Ilze Jansone - Pokaiņi

Šajā rakstā uzskaitīti fakti par jau minētajiem atklājumiem un izdarīti secinājumi. Autors nejūtas pie vainas, ja dažu labu lasītāju secinājumi pārsteidz, tie liksies pārdroši. Pokaiņu izpēte ir tikko iesākta, tā galvenokārt veikta ar sentēvu metodēm. Modernā aparatūra te varētu vēl dot daudz citu ziņu. Kad tādas būs — ņemsim vērā. Šobrīd no visiem iespējamiem secinājumiem izvēlēti tie, kurus nosaka loģika un kuri šķiet visticamākie šajā izpētes periodā.

Izpētes darbu entuziasti veikuši bez valdības vai citu iestāžu finansiāla atbalsta. Raksts iecerēts kā populārzinātnisks, tāpēc tas nav pieraibināts ar neko neizteicošas literatūras izpēti un bezgalīgām atsaucēm, lai tēlotu pseidozinātniskumu.

Pokaiņus nedrīkst vērtēt ar 20. gs. cilvēka skatu. Senatne jāpēta ar senatnes metodēm Senatnes metodes liecina par šo zemi kā senas, ievērojamas civilizācijas centru. Par to autors vēsta jau apmēram 15 gadu.

Pēdējos gados gan TV pārraidēs, gan presē saņemti neargumentēti augsta ranga speciālistu pārmetumi, ka akmeņu krāvumi esot no laukiem raktie akmeņi un meklēt te ko citu esot tikpat muļķīgi, kā Siguldā rakties pa Velna alu.

Vēl bijušas citas ne mazāk "interesantas" piezīmes. Piemēram, liels grēks esot tas, ka autors plēsis no dažiem akmeņiem sūnas. Bet tas, ka vairākus tūkstošus krāvumu izpostīja vandāliskā meža pārstrādāšana, tas kritiķiem nelikās nekas sevišķs. Šodien godātie kritiķi būtu ļoti laimīgi, ja būtu teikuši kaut ko mazāk. Pokaiņu noziedzīgās iznīcināšanas vēsturi nedrīkst aizmirst un nedrīkst noklusēt.

Tauta nebūt nav tikai vienā valodā runājošu cilvēku kopums. Lai tauta pastāvētu, jābūt tās mugurkaulam — vēsturiskai apziņai. Septiņus gadu simtus šī apziņa nīdēta gan no okupantiem, gan pašu tautas kangariem.. Septiņus gadu simtus mums mācīts, ka mūsu tālie senči dzīvojuši pirmatnējās kopienās, ka gara gaisma nesta no austrumiem, nesta no rietumiem ar uguni un zobenu, jo citādi stulbo pagānu (t.i., mūsu senču) cietie pauri šo gara gaismu nav pieņēmuši. Mūsu dainas, kas slēpj sevī dziļākās gudrības, sauktas par blēņu dziesmām. Mūsu grandiozās svētvietu sistēmas, kas liecina par to, ka šeit, Latvijas zemē, bijuši valstiski veidojumi un augsta gudrība jau pirms daudziem gadu tūkstošiem, tiek nīcinātas.

Mēs esam Senlatvju vai arī Ietu civilizācijas pamatlicēju pēcteči. Mūsu senči dzīvoja tālās zemēs vēl uz austrumiem un uz rietumiem no tagadējās Latvijas teritorijas. Senie pamatiedzīvotāji bija liela auguma, gaišiem matiem, zilām acīm. Šīs civilizācijas centrs bija Letu zemē. Daudzas pasaules tautas bieži stāsta par ļoti seniem laikiem, kad pie viņiem kā kultūras nesēji, nevis kā iekarotāji, ieradās mūsu senči. Tāds, piemēram, bija kultūras nesējs Dienvidamerikā — liela auguma, gaišiem matiem, zilām acīm, bārdu, kas tur ieradās pāri okeānam pirms daudziem gadu tūkstošiem. Viņu nosauca par Kecalkoatlu.

Mūsu iztēle nobāl to lielo darbu priekšā, kurus veikuši mūsu senči pirms daudziem gadu tūkstošiem.

Lai uzceltu senču grandiozās svētvietu sistēmas, veikti neticami lieli zemes darbi, dažkārt pārvietoti simti tūkstoši, pat miljoni tonnu zemes, lielie akmeņi, kas sver simtiem tonnu u.c. Mēs pieļaujam domu, ka šajos darbos iesaistīti daudzie miljoni svētceļnieku. Bet arī tad vēl paliek ļoti daudz grūti skaidrojumu problēmu, piemēram, šo brīvprātīgo talcinieku uzturēšana.

Šajā rakstā mēs pieskārāmies tikai dažām no tām saistībām, kuras raksturo Pokaiņus kā izcilu senču kopas centru. Ar lielu pārliecību jau šodien varētu teikt, ka šo saistību ir daudz vairāk, nekā spējām iedomāties. Tās rāda Pokaiņu dižumu gan telpā gan laikā.

Cilvēki, kuri ne tikai ciena, bet arī mīl savu zemi un tās vēsturi — turpināsim saukt viņus par entuziastiem — paveikuši lielus darbus. Viņiem izdevies uzvarēt cīņu ar vēsturniekiem, kas sava "mundiera goda" vai arī citu iemeslu dēļ vēlējās Pokaiņu iznīcināšanu. Šie entuziasti izdarījuši daudzus svarīgus atklājumus. Viņu darbs vēl būs vajadzīgs. Jālikvidē egļu audzes, jāatbrīvo virszemes slānis no saknēm un jāsijā caur sietu, lai atrastu iejauktajos slāņos senos priekšmetus.

Pokaiņi ir sarežģītas sistēmas daļa, to izpētei vajadzīgi kvalificēti ārzemju speciālisti ar modernu aparatūru. Vēl nenopostītās vietas jācenšas tādas saglabāt, vēl jo vairāk — daļu postīto vietu vajadzētu mēģināt restaurēt un bezizejā veidot takas apmeklētājiem.

Šobrīd gūtās ziņas var salīdzināt ar baltu grāmatu, kurai pavērtas dažas lappuses. Lai tiktu pie pārējām lapām, jāveic daudz darba. Bet šī grāmata par mūsu seno vēsturi būtu ļoti interesanta. Ne tikai interesanta, bet arī lietderīga, jo tā paver mūsu tautai ceļu uz sevis pašapliecināšanu, līdz ar to saglabāšanu, izdzīvošanu un atplaukšanu. Pokaiņi nav tikai pagātne, tie var būt arī pagrieziena punkts uz nākotni. Var būt. Bet vai būs, tas atkarīgs no mūsu pašu darba, apziņas un gribas.Tieši Pokaiņos ausīs ieskanas Kronvaldu Ata viedais aicinājums: "Mosties, celies, strādā!"

Šķēršļotais ceļš līdz šī pētījuma publicēšanai bija garš, ievērojami garāks, nekā to var iedomāties. Tas ir daudzu cilvēku kopējs darbs, un varbūt ne tikai šī raksta autoram, bet arī citiem, ar kuriem kopā lauzām ceļu mūža garumā.

Daudziem no maniem draugiem, ar kuriem kopā atklājām Senlatvju civilizācijas noslēpumus, kā arī man pašam, vispirms bija jāredz Karpati, Kaukāzs, Tjanšans, Pamirs, Alpi, Sajāni, Urāli un vēl daudz daudz kas cits. Tikai pēc tam varēja saparast Latviju. Jo ne toreizējā, ne tagadējā izglītības sistēma nedod kaut cik apmierinošu izpratni nedz par Latvijas ģeogrāfiju, nedz tās vēsturi.

Katrā tālā ceļā un arī šajā ir vietas un notikumi, kurus nedrīkst aizmirst. Tā 1988. g. Republikas tūristu kluba pasākumu virknē gatavojām vakaru par Latvijas svētakmeņiem kā par senas letu zemes civilizācijas pieminekļiem. Tas bija ziņojums par daudzu gadu darbu, tā bija liela uzdrīkstēšanās. Biju pat pārsteigts, cik gan lielākā daļa klausītāju šo ziņojumu uzņēma labvēlīgi. Tas iedrošināja pēc pusotra gada uzstāties ar ziņojumu par Senlatvijas civilizācijas pētījumu Kultūras fonda kongresā. Tajā sēdēja arī ne mazums vēsturnieku gan prezidijā, gan zālē. Viņu ģīmji bija tādi, it kā jānorij krupis. Tieši šī reakcija rādīja, ka esam uz pareizā ceļa.

1992.gadā Diāna Ozola no Auces ziņoja par mežsarga Ziedoņa Mitrevica ievērotajiem akmens krāvumiem Pokaiņos. Savādās, ar sūnu apaugušās kaudzes mums parādīja jaunais mežsargs Aivars Klūga. Tajā dienā sajūtām, ka esam pieskārušies lielam noslēpumam. Pirmās nojautas par Pokaiņu patieso nozīmi radās tikai pēc daudzkārtīgiem pētījumiem. 1994.gadā sākām apjēgt Pokaiņus kā milzīgas sistēmas sastāvdaļu un sākām arī apjēgt, ka šo vietu nedrīkst tālāk postīt.

Sirdsapziņa neļauj pabeigt šo rakstu, neuzdodot dažus jautāumus par seno vērtību apzināšanas dīvainībām.

Pokaiņi nav nekad bijuši ne noslēpums, ne jaunatklājums. Jau rakstnieks Kārlis leviņš pirms Otrā pasaules kara savā daļēji dokumentālā romānā "Pie teiksmainā ezera", kuru iespieda žurnālā "Atpūta", rakstīja par mākslīgajiem akmens krāvumiem Pokaiņos kā iespējamiem senkapiem. Arī šodien mēs nevaram izslēgt iespēju, ka tie varētu būt arī seno priesterieņu valdnieču rituāla apbedījuma vietas. Bet nebija ne tai laikā, ne agrāk nekādu murgojumu par kautkādiem mikrolauciņiem