Ilze Jansone - Pokaiņi

Gadiem ilgi valsts algojusi katrā, tostarp arī Dobeles rajonā, Dabas un pieminekļu aizsardzības inspektorus. Ziņas par Pokaiņu krāvumiem nebija noslēpums, jo vietējie par neparastajiem krāvumiem labi zināja. To, ka mežinieku atrunas par akmeņu krāvumiem, kas, viņuprāt, krauti it kā pils būvei, ir blēņas, lai varētu turpināt krāvumu postīšanu, bija taču skaidrs katram cilvēkam ar kaut cik veselu saprātu.

Tomēr pats pārsteidzošākais sākās pēc Latvijas Nacionālo vērtību apzināšanās fonda entuziastu izpētes darbības Pokaiņos. Izrādījās, ka Latvijas vēsturnieki ne sitami nevēlējās kaut vai kādā veidā atzīt Pokaiņu akmens krāvumus kā aizsargājamu vietu.

Pieļauju, ka var būt dažādi uzskati. Tomēr visā pasaulē godīgu zinātnieku vidū, pastāv viens vienīgs princips — aizsargāt arī šaubīgos gadījumos, pētīt pēc tam. Ja ko nezini, tad neiznīcini! Diemžēl, šo principu pie mums neievēro.

Visu tālāko pretestību kādu veicina godātie vēstures un arheoloģijas iestāžu atbildīgie vadītāji, lai Pokaiņus neaizsargātu, lai turpinātos to iznīcināšana, grūti vērtēt citādi kā noziegumu pret Latvijas senatni, kā apzinātu darbību Latvijas izcilākā senatnes pieminekļa pilnīgai iznīcināšanai. Tikai ar daudzu godīgu cilvēku, mūsu Latvijas patriotu kopdarbību izdevās apturēt to vandālismu, par ko brīnīsies 21. gs. cilvēki.

šī tēma aizņem visai daudz vietas, tā neietilpst krājuma galvenajos mērķos, bet par to aizmirst nedrīkst. Jo vairāk tāpēc, ka paleolītiskās mākslas vērtību zagšana Pokaiņos aug augumā. Te nu nevar nejautāt — kas šos zagļus konsultējis? Tātad, kam bija izdevīgi mēģināt iestāstīt, ka Pokaiņos nekā vērtīga nav?

Pokaiņi ir jāapzinās kā izcils senās Eiropas centrs, kā visu laiku ievērojamākais atklājums Ziemeļeiropā. Pokaiņi ir ne tikai milzīgs svētvietu komplekss, te ir arī grandiozas, vēl nepieredzēti lielas seno svētvietu sistēmas centrālā daļa.

Senie cilvēki, kas pēc ledus laikmeta beigām devās uz Pokaiņiem, labi zināja ko un kāpēc dara. No Zemes enerģētiskiem starojumiem tieši Pokaiņu vieta bija ar izcilām īpašībām. Enerģētika gadu gaitā nebūt nemainās. Atdzimstot cilvēku zināšanām par dabu un Zemi vispār, par klimata vadīšanu

un citām norisēm, jāatdzimst arī Pokaiņiem kā izcilam Eiropas centram.

Pokaiņus nepieciešams sakopt. Vandāliskā meža izciršana ar ārzemēs jau aizliegtām metodēm, kas nežēlīgi saposta augsnes virskārtu un pilnīgi iznīcina arheoloģiskos pieminekļus, ne tikai atstājusi dziļas rētas mežā. Iestādītās egles turpina bojāt kaut sapostītos, tomēr iespējamos atradumus. Jauno egļu audzes zemi dara stipri skābu, saknes plēš akmeņus. Šī skābe iznīcinās daudzos vērtīgos atradumus. Tāpēc pēc iespējas ātri eglītes jānocērt un šeit jāizveido parks.

Pokaiņus jāpēta ar modernām saudzējošām, nevis graujošām metodēm. Šeit obligāti jāpieaicina ārzemju speciālisti ar modernu aparatūru, lai varētu noteikt zemes virskārtā slēptos objektus.

Pokaiņiem jābūt valsts aizsardzībā, jo 1997. g. dažu īpatņu darbība, dažkārt nesusi vairāk ļauna, kā laba. Pokaiņi, kā viena no izcilākajām vietām uz Zemeslodes, ir pati lielākā Latvijas Republikas nacionālā vērtība. Tāpēc Pokaiņus nekādā ziņā nedrīkst ļaut izlaupīt, šeit atrodamās vērtības ir izcila pasaules vēstures daļa.

Pokaiņi nekādā gadījumā nedrīkst nonākt kādas privātpersonas, personu grupas vai valstiski nekontrolējamas struktūras īpašumā. Šādi mēģinājumi jau ir, aiz tiem stāv ārzemju kapitāls. Pokaiņi drīkst būt tikai Latvijas valsts īpašums.

Vajadzīgas skatu stigas un tūristu takas, cilvēku kustībai jābūt organizētai un jānosaka ļoti stingri sodi par akmeņu un citu objektu zagšanu un postīšanu, kura vēl arvien 1997. gadā turpinājās. Esam jau arī 1998.gadā Pokaiņos manījuši zagļus.

Jāapzinās, ka Pokaiņu sistēmas izpēte var ilgt vairākus gadu simtus. Jāizstrādā šīs izpētes un Pokaiņu aizsardzības stratēģija.

Pokaiņi jādara zināmi Eiropā, to izpētei jāpiesaista Eiropas savienības nauda. Bet vispirms mums pašiem un it īpaši tiem, kas nosaka mūsu valsts politiku senatnes pieminekļu aizsardzībā, jāsāk apzināt Pokaiņus kā mūsu nacionālo lepnumu, kā Latvijas un visas Eiropas izcilāko vietu.

Vai pamanījāt līdzību starp teiku par Naudas kalnu un pasaku par Tliņu? Pasaules šuvējiem skroderiem bija dots spēks velt kalnā lielu akmeni. Bet kurā brīdī tas zuda? Tliņam bija uz laiku dots spēks apgriezt apkārt visu pasauli. Varbūt tā ir sagadīšanās, bet garīgi tuvs ir skroderu simbols otram citam pasaules "pogas" simbolam.

Bet padomāsim tagad tā — ja jau Tliņam reiz bija spēks apgriezt apkārt visu pasauli, tad kāpēc mūsu tauta to nevarētu izdarīt vēl vienu reizi? Tikai nedaudz prātīgāk, ņemot vērā gan skroderu, gan īliņa pieredzi, izdarot tā, lai spēki nezustu, lai varētu dziedāt:

Dievs, dod mūsu tēvu zemei Ziedu laikus piedzīvoti, Ziedu laikus piedzīvoti Saules mūžu nodzīvoti.

Ap Pokaiņiem īliņš ar Dieva palīdzību grieza apkārt pasauli. Ja tas kādreiz jau ir noticis, tad no senajām zināšanām izriet, ka pēc noliktā laika notikumi atkal atkārtosies. Mēs varam ar savu darbību šo jaunā cikla sākumu vai nu paātrināt vai aizkavēt.

Ja mūsu domas un darbus vadīs vergu dvēseles, tad notikumi kavēsies, bet tomēr agri vai vēlu tie būs.

Bet, ja mēs rīkosimies tā kā rīkojās īliņš, Kurbads, Lāču Mikus, Ķints un citi dižie senatnes varoņi, mēs Latviju varam iecelt Saulītē daudz ātrāk.

Ilze Jansone

Praktiskās darbības šodien Pokaiņos palīdz atsegt arī pagātnes ainas. Un otrādi. Šifrējot Dainas, īpaši, kur aprakstītas darbības svētvietās, mēs sekojam instrukcijām no pagātnes un darbojamies šodien. Tā soli pa solim kā mazi bērni bērnudārzā pieņemamies gudrībā un mācēšanā.

Darbības svētvietās - tās skaitās slepenās zināšanas, kuras zintnieki nodod no mutes mutē, strikti izvēloties personu, kam zināšanas sniedz. Daudzi man pārmet, kādēļ stāstu par darbības iespējām šodien svētvietās, īpaši Pokaiņos, jo to var sadzirdēt arī "melnie" un darīt to pašu ar mīnus zīmi. Lieta tāda, ka melnie daudz ko zināja jau pirms mums un nepārtraukti veic darbības pret mums, uz mūsu iznīcību caur izvirtību, neauglību, atrau­šanos no Dabas, no Dieva un no Etnosa visdažādākajos veidos.

Mēs dzīvojam ļoti smagā laikā, kad šķiet, - nez vai izdzīvosim. Daudzi domā, apkārt skatoties, ka no šī zaņķa izejas vairs nav. Bet mēs domājam, ka bojāeja mums nedraud.

Padomāsim loģiski - Dainu vecums ir 60 000 gadu, jo tās runā par tik seniem notikumiem, bet Dainas vēl turpināja sacerēt arī tā civilizācija, kura radīja Pokaiņus u.c. mūsu svētvietas. Šie senie zintnieki iešifrēja mums šajās četrrindēs milzīgas zināšanas, lai šim tumsas periodam beidzoties, būtu, kur smelties spēku un zināšanas darbam ar tumsas spēkiem svētvietās un mājās, sadzīves un profesionālā līmenī. Es ticu šiem senajiem zintniekiem un paldies, ka viņi par mums padomājuši! Viņi nebūtu velti mocījušies, gudrojot tik sarežģītas formulas, tik koncentrētas zināšanas un darbību instrukcijas tik īsā veidā - 4 mazās rindiņās.

Daudzās svētvietās esam darbojušies, bet Pokaiņos tomēr ir centrs un arī Rīgai vistuvākā svētvieta ar tik daudzpusīgu darbību zonām. Pokaiņi ir kā tāda torte - brauc, pa kuru pusi gribi, un nonāksi izejas punktā.