 kg mikrobu un baktēriju. Tās barojas ar skā­bekli, bet, ja mēs apēdam pārāk daudz barības, vairāk nekā organis­mam nepieciešams dzīvības procesu norisei, ja lietojam uzturā daudz cukura, baltos miltus, buljonus un citu treknu barību, mikrobi kļūst "izlepuši" un sāk baroties ar šīm vielām. Pie tik dāsnas barības no viena mikroba 6 stundās spēj attīstīties 200 000 jaunu mikrobu. Un katrs no tiem tāpat meklē sev barību, līdz beigu beigās tie sāk "zagt" tās vielas, kas mums pašiem nepieciešamas, piemēram, olbaltumvie­las. Kas notiks, ja mēs sāksim lietot uzturā pārāk daudz olbaltumvie­lu saturošus produktus: gaļu, olas, sieru… Mikrobi no neizmantoto olbaltumvielu aminoskābēm atšķels oglekļa dioksīdu, ogļskābo gāzi un pāri paliks indes. No aminoskābes lizīna paliks kadoverīns (līķu inde), no ortnitīna — putrcstīns (inde ar spēcīgu nepatīkamu smaku; jo spēcīgāk smako mūsu izkārnījumi, jo vairāk mūsos ir šīs indes), no histidīna — histamīns (alerģijas un ādas slimību izraisītājs). Šīs un vēl daudzas citas indes sauc par biogēnajiem amlniem. Cilvēkam pēc ēšanas ir jājūtas spirgtam un spēcīgam. Kā mašīnai, kas tikko uzpil­dīta ar degvielu. Bet, ja pēc ēdienreizes rodas gurdums, nespēks, gal­vassāpes — tas nozīmē, ka organismā darbojas šis indes. Šāds fons ir par pamatu itin visām slimībām, izņemot, protams, trau­mas. Pat niecīgā koncentrācijā šie biogēnie amīni ietekmē orgānu funkcijas. Rodas asinsspiediena novirzes, smadzeņu darbības u.c. traucējumi. Kadavcrins, pustrestīns, ko zarnās rada pūstošās baktē­rijas, uzsūcas asinis. Un vēl. Pēc pārmērīgas maltītes no organisma nespēj izdalīties arī visi vielmaiņas produkti, to vidū — urīnskābe. Tā traucē asinsriti, rada iekaisumus audos, vairo ēstgribu. Jo vai­rāk tāds cilvēks ēd, jo negausīgāks viņš kļūst. Tāpat kā nedrīkst pār­ēsties, nedrīkst arī pieļaut, ka kāda barības viela organismam pie­trūkst. īpaši minerālsāļi. Tos organismam piegādā augu valsts pro­dukti, bet tikai tad, ja tie nav termiski apstrādāti. Šajos produktos or­ganismam nepieciešamajā daudzumā ir ari vārāmā sāls, tāpēc galīgi aplams ir uzskats, ka minerālsāļu badu organismā var likvidēt, lieto­jot uzturā sāli. Gluži pretēji, sāls organismam minerālsāļus atņem. Saldumkāre cilvēkam ir jāapmierina ar medu, saldiem augļiem un ogām — svaigām vai žāvētām, bet nevis ar cukuru, kurā nav ne mi­nerālsāļu, ne citu vērtīgu vielu.

Mēs visi zinām, ka saldumi bojā zobus. Kāpēc? Viss ir ļoti vienkārši. Ja lietojam ar minerālvielām nabadzīgu uzturu, mīlam tam pievienot sāli vai cukuru, ja bieži našķojamies ar konditorejas izstrā­dājumiem — organisms, lai neitralizētu asinīs skābo reakciju, ir spiests "aizņemties" bāziskos minerāļus no iekšējiem orgāniem, īpa­ši no zobiem un kauliem. Rezultātā bojājas zobi, deformējas locī­tavas un mugurkauls.

Tā kā cukurs (baltie milti organismā pārvēršas cukurā) ir ba- rotne pūstošajai mikroflorai un mikrobiem, kā arī palielina slodzi aiz­kuņģa dziedzerim, tiek sabojāts dabiskais garšas aparāts un cilvēks kļūst par cukura narkomānu. Organisms pats glikozi vairs neizstrādā, bet gaida to "no malas". Ari buljoni ir kaitīgās mikrofloras barotne. Neviena tauta austrumos un lielākoties arī rietumos buljonu uzturā nelieto. Pūšanas mikrobi iznicina zarnu nūjiņas, kas izstrādā pretvēža vielas. Ja zarnās dominē pūstošā mikroilora, nenotiek arī B grupas vitamīnu sintēze, bet tas nozīmē, ka cilvēkam ir visi priekšnosacīju­mi saslimt ar slimībām, ko izraisa šo vitamīnu trūkums. īpaši var ciest nervu sistēma un smadzeņu darbība. Ar pūstošo mikrofloru pārbagā­tās zarnās netiek sintezēta neviena bioaktīva viela, fermenti. Par kādu gan veselību te var būt runa! Neatrisinot pūstošās mikrofloras problēmu, praktiski nav iespējams izārstēt nevienu slimību. Un otrādi —ja zarnu stāvoklis ir normāls, sasirgt ar kādu no slimī­bām nav iespējams. Praksē to ir pierādījusi mūsu naturālistu sekci­ja, kuru vadīja kara ārsts pulkvedis Jurijs Averčenko. Nevar atrast ve­selākus cilvēkus par viņiem.