Ilze Jansone - Dabas dziedniecība

Es māku ziemai sagatavot ogas bez cukura vai pavisam svaigas.

Otra lielākā uzturkļūda ir pārmērīga olbaltumvielu, īpaši gaļas lietošana. Ja nu tomēr nespējam no gaļas atteikties — ne jau visi var būt veģetārieši, tad to vajadzētu lietot tikai tik, cik organisms spēj pa­tērēt, un ne gramu vairāk, jo viss pārējais kļūst par barotni mikro­biem, sapūst. Jebkuru zarnās nonākušo olbaltumvielu pūstošā mi- kroflora nekavējoties pārvērš indēs. Mikrobi no olbaltumvielu ami­noskābēm atšķeļ ogļskābo gāzi un pāri paliek indes (līķu inde kada- verīns u.c.). Arī tas ir par pamatu nespēkam, nelāgai sajūtai, smakai mutē.

Gaļa organismā veicina skābo reakciju un radušās skābes (pavi­sam citas nekā no cukura), riņķojot asinīs, vairo acidozi — saindēša­nos ar neorganiskajām skābēm. Olbaltumvielu vidējā dienas deva ir 50 g. Garus gadus mums ir centušies iestāstīt, ka dzīvnieku valsts ol­baltumvielas ir pilnvērtīgas, bet augu valsts — nē. Tā nav taisnība. Nav tādas aminoskābes, kuru organisms nevarētu uzņemt arī no augu valsts. Gadījumā, ja jūs par olbaltumvielām vēlaties uzzināt kaut ko vairāk un plašāk, iesaku izlasīt Gunta Vitenberga grāmatiņu "Olbal­tumvielas".

Senie latvieši nekad neēda gaļu trīs reizes dienā, bet gan tikai kā piedevu ēdienam. Toties tagad viss ir otrādi. Galvenais, lai būtu gaļa, bet viss pārējais — tikai garnējums. Sabiedriskajā ēdināšanā, un nu jau arī mājās ēdiena nosaukums nāk no gaļas - gaļa ar garnieri - idio­tisms! Nosaukumam jānāk no ēdiena un gaļu ņem kā piedevu. Pro­tams, kādai no jums var rasties jautājums, sak, ja gaļu latvieši ēduši maz, tad no kurienes viņu organisms ņēmis tam nepieciešamās olbal­tumvielas? Atbilde ir pavisam vienkārša — no pākšaugiem, riek­stiem, graudiem… Vai atceraties, ko saimniece lika galdā ēdienrei­zēs? Brokastīs biezu putru, vakariņās šķidru, bet pusdienās — maize. Un vēl arī savvaļas zaļumus — tie satur vispilnvērtīgākās aminoskā­bes. Arī mūsu piedāvātie augu pulveri Salveo un Hodo satur itin vi­su, kas organismam nepieciešams, lai tas varētu dzīvot. Savvaļas au­gi ir mūsu veselības glābiņš. Atcerēsimies to!

Bieži man jautā, vai ir ieteicams lietot uzturā olas. Es, savukārt, ie­saku to pajautāt pašai vistai. Pajautāt, par ko viņa domāja, olu dējot? Vai par savas cilts turpinātāju — pūkainu cālīti, vai par mūsu ēdien­karti? Vitamīni olas dzeltenumā ir, taču organisms tos izmanto vāji. Bez tam olas dzeltenums apgrūtina žults un aknu darbību. Kā jau tei­cu, olbaltumvielas ir arī pākšaugos, taču divas aminoskābes tajos to­mēr trūkst, tāpēc uzturā tie jālieto kopā ar zaļumiem vai arī, — pār­kaisot ar mūsu piedāvāto augu pulveri "Hodo" un "Salveo". To var iegādāties Latvijas Bites veikalā Ģertrūdes 13 un A. Kalniņa 4.

Trešā uzturkļūda ir sāls, tās pārdozēšana uzturā. Arī sāls ir ne­organiskās skābes piegādātāja asinīm, jo vārāmā sāls jeb nātrija hlo­rīds ir neorganisks savienojums. Taču organismam ir nepieciešams organiskais nātrijs un hlors, un to mēs varam saņemt no dārze­ņiem — rutkiem, mārrutkiem, kāļiem, pētersīļiem, selerijām, bet, jo īpaši — no savvaļas ārstniecības augiem. Arī šajā ziņā labs palīgs katrai namamātei būs "Salveo" un "Hodo" pulveri. Tātad tos var lie­tot gan ēdiena vilaminizēšanai, gan papildināšanai ar minerālvie­lām… Starp citu, arī senie latvieši sāli uzturā lietoja ļoti maz, galve­nokārt viņi izmantoja to kā konservantu. Sāls organismam nodara daudz lielāku postu nekā nikotīns un alkohols kopā ņemti:" saēd" re­dzes nervu, sejas ādu, asinsvadu sieniņas, māgas un zarnu gļotādu, dzemdes kakliņu u.c., ietekmē nieru darbību, locītavas… Ja nu jūs to­mēr uzskatāt, ka šis nātrija hlorīds jums ir nepieciešams un gribai to lietot, tad tikai — 3 gramus dienā un ne šķipsnu vairāk, jo tik daudz sāls nieres spējīgas dienā izvadīt no organisma. Toties mēs, pat it kā neko nepārsālot, lietojam vismaz 30 gramus dienā. Tas nozīmē, ka nieres strādā ar milzīgu pārslodzi. Cik ilgi tās izturēs?

Mums neviens nekad nav mācījis, pēc kādām pazīmēm var noteikt iekšējo dziedzeru disfunkciju. Piemēram, es kādam cilvēkam saku: "Jums staro nierītes!" Bet viņš izbrīnīts skatās man acīs un apgalvo, ka ar nierēm viņam viss esot labākajā kārtībā, traucējot vienīgi po- liartrīts. Bet tas jau nozīmē to, ka nieru darbība viņam ir traucēta vis­maz 20 gadus. Viņš, protams, nezina, ka pretējā gadījumā artrīts vis­pār nebūtu iespējams. Ne tikai cukurs, baltie milti un tauki, bet ari sāls veicina sklerozes rašanos organismā.

Visus padomju varas gadus genocīds pret tautu izpaudies arī sis­temātiskā ģimenes ārdīšanā. Sievietei tika iegalvots, ka nav lielāka kauna, kā dzīvot vienīgi mīlestībai un audzināt bēmus, un nav augstā­ka pienākuma, kā celt gaišo nākotni — komunismu. Tāpēc jau arī vairākas paaudzes no vietas sievietes vairs absolūti neko nejēdz no mājturības lietām un neprot gatavot veselīgus ēdienus. Vienīgais, ko viņas vēl var izdarīt — pagatavot kādu gaļas ēdienu. Un tāpēc jau arī ģimenei priekšā tiek celta vienīgi un tikai gaļa — sautēta, cepta, kū­pināta vai izvārīta kādā zupā. Bet tai pa virsu saldais ēdiens vai kon­ditorejas izstrādājums. Parasti visi šie ēdieni ir bezgaršīgi, jo garšau­gus daudzas sievietes nemaz nepazīst un neprot ar tiem rīkoties. Lai ēdiens būtu kaut cik garšīgāks, visa ģimene stiepj roku pēc sālstrauka.

No sāls lietošanas var atradināties, 10 dienas lietojot savvaļas au­gu pulveri "Salveo" vai "Hodo" pa trim līdz četrām tējkarotēm dienā, uzdzerot 200 g asinszāļu vai kazeņu lapu tēju, vai arī bērzu sulas, bet ēdienu bagātinot ar garšaugiem — mārrutkiem, sinepēm, dillēm, pē­tersīļiem un selerijām (saknītēm un lapām), puraviem, lokiem vai arī Antona Baltā piedāvāto garšaugu pulveri "Hodo". To, ka ēdiena garšu nenosaka sāls, ir pavisam vienkārši pārbaudīt. Piemēram, jūsu viesiem šķiet, ka rosolam trūkst sāls. Nesteidzieties tūlīt meklēt sāl­nīcu. Pievienojiet labāk nosauktās garšvielas un lieciet rosolu atkal galdā, viesi būs ļoti apmierināti. Ne jau sāls pietrūka rosolam, bet gan garšas. Cilvēkiem, kas paraduši ēst sāļus ēdienus, garšas kārpiņas uz mēles atmirst un viņi nesajūt ēdiena naturālo garšu, tas šķiet bezgar­šīgs. Ne viens vien cilvēks ir centies apgalvot, ka, piemēram, salāti, rupjo miltu biezputra vai kāds cits ēdiens neesot garšīgs. Vai tik tie­šām tas tā arī ir? Kur tad šī garša varēja tā pēkšņi pazust? Taču izrā­dās, ne jau ēdienam pazudusi garša, bet gan cilvēka mēlē atrofējušās garšas kārpiņas. Cilvēks, kas vēlas atradināties no sāls un restaurēt garšas kārpiņas, var to izdarīt 3-33 dienu laikā, lietojot pulveri "Sal­veo", zāļu tējas un garšaugus. Atguvis dabiskās garšas sajūtu, viņam no tās vairs negribas šķirties un jutīsies nepatīkami pārsteigts, ēdot sāļu.

Kad cilvēks iemācījās ēst sāļu? — Pirms ledus laikmeta viņš bija natūrists un nelietoja rafinētas baudvielas. Ledus laikmetam iestājo­ties — arī nē, bet, tam beidzoties, gaļa sāka ātri bojāties un konstatē­ja, ka sāls to saglabā, un tā nonāca pie sāls lietošanas uz gaļas un zi­vīm, bet ne pie ēdiena. Pie kam sāls bija nerafinēta. Ne Āfrikas tau­tas, ne Amerikas pamatiedzīvotāji nepazīst sāli, tāpat kā mūsu zieme­ļu tautas — čukči, kamčadāli u.c.

Ceturtā uzturkļūda ir dzīvnieku tauku pārdozēšana. Ar dzīv­nieku taukiem organismā nonāk piesātinātās taukskābes, bet tam ir nepieciešamas nepiesātinātās taukskābes, kurās šķīst K, E, D un A vi­tamīni. Tāpēc tauku vietā uzturā ir jālieto eļļas. Latviešiem ne pārāk garšo ēdieni, kam pievienota augu eļļa. Kāpēc? Tāpēc, ka senāk lat­vieši lietoja uzturā eļļas augus. Neviena diena nepagāja, nelietojot uz­turā kaņepju sviestu, kam pievienotas arī linsēklas. Tātad organisms saņēma gan kaņepju eļļu, gan arī lineļļu. Latvieši ēda arī lazdu riek­stus, un nebija mājas, kur ziemai kāds maisiņš nebūtu salasīts. Tagad lazdas gar upmalām ir izcirstas. Un vēl tika ēstas arī saulespuķu un ķirbju sēklas. Varbūt ne tik intensīvi kā mūsu kaimiņos, bet tomēr. Savukārt āboli tika apēsti ar visām serdēm un, protams, arī ar visām sēkliņām. Bet piecu ābolu sēklās ir tieši tik daudz joda, cik vairog­dziedzerim nepieciešams vienai dienai. Tātad, ja jūs tomēr nevēlaties lietot uzturā augu eļļu, lietojiet eļļu saturošus augus! Vēl dažus vār­dus piebildīšu arī par sviestu. Tā lodītes ir lielākas par žultsceļiem, tā­pēc aizsprosto tos, žults sāk spazmot, līdz beigu beigās izveidojas žultsakmeņi. Latviešu zemnieks sviestu uzturā nelietoja, veda uz Rī­gu. Sak, lai tā skleroze labāk piemetas pilsētniekam. Bet pats ēda cū­ku taukus ar sīpoliem un ķiplokiem!