Ilze Jansone - Pokaiņi

Dziedniecības akmeņi un vietas savu spēku vēl nav zaudējušas, tās darbojas arī šodien. Dziedniece Ilze Jansone šeit sekmīgi tikusi galā ar visai smagām un ielaistām kaitēm.

Uz Pokaiņiem nāk dziedināties daudzi dzīvnieki, kuri jūtas saslimuši. Līdzīga vieta ir arī Zebru ezera krasti. Abas vietas nelaimīgo zvēru atšaušanai iecienījuši mednieki.

Ko svētceļnieki meklēja Ietu zemē?

Piecu brāļu māsa biju, Pieci raksti vaiņagā, Pieci simti ceļu grieza, Vaiņagā vērdamies.

L 215, 1680

Par piecu Pokaiņu apmeklējumu mērķiem rakstisku ziņu maz. Ja nedomāsim paši, neviens neko nepateiks. Tāpēc mēs nedrīkstam nedomāt.

Padomju laikā cienījami mācību spēki augstākajās skolās "mācīja" skolotājiem, ka Latvijā nekā vērtīga nav. Ja citas padomju republikas Latvijai nepalīdzētu, tad tā izputētu kā ziepju burbulis. Ja nu pasaulē, kas vērtīgs vai ievērības cienīgs pastāv, tad to jāmeklē austrumos no Latvijas PSR robežas. Skolotāji to "mācīja" tālāk bērniem, un tā ar apziņu, ka Latvijā nekā vērtīga nav un nekad nav bijis, saindētas trīs paaudzes. Lai cik nebūtu skumji, masu informācijas līdzekļi vēl arvien turpina gan tieši, gan netieši vēstīt minēto domu. Ja gribat ko interesantu redzēt, tad jādodas prom uz jebkuru citu valsti. Aizceļot jums palīdzēs vairāk kā divi simti tūrisma firmu.

Vispirms jau atzīmēsim, ka skolās un masu informācijas līdzekļos mācītais šai ziņā nebūt neatbilst patiesībai. Ja Latvijā iebrauc kādi cilvēki no latviešu apjūsmotajiem mūsu sniegotajiem kalniem, viņi ir ļoti sajūsmināti par maigo Latvijas dabu un klimatu. Viņiem Latvija, kurā ir maigs klimats, nav ne sniega lavīnu, ne akmeņu nobrukumu, kur ir tīrs ūdens upēs un ezeros, liekas kā zeme, kur viss radīts laimīgai cilvēka dzīvošanai.

Bet jājautā, vai gan tāpēc vien sensenos laikos būtu vērts veikt pusgadu vai pat gadu garus ceļojumus uz Ietu zemi? Protams, ka ne. Daudz skaistuma ir arī Lietuvā, Polijā, Karpatos, Moldāvijā un jebkurā citā Eiropas zemē. Bet kāpēc tad vairākus gadu tūkstošus ilgi šurp būtu nākuši miljoniem cilvēku?

Atbildi dod seno grieķu mīti un raksti. Tie vēsta, ka ziemeļos no Grieķijas, aiz Alpu kalniem, bijusi zeme ar izcili gudriem cilvēkiem. No šejienes gūta gudrība un nesta gudrība. To pašu vēl 1076. g. apliecina Brēmenes Ādams savā hronikā, rakstot, ka uz šo zemi devušies cilvēki no visas pasaules.

Senie grieķi bija gudra tauta, tai bija labi kontakti gan ar Ēģipti, gan Tuvējiem austrumiem, gan Indiju. Viņi zināja arī šo zemju gudros. Tos viņi cienīja, bet kā izcilākās gudrības avotu atzina tikai minēto ziemeļu zemi. Kad Hērakls nezināja, kā iesākt savu visgrūtāko — divpadsmito varoņdarbu, viņš, padomu meklēdams, izstaigāja gan visu Eiropu, gan Āziju. Atbildi Hērakls atrada tālā ziemeļu zemē pie Eridānas. Tas ir pats senākais Daugavas nosaukums. Visai ticami, ka Eridāna ir pats senākais Ietu svētvietu nosaukums, kas pastāvējis pirms somugru laikiem. Atcerēsimies sengrieķu mītā vēstīto, ka uz ziemeļiem devās Urāna dēls Kronoss ar sev uzticamajiem titāniem. Arī senindiešu teksti vēsta par kādu zemi tālu ziemeļos, kur dzīvojuši ļoti gudri un laimīgi cilvēki. Tur bijusi sala — Svētā Dvipa.

Savādi, bet arī Brēmenes Ādams Kurzemi piemin kā salu. Acīmredzot te domāti ļoti seni laiki, kad pēcledus laikmeta ūdeņi bija pārplūdinājuši visu Zemgales līdzenumu. Tais laikos Dobeles apkārtne un Pokaiņi tiešām varēja būt kā sala — svētā sala.

Mums nav jākaunās par savu senatni. Jo ar cieņu šo zemi piemin gan senie grieķi, kas tiešām zināja visu pasauli, gan svētās valodas sanskrita teksti, gan vēl 11. gs. izcilais hronists Brēmenes Ādams. Mēs varam būt lepni un mums jābūt lepniem par savu pagātni. Pasaules gudrākie mūs atzina. Centīsimies dzīvot tā, lai mūs atzītu arī šodien. Varbūt pēc gaišreģu padoma nākt uz Latviju vēl par agru, bet tāpat kā senos laikos Latvijas dziednieki varētu būt noderīgi daudziem tūkstošiem cilvēku.

Amerikāņu rakstniece un dziedniecības pētniece Šarlote Andersone, apbraukājusi visu pasauli, lai iepazītu dažādu valstu dziednieku spējas. Viņa Latvijā pabijusi vairākkārt, pēdējo reizi, šķiet, 1995.gadā. Viņa secināja, ka Latvijā ir vislabākie dziednieki visā pasaulē. Bet tad tikai tālāk nāk Filipīnas.

Vēl nekaitētu piebilst, ka 1996.g. Latvijā, un speciāli Pokaiņu dēļ, ieradās kāds neparasts zinātnieks, kuru, starp citu, varēja skatīt vairākās TV pārraidēs. Tas bija Nākotnes zinātņu akadēmijas dibinātājs un prezidents, ANO referents, profesors Džims Hurtaks. Viņš paziņoja, ka Latvijā senatnē mitusi augsta civilizācija un saglabājusies vērtīga informācija par to.

Citu tautu zinātnieku vērtējumā mūsu kultūras raksturojums ir vairāk vērts, kā Kolimas zelts. Šauda Arābijas nafta un Dienvidāfrikas briljanti kopā ņemti. Bet tālā senatnē mūsu civilizācijas vērtība bija daudz lielāka.

Sudrabiņa man matiņi Zeltu pinu vaiņagā; Trejas tautas pakaļ nāca Pa vaiņaga spīdumiņu.

K 1148, 2695

Tas, ka šī daina nav par kādas fiziskas personas vaiņagu ir vairāk kā skaidrs. Bet par ko tad, ja ne Pokaiņu svētvietu vaiņagu? Izlasiet vēlreiz un labi pārdomājiet. Visu, ko šajā nodaļā stāstām, esam secinājuši, pētot vietvārdus, vietas reljefu, ziņas par senatni un seno tautu paražām. Bet pirms veikt kādus tālākus pētījumus, vajadzīgs domu pavediens. Ar domu pavedienu mēs sākām pētīt Pokaiņus. Ja šāda pavediena nebūtu, tad arī neko neatrastu. Bet, lai ietu tālāk par Pokaiņiem, vajadzīgs jauns un jau garāks pavediens.

Ja Penkulei tuvojas no dienvidiem, tad vietas reljefs pēc Lietuvas līdzenumiem atgādina varenus jūras viļņus. Šo viļņu ielejās virzienā no rietumiem uz austrumiem tek mazas žirgtas upītes, kuras pēc tam apvienojas Svētes un tās pietekas Tērvetes ūdeņos. Nākot no Žagares, pēc jau minētajām Svētes un Tērvetes upēm, jāšķērso Cērpaine, Svēpaine, Svētaine, Skujene, Auce. Tad nonākam Apguldē. Kaut kur taču svētceļniekam bija jānakšņo, jāmazgājas, jāpaēd. Kas zin, varbūt Apguldes vārdam ir ļoti sens skanējums. Tad sākas cita laika atskaite, un no Apguldes virzienā uz Bramaņiem un tālāk uz Pokaiņiem jūtami mainās zemes reljefs. No milzīgā Lietuvas līdzenuma mēs ieejam kaut lēzenu, tomēr jau pauguru sistēmā. Grūti būs kādam iestāstīt, ka svētceļnieki ietu garām Dēliņkalnam, senatnē to varēja saukt arī par Garo vai Milžu kalnu (salīdziniet angļu valodā saglabāto vārdu "toli" — garš, liela auguma). Šo domu apliecina tuvējo māju vārds — "Tēļas".

Iespējams, ka Bramaņu ezerā, kas noteikti bijis svētezers, ceļiniekiem atļāva iemērkt seju, tad doties uz Pokaiņu pusi līdz Sesavas upei. Visai loģiski būtu domāt, ka ceļš no Bramaņiem līdz Sesavas upei ietver sevī Pokaiņu sistēmas modeli mēro- gā 1:10. Šobrīd te ir tikai pamestu māju vietas, mežiem un brikšņiem apauguši pauguri, bet to izpēte šķiet visai perspektīva. Šeit pie upes svētceļotāji atpūtās. Senās tradīcijas liek domāt, ka Sesavas upi šķērsoja naktī, lai pirms saules lēkta nonāktu Pokaiņu svētvietu paugura — Saules gredzena —austrumu galā. Vasarā, skatoties no Saules gredzena austrumu gala, tagadējā amfiteātra tuvumā Saule lec aiz Tuntuļu kalna. Nedaudz pie tā apstāsimies.

Tuntuļu vārds nav saistāms ar salīga cilvēka vīstīšanos visādās parpalās. No mūsdienu tulkojuma igauņu "tont", somu "tonttu"— spoks, parādība, arī rūķis. Šim vārdam bijusi plašāka pielietojamība, jo līdzīgas nozīmes atrodam ķeltu valodā. Kaut arī Latvijas vēsturniekiem šķiet, ka mūsu senčiem nav bijis sakars ar ķeltiem, šīs domas diez vai nopietni ņemamas. Skaidrojumus var atrast, tikai ņemot palīgā ķeltu valodas.