Ivars Viks: MŪSU DIŽĀ SENATNE

Daudzas dainas uzskatāmas par lielāku vēstīju­mu atlūzām. Dainu variantu salīdzinājumi vedina domāt, ka vienoti dainu tekstu pieraksti bijuši vēl pirms nepilna gadu tūkstoša. Pašus vēstījumus, šķiet, iznī­cinājuši krustneši. 13. gs. viņi iznīcināja gan mūsu viedos vecajos, gan viņu rakstus un citus kultūras pie­minekļus. Šo vandaļu darbības rezultātā no pasaulē visnozīmīgākajām gara kultūras vērtībām palikusi tikai neliela daļa, tāpēc mūsu priekšteču zināšanas jāmeklē milzīgajā garamantu krājumā kā taka lielā mežā, kur īsto ceļu norāda reti iecirtumi kokos un akmeņi ar virziena zīmēm. Taču jāteic, ka vēstījumu klāsts par Visuma uzbūvi dainās vien ir ļoti bagāts.

Pētot Pokaiņu senatni, daudzi izcili atklājumi nā­ca no dainās, pasakās un teikās smeltajām domām. Ari citu svētvietu izpētē garamantas devušas tādas norādes, kādas nav atrodamas citos rakstu avotos. Te vienīgi jāpiebilst: lai apjēgtu latvju garamantu, it īpaši dainu, saturu, jāizprot tajās lietotie simboli.

Simbolu izmaiņas. Gadu tūkstošu gaitā dainas ne reizi vien pārveidotas, jo mainījās jēdzieni un līdz ar to arī simboli. Viens vai otrs dainās minētais sim­bols ļauj apjaust dainas pārveidošanās laiku. Tādi simboli kā atslēgas, dzelzs, dzirnavas, kāpslis, Rīga, sudrabs, tērauds, tornis, varš, zelts, zobens u.c. ir sa­mērā jauni, un tie stājušies citu, senāku simbolu vietā. Taču daži no minētajiem simboliem, iespējams, ir daudz vecāki nekā pieņemts domāt līdz šim. Tā, pie­mēram, Rīga pastāvēja jau gadu tūkstošiem ilgi pirms 1201. gada, kad krustneši te dibināja savu karabāzi.

Protams, to vai citu gaišu domu neatkarīgi cits no cita var paust dažādi cilvēki dažādos laikos un dažādās vietās. Tomēr rūpīga izpēte rāda, ka dainu vēstījumi ir vienoti gan savā starpā, gan saistīti ar citām garamantām.

Dainu vecums. Tām dainām, kuras atspoguļo vēstures notikumus, var noteikt sacerēšanas laiku ar diezgan lielu precizitāti. Diemžēl šādu dainu ir ļoti maz.

Pētot dažādu dainu iespējamo vecumu, jāsecina, ka īsto dainu sacerēšana beigusies aptuveni vienlaikus ar Rāmas laiku vai, visvēlākais, sestajā apcirknī ap­rakstītajā biarmiešu okupācijas laikā. Nule sacītais no­teikti saistāms ar seno zintnieku nogalināšanu.

Tajā pašā laikā nevar noliegt to, ka pēdējo gadsimtu dainu pārveidojumos vecie simboli visai veiksmīgi aizstāti ar jauniem. Tas liecina, ka mūsu tautā gaiši cilvēki nav pilnīgi izzuduši, bet tas nebūt nenozīmē, ka mūsdienās kādam vajadzētu dainu tekstus labot vai piedzejot vēl kaut ko klāt. Visai daudz dainu ir pārtapušas par tautasdziesmām, saglabājot simbolu valodā izteiktos dainu elementus. Arī tie var būt ļoti nozīmīgi senatnes izpētē.

Beidzoties dainu laikam, nozīmīgākie notikumi atspoguļojās teikās. Iespējams, ka šajā laikā turpi­nājās pasaku veidošanās no senajām teikām.

Mūsu senču dzīvesziņa nebija reliģija šā vārda mūsdienu nozīmē. Drīzāk to varētu dēvēt par zināt­niski pamatotu uzskatu kopumu. Dainās var rast ļoti nopietnus skaidrojumus pašiem visaugstākajiem jēdzieniem par Dievu, tā būtību un izpausmēm.

Latvju dzīvesziņa ietver lietišķus ieteikumus visam dzīves ritumam. Tā māca cilvēkam būt vese­lam, priecīgam, laimīgam, dzīvot saskaņā ar dabas likumiem. Tā ir simtiem tūkstošu gadu krāta un mil­joniem reižu pārbaudīta senču dzīves pieredze, kas nekad nevar novecot. Šis lietišķo zināšanu kopums par latvisko dzīvesveidu un senās zināšanas it īpaši vajadzīgas šajā smagajā ekonomikas, garīgo vērtību un morāles pagrimuma laikā.

Dainās ieslēptais saturs. Lai saprastu garaman­tās vēstīto, nācās ilgi strādāt, līdz izdevās apgūt galveno simbolu pamatjēgu, un tikai tad varēja sākt dainu izskaidrošanu. Apmēram 25 gadu laikā Latvijas senatnes pētnieku grupas veiktais darbs ir ļāvis apzināt, ka mūsu dainas satur ļoti senas un vērtīgas ziņas par Visuma uzbūvi, tā vēsturi un norisēm, kā arī daudz būtiska par seno svēt­vietu iekārtojumu, zintniecību un citus nozī­mīgus vēstījumus. Ar pilnu atbildības sajūtu va­ram teikt: nav pasaulē otra tik sena, tik vērtīga, tik svēta zināšanu krājuma kā latvju dainas. Jau minē­jām, ka senču dainās slēptās ziņas dažkārt ap­steidz mūsdienu zinātnes sasniegto.

Galvenajos pamatsimbolos ietilpst Visuma dalī­jums un tā raksturojums. Latvju senči Visumu ap­zinājās visā tā daudzveidībā. Vadoties pēc cilvēka izjūtām un izpratnes, Visumu var dalīt divās daļās. Pirmajā - cilvēkam redzamajā un tveramajā - daļā ietilpst Visuma vieliskā daļa - Kosmoss ar neskai­tāmiem kosmiskajiem ķermeņiem: galaktikām, zvaigznēm, planētām u.c. veidojumiem bezgalīgajā trīsdimensiju telpā.

Otra Visuma dala ir cilvēkam neredzama un netverama, jo tā atrodas citu dimensiju telpās - para­lēlajās pasaulēs. Caur šo pasauļu informatīvajiem laukiem mēs dažkārt varam ielūkoties gan tālā pa­gātnē, gan arī nākotnē.

Mūsu dainās tā Visuma daļa, kuru apdzīvo cilvēki, simboliski dēvēta par Daugavas šo krastu, bet para­lēlās pasaules apzīmētas kā Daugavas viņš (pretējais) krasts. Šajā gadījumā Daugava ir nevis fiziskā upe, bet gan robeža. Cilvēks, nomodā būdams, nevar to pār­iet, bet viedajos sapņos iespējams ieraudzīt, kas viņā krastā, notiek.

Es redzēju Vecomāti Daugavā zvejojot Sudrabiņa laiviņā, Zelta irklis rociņā.

LD 30745

Paralēlās pasaules nebūt nav šķirtas no Kos­mosa. Tās viena otru caurvij un ir vienotas ar dau­dzām sasaitēm. Katru cilvēku un arī katru bioloģisko radību ar paralēlajām pasaulēm vieno neredzams un netverams bioenerģētisks veidojums - dvēsele. Tā caur zemapziņu ļauj izzināt to, ko nespēj prāts.

Mūsu sentēvi labi apzinājās arī abu minēto Visu­ma daļu savstarpējo mijiedarbību. Latvju garaman­tās par to runāts daudz reižu. No tām izriet, ka mū­su senči pirms desmitiem tūkstošu gadu par para­lēlajām pasaulēm zinājuši vairāk nekā mūsdienu pasaules izcilākie zinātnieki.

Pirmā no paralēlajām pasaulēm ir Viņsaule - veļu valstība. Latvju garamantās Viņsaule nebūt nav tumša, drūma pazemes valstība. Arī tur rit dzīve. Par šo gaismas valstību stāstījuši daudzi cilvēki, kas atgriezušies no klīniskās nāves.

Otra paralēla pasaule ir Aizsaule, kur caur Viņ­sauli aiziet mana dvēselīte pie Dieviiia dziedādama . Arī tā ir gaiša un starojoša, pārpilnām pielieta ar spožu baltu gaismu. Gan cilvēki, gan citas bioloģiskās radības no Aizsaules saņem dvēseli. Pēc nāves tās tur atgriežas atpakaļ.

Caurviju princips. Kosmoss ietver sevī ļoti at­šķirīga lieluma, tomēr savstarpēji līdzīgas struktūras. Mazākā no tām ir atoms. Tā uzbūve savā būtībā līdzīga lielāku struktūru - Saules sistēmas un Galaktikas uzbūvei. Visām trim šīm struktūrām centrā ir kodols, kurā koncentrēta galvenā masa. Ap kodolu riņķo apskatāmās struktūras sīkākie elementi: elektroni, planētas, zvaigžņu sistēmas. Zināmu līdzību saska­tām arī bioloģiskās dzīvības pamatelementā - šūnā. Ari šūnās ir centrālā daļa - kodols, kuru ietver cito­plazma ar atsevišķiem veidojumiem - organoīdiem.

Lielas līdzības gan uzbūvē, gan norisēs var ierau­dzīt visos Visuma struktūru līmeņos. To savstar­pējā mijiedarbība izsaka ļoti būtisku Visuma uzbū­ves likumsakarību, kuru turpmāk dēvēsim par caurviju principu. Ne tikai statiski, bet arī dinamis­ki lielās struktūras atspoguļojas mazajās, un otrādi. Tādējādi ne tikai no lielās struktūras var ietekmēt mazākās, bet arī no mazākās - lielāko. Gleznaini izsakoties, ne tikai Saule ietekmē cilvēku, bet arī cilvēks var ietekmēt dažas no tām Saules darbības izpausmēm, kuras attiecas uz materiālo dzīvi un likteņa vadīšanu. To daudzkārt sastopam latvju dai­nu simbolos.