Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Sēļi jeb augšzemnieki ir tuvi radinieki Lietuvas augštaičiem. Ar vārdu Sēlija apzīmē tikai Dau­gavas kreisā krasta zemes, bet sēļi dzīvojuši abos krastos un vēl tālu Vidzemē - pat līdz Gulbenei.

Sēļi ienākuši Latvijas zemē no dienvidiem, un, iespējams, viņi bija veikuši tālu ceļu.

13. gs. sēļi bija atspiesti no galvenajiem Daugavas ceļa punktiem un viņu loma tālaika politiskajā dzīvē nebija būtiska. Domājams, ka mūsu ēras sākumā sēļi saplūda ar letgaļiem. Senie sēļi ir visai tuvi gan letgaļiem, gan kuršiem.

Kurši. Jau pieminētā dievība Rāma bija lielās Kuru valsts princis. Tomēr nav papildu pierādīju­mu tam, ka šo ziņu var uzskatīt par senāko kūru jeb kuršu pieminējumu.

Kuršu senči ienāca tagadējās Latvijas teritorijā gar jūras piekrasti no dienvidu puses - pa Kuršu kāpām.

Ienākuši tagadējās Latvijas teritorijā, kurši somugrus daļēji atspieda uz ziemeļiem. Par to nepārprotami liecina somugriskie kuršu ķēniņu vārdi, piemēram, Tontegode, Penikis u.c.

Iekšzemē kurši nodarbojās ar lauksaimniecību.

Senās Kursas dalījums dots 1230. g. dokumentā, kurā nosauktas šādas kuršu zemes - Vanema, Ven- tava, Bandava, Piemare, Duvzare, kā arī Ceklis, Me- guva, Pilsāti. Pēdējās trīs zemes Latvijas valdība pēc 1920. g. nodeva Lietuvai, lai tā varētu piekļūt jūrai. Vēl minēta devītā zeme, kas, iespējams, nebija karos postīta un atbilst tagadējam Saldus rajonam. To sau­ca par zemi starp Skrundu un Zemgali.

Kursā dzīvoja arī zemgaļi. Arheologi ievērojuši, ka Kursas kapulaukos šajos gadsimtos apbedīti cil­vēki ar daudz masīvākiem kauliem nekā kuršiem.

Bronzas kausēšanu varam raksturot kā lielu soli uz priekšu, bet dzelzs metalurģija pielīdzināma lido­jumam pāri okeānam. Tomēr vispirms atzīmēsim, ka vārdu dzelzs vēsturnieki, runājot par laikmetu, lieto nepareizi.

Dzelzs ir ķīmisks elements, no tā izgatavotie priekš­meti ir gandrīz tikpat mīksti kā alumīnijs. Praktiskām vajadzībām lieto tēraudu, kas bez dzelzs satur vēl arī oglekli, mangānu u.c. elementus. Tātad patiesībā bū­tu jāsaka nevis dzelzs laikmets, bet gan tērauda laik­mets.

Patlaban valda uzskats, ka tērauda ražošana at­tīstījusies, pakāpeniski uzkrājot pieredzi un novēr­šot iepriekšējās kļūdas. Šāds uzskats ir pagalam ap­lams. Tērauda priekšmetu izgatavošana ir sarežģīts daudzpakāpju process, kas ietver ķeta izkausēšanu, tā pārvēršanu tēraudā, tad priekšmeta formas izvei­došanu, rūdīšanu un atlaidināšanu. Šie procesi ir pārāk sarežģīti, lai varētu cerēt uz veiksmi un ne­jaušu apstākļu sakritību.

Šobrīd nav zinātniska skaidrojuma tam, kā gan senie meistari varēja iegūt apmierinošas kvalitātes tēraudu. Lai to izdarītu, vajadzīgas gan augstas zi­nāšanas, gan prakse. Vecāko metalurģisko krāšņu pētījumi vedina domāt, ka šie meistari no kaut ku­rienes ir saņēmuši vajadzīgās zināšanas.

Atcerēsimies, ka 20. gs. sešdesmitajos gados Ķīna nolēma strauji palielināt ķeta kausēšanu. Daudzos ciemos uzcēla primitīvas krāsnis, apmācīja tērauda kausētājus. Zinot ķīniešu vērīgumu un uzcītību, varēja cerēt uz labiem panākumiem. Diemžēl gan­drīz visi kausējumi bija brāķis. Pēc vairāku gadu pūlēm, neraugoties uz speciālistu konsultācijām, krāsnis vajadzēja nojaukt, lai gan ķīnieši tika izmantojuši visu to pieredzi, kādas nebija senajiem meistariem, kuri darbojās pirms gadu tūkstošiem. Tāpēc jādomā, ka dzelzs laikmets bijis jau agrāk.

Daudzie apstrādātie Latvijas svētakmeni liecina, ka mūsu senčiem augstas kvalitātes instrumenti akmeņu apstrādei bijuši jau pirms daudziem gadu tūkstošiem un viņi tēraudu pazinuši pirms pēdējā leduslaikmeta. Indijā saglabājusies nerūsējoša tē­rauda kolonna, kas, pēc speciālistu domām, izgatavota ar dzelzs pulvera metalurģijas metodi. Šī kolonna sver vairāk nekā 10 tonnu. Vēl 21. gs. sākumā nav tādas tehnikas, kas spētu izgatavot šīs kolonnas kopiju.

Mūsu zemē par iepriekšējo tērauda laikmetu liecina tūkstošiem apstrādātie un pēc tam noteiktās vietās noliktie svētakmeni. Aptuveni vērtējot, to apstrādāšanai vajadzēja 10 - 20 tonnu tērauda in­strumentu. Patlaban zināmās pirmsvikingu laika tērauda kausēšanas vietās nevarēja saražot tik lielu tērauda instrumentu daudzumu. Arī kopējā darb­ietilpība akmeņu kalšanai, svētvietu sagatavošanai, akmeņu pārvietošanai un uzstādīšanai ir pārāk lie­la, lai to varētu veikt dažos gadsimtos. To, ka svētak­meni apstrādāti daudz senāk, nekā pieņemts uz­skatīt, pārliecinoši rāda atradumi Engures ezerā. Kad 1841. g. pazemināja tā ūdens līmeni, atsedzās daudzas senatnē apstrādāto svētakmeņu kopas, kas astoņus gadu tūkstošus bija atradušās zem ūdens.

Svētakmeņu novietojums nepieļauj domu, ka tie uz pašreizējām vietām būtu vesti ar plostiem vai ragavām, tāpēc ar pilnu pārliecību var apgalvot, ka vēsturnieku aplūkotais dzelzs laikmets jāuzskata kā pēdējais, bet ne vienīgais tērauda laikmets.

Dzelzs metalurģija atjaunojās 2. gt, p.m.ē. Tērau­da ražošana ir visa pēdējo gadu tūkstošu tehniskā progresa pamats. No tā darināti darbarīki, ieroči, sadzīves priekšmeti, mašīnas, būvmateriāli.

Pirmie tērauda priekšmeti mūsu zemē ievesti ap 5. gs. p.m.ē. Apmēram ēru mijā vietējie meistari sā­ka kausēt dzelzi no purva rūdas - limonīta. Tomēr vēl daudzus gadsimtus tērauda cirvji vai zobeni bija pieejami tikai pašiem bagātākajiem, bet par tērauda bruņām varēja tikai sapņot.

Klimats. Arī pašu pēdējo 2,5 gt. laikā pēc dzelzs laikmeta sākuma atzīmētas vairākas ģeoloģiskās un klimata maiņas, kas nepārprotami ietekmējušas vēsturisko notikumu gaitu.

Pirms 2,6 gt. Eiropas mežu joslas ZA daļā klimats kļuva vēsāks. Daļu iekopto zemju nācās pamest. Vēsa laika posms ilga apmēram 500 gadu. Ap 560. gadu atkal kļuva siltāks un mitrāks. Latvijas upes kļuva ūdeņiem bagātas un ērti kuģojamas. Labākie kuģo­šanas apstākļi bijuši ap 10. - 12. gs. Tad tie atkal pasliktinājās.

Trīs brīvības gadsimti - no 5. līdz 8. un dažviet pat līdz 9. gs. - iezīmējās ar apbrīnojamu uzplaukumu gan kultūrā, gan visās saimniecības nozarēs. Arheo­logi izrakumos atraduši ļoti daudz sudraba un bron­zas rotaslietu, kuras deva līdzi aizgājējiem. Nekad - ne agrāk, ne vēlāk, pat līdz mūsdienām - apbedīju­mi nav bijuši tik bagātīgi. Tas apliecina gan cilvēku turību šajos brīvības gadsimtos, gan ari tādu cieņu pret aizgājējiem, ko mūsdienās dēvētu par pārmērīgu .

Šo laiku varētu arī dēvēt par trešo tehnisko pēc­leduslaikmeta revolūciju. Diezgan noteikti to var saistīt gan ar varas maiņu mūsu zemē, gan ar jaunu iedzīvotāju ienākšanu. Tautas un ciltis, kas ieplūda no visām četrām debespusēm, nāca kopā ar saviem amatniekiem un uzkrāto pieredzi.

Daudzas pārmaiņas bija savstarpēji saistītas. Metalurģijas apgūšana pavēra iespēju radīt izturī­gākus darbarīkus, nekā bija līdz šim. Tagad varēja celt labas guļbūvju mājas ar precīziem salaidumiem. Vēl jo vairāk - varēja būvēt arī kuģus. Buru aušana sekmēja arī cilvēkam nepieciešamo drēbju darinā­šanu. Pārmaiņu šajā laikā bija ļoti daudz, tādēļ ap­skatīsim tikai galvenās.

Mūsu zemē ieradās meistari, kas prata atrast purva rūdu un, pats galvenais, iegūt no tās labu tēraudu. Šai ziņā mūsu meistari sasniedza apbrīnojamus rezultātus. Kāda senā kalēja darbu paliekas atrastas pie Dobes kalniem (Dobeles rajons), un tās liecina, ka 4. gs. tērauda apstrādes un darbarīku gatavoša­nas māka jau bijusi visai augsta.