Ilze Jansone - Pokaiņi

Atgriežamies pie Tuntuļu kalna, pareizāk sakot, pauguraines. Arī te bijusi svētvietu sistēma. Tā Z daļā netālu no ceļa ieslīps svētpaugurs. Saules lēkts no jau minētā Saules gredzena ir skaists un iespaidīgs. Senatnē, kad gan Pokaiņus, gan Tuntuļus sedza izkoptas svētbirzes, skatam vajadzēja būt pārsteidzoši skaistam. Vairākas pazīmes liek domāt, ka te bijusi augstāko priesteru vieta saullēkta vērošanai.

Pēc Saules gredzena bramaņi pie amfiteātra sveica ceļotājus un aprunājās ar tiem. Mūsuprāt, brokastis te nebija, jo svētceļojuma dienai Pokaiņos bija jābūt arī gavēšanas dienai. Saules gredzena svētvietu izvietojums liek domāt par ilgu,

nesteidzīgu sarunu, jo liela daļa tālo svētceļu bija veikusi mekledami padomu un veselību. vēmusi.

Tad varēja sekot gājiens uz amfiteātri, kur lejā tajos laikos bija ezeriņš un tajā spoguļojās rīta saule. Ja izcirstu mežus veidojot skatu stigu, tad zināmā laikā varētu ne tikai ^edzli Bramaņus par Sesavas ezeru, bet varbūt pat dzirdēt vienam otru

No amfiteātra pa kreisi nākotnes izzināšanai kalpoja Zintnieku laiva. Pa labi sākās dziednīca ar svētavotu.

Tālāk, virzoties pa svētvietu vaiņagu Saules virzienā, nonākam pretī Naudas kalnam. Šis kalns pats par sevi neietilpst Saules gredzena svētvietu sistēmā, tas ir ārpus loka. Otrā pasaules kara laikā kalns postīts, te bijuši ierakumi. Kalna ziemeļu un vidus daļā pagaidām nav izdevies atrast atkal kādus senus kulta nozīmes objektus. Neizslēgsim domu, ka kalna lēzenajā Z nogāzē notika svētceļotāju pusdienu atpūta un aprūpes pasākumi.

Droši vien būs cilvēki, kam šāds skaidrojums šķiet bezmaz vai zaimojošs. Bet, atvainojiet! Pokaiņu apkalpošanai sezonas laikā vajadzēja lielu štatu. Par velti viņus taču neviens neēdināja. Iespējams, ka Naudas kalnā varēja iegādāties Ietu zemes zālītes, ziedes vai citas dziedinošas vielas un priekšmetus. Kādam taču tie bija rūpīgi jāvāc, un to taču neviens par velti nedarīja. Tas ir tieši tāpat kā šo grāmatu, kuru jūs lasāt. Lai cik cēliem mērķiem tā domāta, bet papīru neviens somu rūpnieks neuzdāvināja, tipogrāfija par velti šo grāmatu neiespieda.

Jādomā, ka galveno svētceļotāju daļu sastādīja citu zemju priesteri un gudrajie. Pokaiņi varēja būt sava vaida augstākā vieta zintnieku skolai. Bet arī šiem cilvēkiem bija vajadzīga aprūpe.

Atvainojos par šo lietišķo atkāpi, bet autors nevar Pokaiņu Saules gredzena svētvietu sistēmu iedomāties bez sadzīves pakalpojumiem, iespējām iegādāties Ietu zemes zāles, bez dziednieku un zintnieku pakalpojumiem, un, vēlreiz atvainojiet, arī bez tualetēm.

Pievakares rituālie pasākumi notiek pie svētielejām. Un tad visi kopā pavadīja Sauli, kad tā rietēja aiz Veču kalna.

Pēc Saules pavadīšanas varēja doties pāri Tuntuļu kalnam, līdz bijušajam Naudītes centram. Šeit atkal vajadzēja būt kādam aprūpes centram, arī naktsmītnēm. Te ceļi dalījās. .

Daļa nonāca Slagūnē, lai līdzīgu dienu pavadītu pie Zebrus ezera. Citi devās uz Dobeles Zilo kalnu un Gaurata ezeru, bet pagaidām stāstījumu beigsim, jo šī raksta galvenais uzdevums bija parādīt, cik vienkārši sasaistāmas Saules gredzena svētvietas. Katrai no tām ir savs uzdevums un savā laikā.

Šim pēdējās divās nodaļās izklāstītajam tekstam nav sevišķu pierādījumu, ja neskaita vietvārdus un svētvietu iekārtojumu.

Pilnīgi iespējams, ka tālākas izpētes gaitā nule teikto var mainīt jauni fakti.

Pokaiņu paugura loka centra terašu priekšā atrodas neliela krāvuma grupa, kuru R. Rozīte salīdzina ar Lielā Lāča (Greizo ratu) zvaigznāju.

Apskatot Zemgales lielās svētvietas — Kokmuižu, Pokaiņus, Dobeles Zilo kalnu, Zebrus Svēto un citus kalnus, Tērveti, Mežotni, Skaistkalni kā sistēmu, redzam, ka tā kopumā ir apbrīnojami līdzīga Lielā Lāča zvaigznājam. Skaistkalne, Mežotne un Tērvete veido Lielā Lāča zvaigznāja kausa kātu, bet Pokaiņi — pašu kausu. Vēlreiz un vēlreiz nāk prātā gan latiņu "pokulum", gan daina par to sudraba kausu, ar kuru Auseklis lēja garu Saules meitai Dieva dēlu pirtī. Iespējams, ka gan Pokaiņu pauguraines "kausiņi", gan bruģētie svētieleju kausi, gan pārējie, nebruģētie, ir vienotas sistēmas atspulgs. Savukārt nav izslēgts, ka visas Daugavas lejteces kreisā jeb Kurzemes krasta svētvietas veidojušas vienu vienotu sistēmu, kā zvaigžņotās debess tas daļas atspulgs, kas ieiet Lielā Lāča zvaigznājā.

Par kausa centru izvēlēts Ziemeļu puslodes kontinentu centrs Pokaiņi. Ko mūsdienu zinātnieki uzzināja tikai 20. gs. beigās, mūsu tāltālie senči zināja jau pirms gadu tūkstošiem. Eiropas seno gudrajo domas par Pokaiņu kausiem atspoguļotas teikā par Grāla kausu.

Astronomi, pētot citu zvaigžņu planētas (6), konstatējuši Lielā Lāča zvaigznājā ap Lielā Lāča 47. zvaigzni planētu sistēmu līdzīgu mūsējai. Šai sistēmā konstatēta planēta, kas atrodas tikpat tālu no centrālās zvaigznes, kā mūsu Zeme no Saules.

Šis nule paveiktais atklājums izsauc dažādas pārdomas. Atcerēsimies, ka daudzas ziemeļu tautas tieši lāci uzskata par savu ciltstēvu (senāks variants — ciltsmāti). To daudzās teikas atbalsojas mūsu "Lāčausī".

Akmeņu krāvumus līdzīgus Pokaiņu krāvumiem Tibetā dēvē par "lace", svētā pilsēta ir Lhasa. Vārds "Lha" tuvs mūsu tautas vārdiem.

Lielā Lāča zvaigznājs veido ko līdzīgu kausam ar kātu. Atcerēsimies gan Pokaiņu latīnisko salīdzinājumu (pokulum) ar kausu, Pokaiņu paugurveida formu, kausa veida svētlejas.

Kāpēc gan zvaigznājs nosaukts par Lāci? Varbūt tāpēc, ka dzīvnieks lācis ir galvenais meža dzīvnieks, uz kuru jāskatās ar cieņu. Kas zin, no kurienes esam nākuši. Varbūt arī mums uz Lielā Lāča zvaigznāju, it īpaši zvaigzni 47. jāraugās kā iespējamo baltās rases dzimteni.

Debesīs ir divi kausi — Lielā un Mazā Lāča zvaigznāju kausi. Pokaiņos ir divas svētielejas. Pa pāriem veidoti daudzi senie svētkalni, kurus vēlāk pārtaisīja par pilskalniem, piemēram, Kokmuižā, Tērvetē, Mežotnē, Aizkrauklē, Dikļos un citās vietās. Cauri Tērvetei iet teikā minētā "Zelta ķēde" — svētvietu līnija ar pieciem svētkalnu dubultpāriem.

Mūsu svēto upju — Svētupes, Salacas u.c. sākumus veido un apstaro divas pāru svētvietas ar spēcīgu starojumu. Dainās bieži vien pēc ūdens iet ar diviem sudraba biķeriem. Citas dainas vēstī, ka "div" svecītes jūrā deg".

Dzīvību veido divi dzimumi. Lai tie rastos un attīstītos, vajadzīgi divi smalko enerģiju veidi — Zelta un Sudraba. Lielajam Pokaiņu svētvietu ielokam ir divi gali, kas vidū vienojas. Te lieku reizi redzu lielās dabas likumības, kuras senči zināja labāk, nekā mēs. Un atkal redzam, ka dainās teiktais precīzi atbilst gan lielajiem dabas likumiem, gan Latvijas senseno svētvietu iekārtojumam.

Atbildes skeptiķiem

Izlasot šo rakstu un it īpaši secinājumus, dažs labs lasītājs nogrozīs galvu un teiks — tas nu par traku. Neparko neticēšu, ka nabaga Latvija, pati bēdīgākā no trim Baltijas valstīm, kuru nevēlas uzņemt pat Eiropas savienībā, varbūt ir bijusi Eiropas centrs. Kas tad nu tajos Pokaiņos ir — daži tūkstoši akmens čupiņu, kaut kādas bruģētas ielejas un mežs. Ne te kādas

Ēģiptes piramīdas, ne Stounhendža, ne Ziloņkaula tempļi. Neparko neticēšu. Ja jau tie senči bija tik gudri, kā tad viņus sev pakļāva gan vikingi, gan slāvi, gan krustneši?

Jāatzīst, ka pasaulē nav nekā pastāvīga. Varenību nomaina posts, bagātību nabadzība, un jāpaiet laikiem, līdz atkal nāk atdzimšana. Gadu tūkstoti, ja pat ne vairāk, mūsu zeme ir nomāktībā, pakļautībā un postā. Bet tas nebūt nenozīmē, ka tā postā bijusi vienmēr.