Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Māju būve. Tērauda cirvji radīja tehniskās iespē­jas pāriet uz guļbūvēm ar kaķētiem salaidumiem. Šīs mājas bija ērtākas, siltākas un arī drošākas.

Kuģu būve. Kuģu būve pati par sevi ir iespējama tikai augsta tehnoloģiska līmeņa ražotnēs. Kuršu sen­či tos būvēja jau no 1. gs. Savukārt kuģi sekmēja tirdz­niecību un ziņu apmaiņu par citu zemju sasnie­gumiem.

Zemkopība. Šajos gadsimtos zemkopībā notika būtiskas pārmaiņas. Agrāk zemkopji bija spiesti nemitīgi mainīt savu dzīvesvietu, pamest noplici­nātos laukus un līst jaunus līdumus. Līdz ar māj­lopu skaita palielināšanos radās iespēja zemi mēslot bagātīgāk, un tā netika vairs tik ļoti noplicināta. Tā­dējādi nebija katru gadu jādedzina jauni līdumi, pie­tika ar atmatā aizlaistajiem tīrumiem. Ieviesās trīs- lauku sistēma. Zemi divus gadus izmantoja, pēc tam uz gadu atstāja atmatā.

Turīgākie varēja atļauties tiem laikiem ļoti dārgas lietas, piemēram, arklus ar tērauda lemešiem, kas labāk un dziļāk uzirdināja zemi. Līdz ar to ražas kļu­va lielākas. Salīdzināšanai minēsim, ka tepat aiz mū­su zemes austrumu robežas koka spīļarklus lietoja vēl 20. gs. Moldovā šīs grāmatas autors redzēja ak­mens lemesi, kurš acīmredzot bija lietots vēl 20. gs.

Mainījās arī graudaugu veidi, piemēram, selek­cijas ceļā radīja ziemas rudzus. Līdz ar to zemko­pība kļuva stabilāka. Tāpat selekcijas rezultātā tika radītas auzas, kas no 11. gs. kļuva par galveno barī­bu zirgiem.

Lopkopība. Dainās un tautasdziesmāsatrodam ziņas par teicami attīstītu lopkopību. Šīs ziņas nevarēja rasties viduslaikos, tās ir triju brīvības gad­simtu augstās darba kultūras atspulgs. Lai gan me­dības un zveja saglabājās, tomēr mājlopu gaļa uztu­rā ieņēma arvien nozīmīgāku vietu.

Mežkopība. Viduslaikos viena no eksporta pre­cēm bija burinieku mastu koki - īpašas sugas prie­des. Lai izkoptu šādu priežu sugu izlases ceļā, vaja­dzēja vismaz tūkstoti gadu. Tā kā kuršu priekšteči heruļi bija vieni no pirmajiem Ziemeļeiropas kuģu būvētājiem, tad mastu koku iegūšanai bija liela no­zīme. Jau aizvēsturiskos laikos mūsu zemes mastu kokus Eiropā vērtēja ļoti augstu. No tā secināms, ka jau brīvības gadsimtos pastāvēja apzināta mež­kopība un rūpīga selekcija.

Šajā laikā atkal uzplauka mūsu senču talanti zint- niecībā un dziedniecībā. Lai gūtu padomus par to, kā rīkoties nākotnē, kā vadīt likteni, šurp devās daudzi cilvēki pat no visai tālām zemēm. Runājot mūsdienu terminos, šeit bija sava laika augstākā tehnoloģija un zināšanas. Mūsu zemē bija uzkrāts ap 20 tonnu sudraba izstrādājumu. Visa šī bagātība bija atnesta kā samaksa. No otras puses, tā bija liecība par mūsu seno zintnieku augstajām zinā­šanām.

Hronists Brēmenes Ādams vēsta, ka mūsu zemi apciemojuši cilvēki no visas pasaules. Palielinājās Pokaiņu un citu svētvietu apmeklētāju skaits.

Šai laikā sakārtotas zintnieku dainas. Iespējams, ka tās pierakstīja un izplatīja kamolrakstos. Par to liecina visai līdzīgie 19. gs. pierakstītie varianti.

Attīstījās tekstilmāksla un rotaslietu darināšanas prasme. To sekmēja arī plaša tirdzniecība ar citām zemēm.

Apbedījumos atrastās rotaslietas un aizgājēju ap­ģērba atliekas vēsta ne tikai par bagātību, bet ari par augstu kultūru, izkoptām tradīcijām un seno zīmju izpratni.

Iepazīstot nule minētās ziņas kā vienotu kopumu, jāsecina, ka šajos brīvības gadsimtos uzplauka ari kul­tūra un izglītība.

Veselība. Jūtami pagarinājās mūža ilgums, un palielinājās to cilvēku skaits, kuri nodzīvoja 60 un vairāk gadu.

Dižās senatnes liecības. Mums pieejamo tiešo un netiešo ziņu apskats raksturo mūsu tautas un zemes aizvēsturi. Mūsu senči nav centušies iekarot pasauli, kā to darīja Aleksandrs Lielais, Pēteris Lie­lais, Napoleons, Hitlers, Staļins un citi. Mūsu zemē nav atrastas senu cietokšņu, pilsētu vai milzu izbūv­ju drupas. Vai tāpēc vien var uzskatīt, ka šeit nav civilizācijas pazīmju?

Liecības par senatni var vērtēt visai atšķirīgi. Var­būt vispirms padomāsim, vai tautai darījis godu iekarotājs, kura dēļ gājuši bojā simti, tūkstoši un pat miljoni cilvēku un kurš beigu beigās visu ieka­roto ir zaudējis? Vai uzskatīt par vērtīgām celtnes, kuru vienīgā atšķirība ir to lielums? Vai Bābeles tor­nis ir kaut ko devis cilvēcei?

Mūsuprāt, patiesi diži darbi ir tie, kas paliek citu kultūrtautu atmiņā daudzus gadu tūkstošus. Ar lielu lepnumu varam atkārtot, ka par mūsu viedo senču gudrību pašus cildinošākos vērtējumus devuši gan senie grieķi un romieši, gan citas senās tautas. Mū­su zemē veikti tādi milzu darbi, kurus 21. gs. teh­nika vēl nevar atkārtot.

Iepazīstot faktus par atsevišķu novadu cīņām, jāsecina, ka daudzos gadījumos šo novadu rīcība bija vienota un ka senču valstiskie veidojumi tur­pināja pastāvēt līdz pat 13. gs.

Aprakstītie kultūras un saimnieciskā uzplau­kuma gadi nebūt nebija mierīgi. Iebrucēji nāca gan no jūras, gan no austrumiem. Pirms 2,5 gt. mūsu zemē sāka būvēt pilskalnus.

Ap 540. gadu bija vairāki posta un neražas gadi, kad pārstāja augt pat koki. Varbūt kaut kur Ziemeļu puslodē bija noticis kāds spēcīgs vulkāna izvirdums, bet varbūt arī uz Zemeslodes bija nokritis kāds lie­lāks meteorīts.

Hervaras sāga (pirms 700. gada) stāsta, ka dāņu vikingu vadonis Ivars Vidfamme iekarojis Kurzemi un citas zemes. Tomēr šī ziņa šķiet pārspīlēta, jo kurši bija gan labi karotāji, gan teicami kuģotāji.

Ap 750. gadu kuršu flotē bija daudz kuģu. Tie sniedza jūtamu palīdzību un sekmēja zviedru ka­raļa Sigurda Ringa uzvaru Brovallas jūras kaujā. No kaujas apraksta teksta izriet, ka kuršiem bijuši vairāki simti kuģu.

Sākot ar 9. gs., daudzkārt pieminētas kuršu kau­jas ar dāņu vikingiem (lasi: laupītājiem un sirotā­jiem).

Tomēr arī minētie notikumi nekavēja mūsu ze­mes attīstību. Mūsu senči bija apguvuši tiem lai­kiem augstas mākas un zināšanas. Diemžēl pēc trim brīvības gadsimtiem mūsu zemes attīstība apstājās gandrīz uz veselu gadu tūkstoti. Ne vikingu, ne vā­cu okupācijas laikā nebija tikpat kā nekādas attīstī­bas. Lauksaimniecība būtiski nemainījās līdz 19. gs. vidum. Rūpniecībā 17. gs. otrajā pusē hercoga Jēka­ba valdīšanas laikā notika jauna - ceturtā tehniskā revolūcija.

Nākamajos 1000 gados mūsu senču tehnisko at­tīstību nobremzēja, bet garīgo - atsvieda atpakaļ. Tomēr šo apskatu mēs beigsim ar to, ko mūsu senči sasniedza un deva cilvēcei tajā tālajā senatnē, par ko vēstures grāmatas klusē.

Šā darba pēdējais apcirknis veltīts pasaulē senā­kajam nozīmīgo ziņu krājumam, ko mūsu senči sa­glabājuši nākamajām paaudzēm. Ortodoksālā zināt­ne vēl arvien nav ne spējusi, ne vēlējusies to novērtēt. Diemžēl mūsu zemē, un tostarp arī zinātnē, par latvju garamantām valda tie paši uzskati, kādus pirms divarpus gadu simtiem pauda baltvācu mācītājs Vecais Stenders. Viņš toreiz mūsu tautasdziesmas nosauca par blēņu dziesmām, domādams to pašu arī par pasakām un citām garīgām vērtībām. Kaut gan fiziskās verdzības laiki, kad šādus uzskatus pauda, sen jau pagājuši, garīgā verdzība diemžēl valda vēl joprojām. Lai to kliedētu, jāsāk ar nelielu atskatu.

Mums skolās mācīja un vēl tagad māca, ka mūsu zemi - tās kalnus, lejas, upju un ezeru ielejas - esot veidojis pēdējā leduslaikmeta šļūdonis un lielā aple­dojuma kušanas ūdeņi. Kad ledāji nokusuši, radu­sies augu valsts, mūsu zemē ienākuši ziemeļbrieži. Tiem sekojuši mednieki, kuri esot bijuši pirmie šīs zemes iedzīvotāji. Balti veidojušies no klejotājciltīm, kuras ieradušās it kā no Volgas stepēm, bet varbūt arī no Irānas priekškalnēm. Nav gan saprotams, kāpēc šie klejotāji uz pastāvīgu dzīvi apmetušies tie­ši samērā vēsajā Baltijā. Šo nomadu kultūras līme­nis bijis ļoti zems. Līdz pat 10. gs. viņi dzīvojuši pirm­atnējās kopienās. Mūsu tautasdziesmas un citas garamantas radušās tikai pēdējos verdzības gadsim­tos, acīmredzot vācu muižnieku ienestās Rietum­eiropas kultūras ietekmē.