Ilze Jansone - Pokaiņi

Kā mēs ar Ivaru sākām te strādāt? 1991.gadā mūsu ekstrasensu skolu absolvēja 5.izlaidums, kurā pasniedzējs bija arī Ivars. Šajā kursā mācījās arī mežsardze no Auces - Diāna Ozola. Viņa un viņas vīrs - arī mežsargs, bija ievērojuši Pokaiņu mežā dažus akmeņus un par tiem paziņoja Ivaram, lai tas ar saviem kolēģiem tos papēta. 1992.-1993.g. vasarā Ivars tos arī pētīja, līdz 1994.gada vasarā sākās intensīvs posts - zviedru firma "Silva" pēc mežu izciršanas tik vardarbīgi uzara zemi, ka 2/3 akmeņu kaudzīšu tika izsvaidītas. Veselu ziemu diendienā staigāju uz mežsaimniecības ministriju un ZA Mežu institūtu, runādama, lekcijas lasīdama, filmu un foto materiālu rādīdama, līdz izcīnīju liegumu Pokaiņos. Nu Pokaiņi bija saglābti.

Mūsu lekciju klausītāji un ekskursiju dalībnieki, audzēkņi, piedalījās tīrīšanas talkās un taciņu izveidošanā, objektu atsegšanā. Interesanti, ka katra no 2000 akmens kaudzītēm salikta āderu krustpunktu konfigurācijā. Kad klājām vaļā kaudzītes, noņemot sūnu segu, uz akmeņiem bija redzamas zīmes. Kad akmeņi nožuva, zīmes pazuda. Kad uzlēja parastu ūdeni - zīmes neredzēja, bet, kad svētavota ūdeni - redzēja. Domājām - sazin, kas tās par zīmēm. Pamēģinājām arī tagad akmenī iestrādāt domu - veselu mēnesi turējām akmeni blakus spilvenam un katru vakaru "iestrādājām" kādu programmu sev vai sev tuvam cilvēkam - kādu vēlamu notikumu, darbību, īpašību utml. Man bērnu daudz, vajadzību, problēmu daudz, daudz sanāca arī akmeņu. Katram akmenim Pokaiņos atradu vietas, kur to nolikt tā, lai programma nostrādā. Tātad arī senatnē zintnieks sagaidīja svētceļniekus un viņu akmeņiem atrada īsto vietu un veidu, kā to nolikt.

Tad nācām pēc kāda laika pārbaudīt, vai akmeņi strādā. Tā radās nepieciešamība katra cilvēka akmenī iestrādāt zīmi, lai atšķirtu vienu no otra un zinātu, kuram akmens te strādā, bet kuram nē. Ja nē, - jāpārnes citā vietā, kamēr strādā.

Šī Pokaiņu torte sadalās 3 daļās - sadzīves, profesionālajā un veļu zonās, bet visām pa vidu ir robežakmens it kā dūraiņa veidā - uz stulma pusi ir veļu zona, uz īkšķa pusi - profesionālais kalns, uz pirkstu pusi - sadzīves zona. Kad meklējam objektus, sekojām norādēm, kas bija iegravētas akmeņos - ja tas bija krusts X, tad gājām uz visām 4 pusēm un kaut ko atradām, ja piramīdveida /\ , tad uz spicuma pusi, un atkal pēc 30 m bija objekts. Vienā akmenī spilgti iekalta Jāņa zīme , vienādmalu trijstūri, - kā norādes, es domāju, ka sistēma turpinās Tuntuļu kalnā. Ja te viss orientēts uz darbībām Ziemassvētku vakarā, tad tur - uz Jāņiem. Tuntuļos ir gan Māras baznīca, gan Saules taka Jāņos. "Cimdiņa" akmens-robežakmens-atslēgas akmens ir arī Latvijas kontūras veidā ar iekveldinātu karti, kas vēl jāšifrē un guļ uz āderu krustpunkta. Interesanti, domājām, kādēļ viņam nepieciešams tik milzīgs spēks? Parasti uz 9 āderēm guļ dzemdību akmeņi, kādus 6 esam Latvijā atraduši. Dzemdības te

norit ātri un bez sāpēm. Kāpēc mēs spriedām, ka tas nav dzemdību akmens? Pirmkārt, - nav tik liels, nav ērts, nav akmens vecmātei, nav "bērna gultiņa" un garām netek spēka avots, kurā nomazgāt bērnu. Katrs pasaulē nāk ar kādu misiju, bet dzimstot tumsas spēki šo misiju grib nojaukt, īpaši "gudrajo" bērniem. Tādēļ šādos avotiņos mazgāja, lai ne tikai vien enerģētisks tas būtu, stiprāks, bet arī nojauktu svešu informāciju, nedod Dievs, arī ļaunus.

Profesionālajā kalnā ir pareģošanas sistēma un zīlēšanas- akmens ar iedobi ūdenim - "spogulītis" zīmēm. Tā pakājē ir

Izrādās, ka tas ir šifrēts atslēgas akmens. Kad noņēmām šifru, krustojām 9 āderes, apgriezāmies 3x ap savu asi, ar domas spēku akmeni iedarbinājām, ieslēdzām visu sistēmu. Gaisā uzšāvās milzu energostabs līdz pašam Kosmosam. Pēc tam varēja viegli ieslēgt lokālās zonas un objektus. Daudzi "melnie" Pokaiņas ālējās ar šiem rituāliem, kuros izmanto nosistus sīkaspārnīšus, kad to trūkst - putnēnus un peles, bet neko lielu tie nedod, jo sistēma nav ieslēgta. Tomēr - jo vairāk mūsu senču rituāli un svētbrīži energodienās (svinamajās), jo labāk. Jāiegūst pārsvars. Atslēgas akmens vieta ir arī robežvieta, vārti uz paralēlo pasauli. To izmantojām pasākumā, lai ieslēgtu senču garus uz šīs vietas pašaizsardzību.

akmens salikums Lielā Lāča zvaigznāja veidā sakariem ar šo zvaigznāju. Daudzi man prasa - nu un tad? Kāds mums no tā labums, ka signālus raidām tagad, bet atpakaļ atbildes saņems mūsu bērnu bērni? Tā nav - domu signāli, psihiskās enerģijas signāli iet pavisam pa citiem un citiem kanāliem nekā no nabaga aparatūras. Un akmeņi ir uz tādām zonām, un tā pieslīpēti kā Koknesē, Kapsēdē uz Igauņu robežas, ka domu spēks tiek milzīgi pastiprināts un tajā pat mirklī aiziet uz doto planētu. Kaut arī mums varbūt ne visai lāgā tas vēl izdodas, mūsu šļupstus tur saņem, žēl ka mēs nesaprotam lāgā atpakaļsignālus. Man to vienalga vajag - manī ir lepnums par mūsu senču varēšanu un to es varēšu ieaudzināt savos mazmazbērnos un audzēkņos. Bez Dzimtenes mīlestības, bez patriotiskām jūtām augusī paaudze to nesaprot, bet mazie aug savādāk tie sapratīs, tiem to vajadzēs un tie to darbu turpinās. Dod Dievs vairāk padarīt, lai ir, ko turpināt citā līmenī.

Uz SADERĪBAS akmens daudziem tiešām iespējams izmērot saderību - tur ir vieta 2 cilvēkiem, ar barjeru vidū. Nosēdinām 2 un skatāmies - es pat visiem redzami to parādu ar svārstu - ja barjera izzūd un viss saplūst pozitīvā plūdumā, auras savienojas, ja auras atgrūžas, tie nekad nesadzīvos, viens no otra fiziski ies bojā. Nedod, Dievs, ja tādiem dzims bērni, tie atkal būs nesaderīgo cilvēku upuri ar visām no tā izrietošajām sekām. Tādēļ agrāk apzināti uz dullo dēļ seksa vien neprecējās, mērīja saderību un pēc tam vēl stiprā vietā arī saderināja un pēc "cerēšanās" laika arī līdzināja. Tādēļ arī nebija nelaimīgu būtņu, kuras cietušas no vecāku nesaskaņām. Tad arī bija pilnīgi neiespējami melnajiem spēkiem Latvijas atdzimšanas darboņiem piestiprināt "zemes uzraugus" sveštautibas sievas veidā, lai bremzētu kā vien var, darbības latvietības labā. Man 14 palīgiem ir tādas sievas. Sadzīves līmenī var darīt, ko grib, bet augstākā - stop! - ar saviem stulbumiem kaitēs, kā vien var, vampirēs, par veselību nerūpēsies un citādi gandēs dzīvi. Spilgtākais piemērs ir latvju senkultūras pētnieks Antons Rupainis - arī viņam no augšas bija piekomandēta nelatviska, pie kam vēl, šizofrēniska sieva, kura viņam slepus un atklāti likvidēja manuskriptus, traucēja radošajam darbam ar saviem stulbumiem un skandāliem, gremdējot viņu praktiskajos darbos. Rupainis pats audzināja savus bērnus, mazgāja, rūpējās par sievu - respektīvi, "vilka jūgu", jo uzskatīja to par savu pienākumu. Kad bērni izauga, tie brīnījās, kā tik nesaderīgi cilvēki sagājuši kopā, un visu mājas dzīvi par elli pārvērtuši. Rupainis uzrakstījis mums "Arheolingvistiku" - kapitālu darbu, bet pārējos mājas apstākļu dēl nav pabeidzis. Kaut ko nenozīmīgāku tik bija spējis vēl uzrakstīt. Bērni lūdzās, lai neganto sievu atdod pansionātā un raksta nopietnas lietas, kad savienosies ar savu mīlestības cilvēku, bet autors nespēja to, jo iedomājās, ka būs grēks pamest to sievu. Attapās tikai pēc sievas nāves - "kā plēves no acīm nokrita", viņš saka savos memuāros, - tā būtne man bija piekomandēta no melniem spēkiem caur seksu, kurš finālā arī nemaz vairs nebija

Kad uz šī Saderības akmens salaulāja, tad gāja mest ziedu dīķitī "Māras actiņa". No lielā ceļa uz šo dīķīti ved akmens ceļš pa zelta āderi. Sazin' kam vēl šis ceļš un dīķis bija domāts profesionālā līmenī lielākām darbībām. Tas vēl jāizpēta. Veļu zonā glabāti priesteri, valdnieki, priesterienes, jo tajā laikā bija Mātes kults, par ko liecina visi pāru svētkalni. Uz valdnieka kapa lika akmeņus, bet pēdējo, lielāko, nosmērēja ar zilu glūdu. Arī te atradām 2 zilās glūdas akmeņus. Apglabājumi ir terasveidigi, bet, ja turpinās terases viduslīniju uz Dobeles pusi, nonākam Krīvu kalnā - ļoti spēcīgā svētkalnā. Šeit mēs nākam ar veļu piemiņas brīdi. Arheologi te neko nav atraduši un neatradīs arī - sakrālās vietās nav ēsts - ne te kauli, ne podi. Un apglabāja pelnus, ķermeni dedzināja, lai dvēsele var aiziet augstajos plauktos.