Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Eiropā sākās lielu pārmaiņu laiki. Sabrūkot Ro­mas impērijai un izmantojot huņņu radīto sajukumu, apvienojās ģermāņi un goti. Goti sadalīja gailu zemes Alpu pakājē. Dienvidaustrumu daļā, ko pakļāva ģer­māņi, izveidojās Franku valsts, dienvidrietumos - vestgotu karaliste. Blakus, tagadējās Itālijas terito­rijā, apmetās ostgoti.

Lielākajai daļai Eiropas iedzīvotāju nācās pamest savas mājas un iekoptos līdumus. Tajos laikos nebija ratu, kur salikt mantas, iesēdināt bērnus un neva­rīgos sirmgalvjus. Grūti iedomāties, kā dažādās tau­tas un ciltis saskaņoja savus ceļus un izvēlējās jaunas apmešanās vietas, tomēr tas nenotika stihiski. Dažādu tautu pārvietošanās ceļi pirmajā brīdī šķiet haotiski: vieni devās uz ziemeļiem, otri - uz rietu- miem, trešie - uz dienvidiem, vēl citi - uz austru­miem. Tomēr, sīkāk pavērojot lielo tautu ceļus, atro­dam zināmas sakarības. Jaunās un agresīvās slāvu un ģermāņu tautu kopas izmantoja vispārējo saju­kumu, lai panāktu sev labāku stāvokli.

Tā, piemēram, lielāku dzīves telpu ieguva slāvu ciltis. 6. - 7. gs. slāvi nostiprinājās Balkānu pussalā, un šeit tad laika gaitā izveidojās tagadējās slāvu tautu valstis. Tāpat lielāku dzīves telpu ieguva otra agresīvo cilšu grupa - ģermāņi. Tajā pašā laikā, pa­mazām zaudējot savu nozīmi, pavisam izzuda gaili un ķelti.

Pēc lielās tautu staigāšanas Eiropa bija ļoti no­vājināta. To izmantoja saracēņi - kareivīga arābu tauta, kas līdz ar citiem musulmaņiem iebruka Dien- videiropā. Viņi līdzi atnesa arābu kultūru un Spā­nijā pēc sava parauga atvēra pirmo universitāti.

Apbedījumos, kas mūsu zemē izdarīti pirms lie­lās tautu staigāšanas, eiropeīdo cilvēku ar šauru, labi profilētu seju vairs ir visai maz. Lielākā daļa apglabāto ir somugru cilmes ar vidēji lielu galvas­kausu, zemu pieri un paplatu seju.

Jādomā, ka arī baltu valodas šeit bija gandrīz iz­zudušas. Par to liecina fakts, ka baltu valodu ietek­me uz somu valodu tikpat kā nav manāma, lai gan pirms aiziešanas uz tagadējās Somijas teritoriju, somu senči visai ilgstoši dzīvoja pie Daugavas. Kale- ualas galvenā varoņa Veinemeinena vārds tulkojams kā vīrs no Veines, t.i., Daugavas.

Baltijas un tām piegulošo zemju teritorijās sim­tiem tūkstošu cilvēku vajadzēja pamest savas mājas, iekoptos tīrumus, iedzīvi un doties uz ziemeļiem. Protams, neviena no turpmāk minētajām ciltīm un tautām to darīja nevis labprātīgi, bet gan citu tautu spiestas. Milzīgo pārceļojumu rezultāti izskatījās šādi.

Suomi - mūsdienu somu senči - 2. gs. pameta Daugavas labā krasta un Igaunijas zemes, pārcēlās pāri Somu līcim un apmetās pašreizējās dzīvesvie­tās, atvirzot sāmus vēl tālāk uz ziemeļiem.

Igauņu senči, kas apdzīvoja visai plašu Centrāl- eiropas daļu, devās uz ziemeļiem un apmetās taga­dējās Igaunijas zemē.

Tagadējās Latvijas un Lietuvas teritorijā ap 5. gs. ienāca tās baltu ciltis, kuras bija dzīvojušas pašrei­zējās Austrumvācijas, Baltkrievijas, Polijas un Uk­rainas teritorijā.

Gar Baltijas jūras krastu atnāca prūšiem rad­niecīgā heruļu cilts, kuru pēc dzīvesvietas nosauca par kuršiem. Nedaudz tālāk uz austrumiem apme­tās vēlākie zemgaļi, bet viņiem tuvie žemaiši palika tagadējās Lietuvas teritorijā. No Dņepras baseina mūsu zemē ienāca jau minētie neuri un budīni un ieguva letgaļu vārdu. Baltu cilšu pārceļošana beidzās tikai ap 6. - 7. gs. Vietu starp zemgaļiem un letga- ļiem aizņēma augšzemnieki jeb sēļi, bet viņiem rad­niecīgie augštaiči palika Lietuvā.

Jāpiebilst, ka ne jau zemgaļi atnesa savas cilts vārdu uz tagadējo Dobeles rajonu, bet tieši pretēji - šeit ienākušās, karus pārcietušās ciltis (vai cilti) no­sauca vietas vārdā - par zemgaļiem. Uz to norāda arī 13. gs. minētais Lielupes vārds - Semigallera. Tādā gadījumā arī seno svētvietu vārdi un to skaid­rojums saskan ar vietvārdiem kā tādiem. Paradums dēvēt cilvēkus un pat dzimtas to vietu vārdos, kur tās dzīvo, saglabājās līdz pat 20. gs.

Vēsturnieki vēl nevar pateikt, no kurienes ieradās zemgaļu un sēļu senči.

Izteiktas pat tādas domas, ka sēļi esot kāds trāķie- šu atzars. Šī doma tomēr nav pierādīta. Vistālāk uz ziemeļiem aizvirzījās zemgaļi. Daļa no viņiem ap­metās Braslaš lejtecē, bet kādas visai lielas grupas pēdas atrastas pat Igaunijā.

Vienlaikus notika austrumbaltu cilšu pārceļošana rietumu virzienā no Okas augšteces uz Valdaja aug­stieni, kur sākas arī Daugava. Dienvidaustrumos no Latvijas palika toreiz vēl spēcīgās baltu ciltis - jātvingi un galindi.

Gandrīz visi šo lielo pārgājienu dalībnieki veica 1000 vai pat vairāk kilometru lielus attālumus. Pro­tams, gadu tūkstošiem ilgi apdzīvotās teritorijas pamešana nenotika labprātīgi, bet ar kaujām. Ar­heoloģiskajos izrakumos Vidzemes pilskalnos at­rastas vairākas ugunsgrēku palieku kārtas, kas lie­cina par atkārtotiem uzbrukumiem.

Lielās tautu staigāšanas laiks nebeidzās arī 6. - 7. gs. Vēl 9. gs. pa jau minēto huņņu ceļu Eiropas vidienē nostiprinājās somugru ciltis. Dienvidu atzars apmetās pie Donavas un izveidoja ungāru valsti, at­ņemot šīs zemes ģermāņiem un slāviem. Ziemeļu atzars - lībieši Latvijas zemē ienāca (vai arī viņus ieveda vikingi) tikai 10. gs. Lībiešu ienākšana jau saistāma ar jauna okupācijas laika sākumu.

Mūsu zemē ieradās arī tās baltu ciltis, kas bija dzīvojušas tālāk uz ziemeļiem, no kurienes tās bija izspieduši skandināvi un somugri. Dažas senatnes liecības vedina domāt, ka mūsu senči, iespējams, dzī­vojuši pat visai tālu ziemeļos; piemēram, māju jum­tu greznojumu līdzība Kurzemē un Arhangeļskas apgabalā rosina domu par šo vietu iedzīvotāju senu radniecību. Daudzi komi tautas pārstāvji ir gaišma­taini, zilām acīm. Līdzīgi ir arī abu lielo upju - Zie­meļu Dvinas un Daugavas - augštecē arī Dvinas - vārdi.

Lielā tautu staigāšana ilga vairākus gadsimtus. Arheologi atraduši liecības, ka šai laikā gan Kurzemē, gan Latgalē ienākuši daudzi jauni, turklāt antropo­loģiski atšķirīgi iedzīvotāji, kuri laika gaitā saplū­duši ar vietējiem ļaudīm.

Vienots centrs. Uzmanīgi lasot mūsu garaman­tas, ne tikai jāatzīst, bet - vēl jo vairāk - nevar neat­zīt, ka tās veido vienotu kopumu, tomēr galvenās Ietu ciltis, kas minētas 12. - 13. gs. dokumentos, - kurši, letgaļi, zemgaļi, sēļi - visai ilgi, varbūt pat vairākus gadu tūkstošus, dzīvoja šķirti, iespējams, pat 1000 km cita no citas. Ja tomēr, tik attāli dzīvo­jot, vairāku gadu tūkstošu laikā ir saglabājusies va­lodas, garamantu un kultūras kopība, tad noteikti darbojies kāds ļoti spēcīgs, garīgi vienojošs centrs, bijusi sava rakstība un cilšu vadoņu cieši savstar­pējie sakari.

Atgriešanās. Pirms pusotra tūkstoša gadu šīs ciltis atkal atgriezās savā senču zemē, atstājot cilts­brāļus prūšus - rietumos, jātvingus, lietuvjus un galindus - dienvidaustrumos. Diemžēl nākamajos gad­simtos šīs ciltis, izņemot lietuvjus, pakļāva un iznī­cināja gan ģermāņi, gan slāvi. Tas pats notika ar tiem austrumbaltiem, kuri palika Daugavas augštecē. Taču atcerēsimies: noasiņodamas smagās cīņās pret okupantiem, šīs ciltis glāba mūsu zemi no iznīcības. Un ne tikai mūsu tautu vien.

Vērtējot visu šo sarežģīto un vēl maz pētīto, kaut arī ļoti nozīmīgo Latvijas senvēstures daļu, jāatzīmē, ka baltu ciltis uz vairākiem gadu simtiem atkal at­guva brīvību un patstāvību, un līdz ar to sākās uz­plaukuma laiks.