Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Etiķa. Lai cik ari pārsteidzoši būtu garīgajā man­tojumā atrodamie senču zināšanu atspulgi, vēl pār­steidzošāka ir latvju garamantās izklāstītā dzīves­ziņa, kas virza tikai uz labiem darbiem un nosoda ļaunumu. Salīdzinot ar citu tautu garamantām un senajiem Svētajiem rakstiem, pārsteidz latvju gara­mantu ārkārtīgi augstā morāle un ētika, kurās nav ļaunuma filozofijas. Tās apliecina iespēju aktīvi mainīt izzināto likteni. Šī pieredze pilnīgi apgāž vispārpieņemtos uzskatus par nenovēršamo no­lemtību.

Pirms gadsimta trešdaļas Rīgā ieradās izcilais indiešu filologs profesors Suniti Kumars Caterdži (1890 - 1977), daudzu zinātnisku darbu, tostarp arī latviešu valodā tulkotās grāmatas Balti un ārieši autors. Sarunās ar dzejnieci un tulkotāju Mirdzu Ķempi ievērojamais zinātnieks uzsvēra, ka nav pa­saulē garamantu ar tik augstu morāli kā latvju dai­nas. Lai tās lasītu, pasaulslavenais zinātnieks bija apguvis latviešu valodas pamatus.

Pasaka ir tā, kas paskaidro varoņa likstu iemeslus un rāda, kā tās pārvarētas. Mūsdie­nās vārdu pasaka saprot kā vairāk vai mazāk pamā­cošu stāstiņu bērniem. Jā, pasakas patiešām sace­rētas tā, lai bērni tās viegli atcerētos, bet uzskats, ka tās domātas tikai bērniem, ir aplams. Pasakas, ja tajās rūpīgāk ieklausās, ir senču gudrības glabā­tājas, tās tikai veidotas kā viegli uztverami stāstī­jumi, lai prātā iegultos pasaku pamatdoma, un pro­ti, - ar čaklu, godīgu darbu, ar sirsnību un mīlestību pret savu apkārtni, dabu, arī pret skudru un zāles stiebru, var sasniegt ļoti daudz.

Mūsu folkloras krātuvēs ir ap 35 tūkstošiem pa­saku. To pamatā ir patiesi gadījumi un vēstu­riski notikumi. No atmiņām tie pārvērtušies no­stāstos, tad teikās un pasakās. īpaši bieži vēstu­riskos vēstījumus sastopam varoņpasakās, pie­mēram, par īliņu, Kurbadu, ķēniņa dēlu un pus- zirgu, svēto galvu u.c. Šādu vēstījumu kopējais dau­dzums mērāms tūkstošos. Visai nozīmīgi ir tas, ka senajās svētvietās, tostarp Pokaiņos, atrodami vei­dojumi, kas apliecina senās pasakās pausto.

Dažādās pasakās, kā arī citu tautu mītos paustas samērā līdzīgas ziņas. Tas liek domāt, ka vēl sa­mērā nesen, mazāk nekā pirms gadu tūkstoša, mūsu senčiem bijis kāds vienots vēstures vēstījums. Iespē­jams, ka tas iznīcināts 13. -14. gs. Vācu ordeņa iebru­kuma laikā.

Nule teiktais par vienoto vēstījumu attiecas ne tikai uz pasakās pausto vēsturi, bet arī uz dainām, par kuru nozīmi vēl runāsim. Kopumā šo zudušo vēstījumu va­rētu saukt par senču zinību enciklopēdiju.

Pasaku ētika. Mūsu tautas pasakās nav nedz gaušanās par likteni, nedz citu veiksmes apskau­šanas, nedz sliņķa sapņošanas par laimi, kas pati iekritīs rokās.

Lielākā daļa pasaku pirmajā brīdī šķiet tikai pa­mācoši likteņstāsti, bet, ieskatoties rūpīgāk, tās ir arī izcils izziņas materiāls. Tās parasti stāsta par likstā vai nelaimē iekļuvušu varoni un rāda, kā viņš ar savu attieksmi pret dabu un cilvēkiem, ar savu paša gudrību, attapību, čaklumu un izveicību tiek ar visām nelaimēm galā. Pasaku varonis nesūrojas par grūto likteni, bet gan strādā, cīnās un uzvar. Mūsu pasaku gudrība dod lielu garīgo spēku. Ne jau velti svešas varas un reliģijas pret tām ir cīnīju­šās un joprojām cīnās.

Teiku saturs. Teikas ir vēsturisku notikumu atstāsts. Tajās ir norādīta notikuma vieta, bet nav būtības izklāsta, kādu atrodam dainās un pasakās. Parasti teikas nesatur arī tādas norādes uz varoņa rīcību, kas varētu būt noderīgas, nokļūstot līdzīgos apstākļos.

Vēl jāpiebilst, ka dažos gadījumos ne tikai grūti, bet pat neiespējami saskatīt robežu starp teiku un pasaku.

21. gs. modernajam cilvēkam latvju dainas labā­kajā gadījumā ir tikai jauki pantiņi, no kuriem viena daļa šķiet pat neizprotama. Zaudējot izpratni par dainām, tauta zaudējusi milzīgas garīgās vērtības. Senatnē dainām bija ārkārtīgi liela nozīme tautas, un it īpaši zintnieku, izglītošanā. Tās bija nepiecie­šamas ari zintniecības praktiskajās darbībās - nākot­nes izzināšanā, likteņa noteikšanā un mainīšanā, lauku, mājlopu un cilvēku enerģētiskajā aizsardzībā.

Salīdzinājumā ar citu zemju un tautu pašiem visse­nākajiem rakstjem, kas tapuši pirms pieciem gadu tūk­stošiem Sumerā, Babilonijā un Ēģiptē, pirms trim ga­du tūkstošiem Irānā, Indijā un Grieķijā, nedaudz vēlāk Palestīnā, dainas ir divdesmit, trīsdesmit vai pat piec­desmit reižu vecākas. To pierāda arī dažādos rakstu pieminekļos pausto ziņu salīdzinājumi. Latvju dainas vērtējamas kā pasaules pašu senāko ziņu kopojums.

Tiesa, šeit tūlīt vajadzīga piebilde. Gandrīz divu miljonu vienību lielais pantmērā pierakstīto latvju garamantu krājums nebūt nav viendabīgs. Jāatšķir tautasdziesmas no dainām.

Tautasdziesma ir tautas sacerēta dziesma par ikdie­nas priekiem un bēdām, kā teicis K. Barons, no šūpuļa līdz kapam. To valoda un saturs ir saprotams katram.

Dainas, pasakas un arī daļa teiku sacerētas sim­bolu valodā, un lielum liela cilvēku daļa neizprot tajās slēpto jēgu. Garamantu simbolus nav izdomā­juši kādi atsevišķi cilvēki. Tas ir paša Visuma, t.i.,

Dieva, enerģētisko telpu informācijas pārraides ko­du pielāgojums mūsu valodai. Šie simboli palīdz mums saņemt no Viņsaules un Aizsaules tās ziņas, ko sūta mirušo senču gari - veļi. Šī simbolika palīdz izprast zīmes, ko saņemam ar visas dzīvās radības - putnu, zvēru, koku, ūdens - palīdzību, kā arī sap­ņos vai citādos redzējumos.

Mūsu senču viedie zintnieki pašus svarīgākos vēstījumus un norādes sacerēja dabas simbolu valo­dā. Tā ir valoda, ar kuru mums nozīmīgus vēstī­jumus sūta senču veļi no Viņsaules. Tā ir pati no­zīmīgākā un nekad nenovecojoša valoda, kas ļāvusi saglabāt cauri gadu tūkstošiem pasaules izcilākās un vērtīgākās ziņas. Diemžēl šī dabas simbolu valo­da bija gandrīz aizmirsta. Tautas apziņā bija sagla­bājušies tikai daži - paši vienkāršākie sadzīves no­tikumu skaidrojumi. Mūsu tālākais stāstījums attie­cināms uz visām garamantām, bet kā piemērus iz­mantosim tikai dainas.

Līdz šim izdotajos krājumos dainas klasificētas, ne­izprotot to patieso saturu. Lielākā daļa tautasdziesmu, kā zināms, apraksta cilvēka mūža gājumu un sadzīvis­kus notikumus mūža ritumā. Tomēr, ja nopietnāk ieskatāmies katrā no krājumu nodaļām, mēs ikvienā no tām atrodam vairākas atšķirigas vēstījumu grupas, kas prasa savu - pilnīgi atšķirīgu pieeju. Par pašām svarīgākajām uzskatāmas ziņas par Visuma uzbūvi. Ieklausīsimies šajā dainā:

Cīrulīti, cīrulīti,

Ko redzēji debesis ?

Redzēj' pili nodegam,

Redzēj'jaunu uzceļam…

FS 1955, 9056

Šis apraksts ir nevis par putnu, bet gan par lielo kosmisko ciklu būtību.

Dainas vēsta par

- Visuma uzbūves pamatiem;

- Visuma fizisko un enerģētisko telpu sadarbību;

- Visuma, Saules sistēmas un Zemes radīšanu un attīstību;

- nozīmīgiem vēstures notikumiem;

- galvenajiem zintniecības veidiem;

- par zintniecībā noderīgām darbībām.

Tā kā dainas sacerētas un vēlāk pierakstītas sim­bolu valodā, tās var izprast un izmantot tikai tie, kuri šo valodu izpratuši.

Vienots vēstījums. Iepazīstot saglabātos dainu variantus, redzams, ka vēl samērā nesen gan kur­šiem, gan zemgaļiem, gan sēļiem un latgaļiem bijuši kopīgi dainu teksti, no kuriem radušies gandrīz visi dainu varianti. To var pierādīt ar matemātiskās ana­līzes metodēm. Ir samērā nedaudz arī tādas dainas, kas vienu un to pašu domu izsaka ārēji atšķirīgi, bet to būtība ir līdzīga.