Ilze Jansone - Pokaiņi

Dziednieku kalnā, protams, dziedinām, pirms tam pie ziedu akmens veicot rituālu un noliekot ziedu. Katrai vainai te ir akmeņi. Viens arī negatīvai, bremzējošai darbībai.

Avotiņš ir īpatnējs, - kad sistēma nav ieslēgta, tas staro negatīvu, kad ir - pozitīvi. Ļoti interesanta vieta ir "U" burta krāvums - apmēram riņķis ar lielu pozitīvu starojumu vienā laidā, nevis āderēm - kā svētbirzīs. Te var gulēt uz vēdera, muguras un sadzīt zemē visu negatīvo informāciju, starojumu, ko esam saņēmuši sadzīvē, bet reiz es dabūju nost negatīvā starojuma paliekas, kad apstarojos, pētīdama Bauskā kviešu laukā to Krustu - NLO nospiedumu. Lielumu gan dabūju nost. Araišos, kur meteorīta krātera malā arī bija tāds krāvums. Kamēr Ivars Vīks ekskursantiem rādīja krāteri ar negatīvu starojumu, es augšā riņķī nolikos uz vēdera un 10 min laikā viss negatīvais starojums bija nost. Biju gan nokreņķējusies, - tik tikko zintnieku laivā atzombējusies, un atkal bija tāda sajūta, kā zombim. Vēl dažas darbības Ķeveles avotos un kārtībā. Bet gan jau vēl kam citam tie riņķi domāti, ne jau tam vien. Bet cilvēkiem tomēr lieti der, jo svešo informāciju retais ektrasenss prot otram noņemt Tik smagos gadījumos tas nemaz cilvēkam nav iespējams, bet šī vieta nāk palīgā, tīrīties un spēcināties.

Savādāk strādā negatīvajā zonā "tīrītava" - akmens šķīvis ar centrakmeni programmēšanai. Šī ir informatīvā tīrīšana, ne enerģētiskā - var iet viens par visiem, un visi par vienu. Var strādāt ar klāt neesošo - astrālā veidā. Te var labi uzlikt arī aizsargblokus. "Tīrītava" ir lielās sejas "mute" - par lielo seju - raksta Ivars Vīks.

Lielās galvas "actiņās" - dīķīšos - a) pozitīvajā, var mazgāties un stiprināties, bet b) negatīvajā var nost nomazgāt kārpas, ekzēmas, vēzi u.c.

Bet virs abām "actiņām" ir "trešā acs", kur var ieslēgties gaišredzība. Pat negribot var atvērties gaišredzība, pie kam. nevis uz laiku, bet pastāvīgi.

"Zikurātā" var gaidīt Ziemas saulgriežus ar saulgriežu darbībām. Pirmos divus gadus intuitīvi skrēju šajā energopacēlumā, kad sākās Saulgrieži, lūgt Dievu par uz dzīvības un nāves robežas esošu tuvu cilvēku un Labie spēki palīdzēja tam izdzīvot. Otro reizi tas bija reanimācijā diezgan bezcerīgā stāvoklī, ka pat neatcerējās tās dienas. Te bez šiem spēkiem gan nekas nebūtu sanācis… Vēl tagad nesaprotu, kā man nebija vienai bail darboties "Zikurātā" Ziemassvētku naktī, sniegā un tumsā, galu galā - meža vidū!

Bet laikam es jutu, ka savādāk nevar un kāds spēks mani te atnesa. Trešajā gadā es jau te atvilku savus audzēkņus un lekciju klausītājus. Sarakstījām uz papīrīša visas savas sliktās īpašības, notikumus un Saulgriežu rituālā salikām zīmītes apļa vidū un beigās tās bluķa ugunskurā sadedzinājām. Ja Jāņos ko labu dabū klāt, tad Ziemassvētkos vairāk ko sliktu nost. Grūti jau bija savienot svētvietu darbības ar sadzīves darbībām, bet mēs paspējām arī vilkt bluķi no Zikurātā līdz Pokaiņu lejai un vēl vienās lauku mājās - sadzinām bluķī visas negācijas un nodedzinājām - ar svecītēm nācām caur mežu Ziemassvētku naktī - skats bija laba, bet izjūtas ir vārdiem neaprakstāmas. Cilvēki necerēja, pat nevarēja sapnī priekšā stādīties tās izjūtas, kad tīrījām nost kalna galā visu slikto un uzlikām aizsargblokus. Arī tie, kas mājās, gaidīja to visu no attāluma. Ziemassvētku

gaistone kalna galā bija fantastiska. Nekad tik ļoti nebijām izjutuši Augstāko spēku klātbūtni.

Vislaimīgākā tomēr biju pēc darbībām zintnieku laivā. Laimīgi bija arī visi pārējie pēc manis, kuri te atguvās pēc kodēšanām un zombēšanām Maskavas Čekas ekstrasensi - parapsihologi mani sazombēja par 22%, traucēja manai radošajai darbībai. Divus gadus mocījos ar mēģinājumiem atzombēties gan pati, gan meklēju cilvēku, kas varētu palīdzēt. Nekas nesanāca. Es Zintim saku - "ja es īsti saņemtos, varbūt varētu noņemt to nost programmu". Viņš saka trāpīgiem vārdiem: "Ja sunim, lielam un stipram, saimnieks ir uzlicis uzpurni, viņš to pats var noņemt? Lai kā saņemtos un purinātos - cik stipri grib - kādam šis uzpurnis vienkārši ir jānoņem! Bez spēka piepūles - ar prasmi noņemt!" Es plosījos kā lauva krātiņā, visus šeit zināmos zintniekus aptaujāju, NLP meistarus - tie tik visu var sadzīves līmenī, jebkurai tantītei nāks palīgā, bet profesionālā līmenī - meistars meistaram - nekā nesanāk. Pat uz Maskavu zvanīju, rakstīju, naudu sūtīju - nulle. Te vajag tādu pašu, kas uzlika - tikai ar plus zīmi. Kur tādu ņemt? Nezinu. Tad nolēma kolēģi, ka man jābrauc uz Tibetu, un tur mani raks pa čakrām zemē un 7 zintnieki ies pa katru čakru 7 stundu laikā uz riņķi, kamēr būšu

ierakta zemē līdz degunam. Bet man nebija ceļanauda. Tad rakšot tepat. Lai rok, kaut gan brīdināja, ka fiziski tas būs smagi, ka zeme cita utt. Tas nekas, lai cik slikti, es izturēšu, ka tik procenti nost. Bet tos racējus nevarēja sadabūt kopā. Man tas viss apnika un es nolēmu pavadīt nakti zintnieku laivā. Zintis samācīja, kas un kā jādara. Protams, daudzi mani baidīja, ka tur var draudēt vai nu prātā sajukšana, vai nāve. Man nebija izvēles. Tā dzīvot nevarēja, arī bērni sazombēti, mazbērni caur kartona multfilmām. Es zināju, kamēr sevi neizvilkšu, citu nevarēšu izvilkt. Palūdzu 3 audzēkņiem, lai mani aizved uz Pokaiņiem uz nakti. Tie bija norūpējušies, jo zināja, cik daudziem Pokaiņos bija izgājis plāni - prātiņš nav atnācis dažiem vēl šodien atpakaļ, citam pēc pāris stundām atgāja. Bet es zināju, ka visi viņi te nāca paspēlēties, sak, redzēs, kas te būs. Bezmērķīgas situācijas. Es gāju droši dziļas nepieciešamības dēļ. Tomēr kolēģi no manis pieprasīja notāra apstiprinātas zīmes, ka, ja ar mani kas notiek, viņi nav vainīgi un nenes atbildību. Uzrakstīju, iedevu, braucām. Paldies viņiem - Andrejam, Astrai, Mārim par palīdzēšanu - viena es nebūtu tikusi galā, jo ap laivu bija jāsadedz 9 sveces, jāveic svētbrīdis, jāieslēdz sistēma, jāsarīko guļamais, pie kam ātri, īsā laikā, lai saulrietā var veikt saulrieta rituālu un ar domu, ka viss negatīvais iet projām. Tad steidzīgi jāiet gulēt, jo informācija nāk miegā. Tam vajadzīgs laiks. Bet stundu pirms saullēkta bija jāceļas augšā uz rīta darbībām, lai 3 labas lietas nāktu klāt.

Pirmā reizē bija kā bija, domāju - kā būs - ar mani sarunāties vairs nedrīkstēja, no laivas ārā kāpt nedrīkstēja, domāju, kā būs ar čurāšanu - no laivas ārā kāpt nedrīkst, iekšā - nedrīkst, bet avota ūdenis sadzerts…. Pēc pirmās nakts dabūju tik nost no uzliktā 80%, jo tomēr kolēģi baiļojās, - sak', nez vai tā Jansone vēl ir pie pilna prāta un vispār, vai dzīva un es arī pa mirkli pamodos un domāju, vai viss ir mājās.

Nākošā naktī dabūju vēl 4% nost, bet vēl ļoti izjutu tos pašus nabaga 2%, tos "noskaloju" Ķeveles avotu satekā. Atceros, kā mani pirms saules nāca modināt - Astra ar Māri tā bailīgi dziedāja "Kur tu teci". Es tēloju, ka guļus, neceļos. Šie apklust, tad sāk "Strauja, strauja upe tecēj' un es ceļos augšā un visiem par prieku - pie pilnas saprašanas! Bet tas tajā vietā un tajā mirklī bija ļoti aizkustinoši.

Mūsējie vinnējuši! Tā es iztiku bez cilvēku palīdzības - zintieku laiva un Karaļu avoti. Ticējumu grāmatā ir teikts: "Ņem avota ūdeni un mazgā ļaunās acs sagandēto vai ko citu - vecu mašīnu, pa vecam pirktas drēbes" - šis ūdens, izrādās, ņem nost jebkuru svešo informāciju. Bet Dainās viss priekšā pateikts, ja nav Dainās, tad ir sakāmvārdos un ticējumos. Arī par svētvietas ieslēgšanu: