Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

2000. g. vasarā Latvijas radio pārraidīja kādas vis­notaļ cienījamas latviešu valodnieces izglītojošu la­sījumu bērniem. Cienītā zinātniece dedzīgi stāstīja, ka vēl pirms gadu simteņa neesot bijusi ne latviešu valoda, ne arī latviešu tauta. Valoda esot radusies, sa­plūstot dažādu cilšu valodām un, kā varēja noprast, tikai pēc Latvijas valsts nodibināšanas 1918. g. At­lika vien priecāties par to, ka no dažādām pusēm iebrukušie iekarotāji savākuši kopā dažādās valodās runājošās ciltis. Citādi vēl tagad, ja ticētu cienījamai zinātniecei, vidzemnieki nesaprastu ne kurzemnie­kus, ne zemgaļus, ne sēļus. Nav šaubu, ka cienītā vēs- turniece pauda patlaban valdošos uzskatus. Tomēr patiesībā šie uzskati ir pagalam aplami. Gan K. Val­demārs, gan citu novadu gaišākie cilvēki sevi dēvēja par latvjiem, bet baltvācu inteliģence - par Ietiem, neizceļot nekādas ciltis vai atsevišķas valodas. 19. gs. dziesmu svētkos tulku nebija, bet visi cits citu saprata itin labi.

Vēl atcerēsimies, ka pirms pusotra gadu simta K. Ba­rons gāja kājām no Tērbatas uz Dundagu. Savās ceļo­juma atmiņās viņš pat nepiemin kaut kādas valodas grūtības. Dažādas cilšu valodas nemanām ne dai­nās, ne ari pasakās, teikās vai citās garamantās, kas pierakstītas 19. gs. Atliek domāt, ka atšķirīgās ciltis vienā valodā runājušas jau daudz agrāk. Vienota va­loda nevarēja rasties ne 18. gs. verdzības laikos, ne asiņaino tirānu Pētera Lielā un Ivana Bargā iebru­kuma laikos, ne vēl agrāk, kad mūsu zemi pārstai­gāja vikingi un krustneši. Tādējādi, ja sākam domāt paši ar savu galvu, nevis atkārtojam okupantu dik­tēto, tad ne tikai nule aplūkotajā jautājumā, bet arī daudzos citos jautājumos nonāksim pie atzinām, kas būtiski atšķirsies no vēstures zinātnē valdošajām normām.

Mūsu tālā senatne ir nesaraujami saistīta ar iepriekšējo starpleduslaikmetu dižajiem darbiem - acīm redzamajiem desmitiem miljonu kubikmetra lielajiem zemes veidojumiem un ne tik redzamo, bet pat grūti aptveramo miljardiem kubikmetru lielo Zelta viju. Saglabājušies desmitiem tūkstošu apstrā­dātu, īpašās vietās noliktu svētakmeņu un simtiem tūkstošu krāvumos saliktu, gaišu galvas lieluma ak­meņu. Skatoties kartē, varam apjaust simtiem un pat tūkstošiem kilometru garās līnijas, kas vieno svētvietu kopas ne tikai Latvijā, ne tikai Baltijā, bet pāri visai Eiropai un pat pāri Atlantijas okeānam Amerikas kontinentā. Nav otras zemes pasaulē, kur būtu tik daudz iepriekšējo starpleduslaikmetu kul­tūras pieminekļu. Turklāt kopumā tie veido vieno­tu struktūru. Šie milzu darbi pat pēc pašiem pieti­cīgākajiem aprēķiniem prasījuši simtiem miljonu darbadienu.

No otras puses, minēto darbu veikšanai senčiem bija nepieciešamas tādas zināšanas, kuras, pēc mūs­dienu zinātnieku domām, nekādi neatbilst akmens laikmeta kopienu tehniskajām iespējām. Lai izvei­dotu precīzas svētvietu sistēmas, vajadzēja gan labas kartes un teicamas zināšanas matemātikā, gan zemes mērīšanas instrumentus. Bet, lai pārvietotu lielus smagumus, bija nepieciešamas ceļamās ietaises un transports. Arī lielo akmeņu apstrāde nebija iedomājama tikai ar krama šķēpeli vien. Vēl jo vairāk, daudzas senās ziņas liecina par mūsu sen­ču pārsteidzošo izpratni astronomijā un tādās fizi­kas nozarēs, kuras sākušas attīstīties tikai 21. gs. sākumā, piemēram, torsionu un sarežģītas konfi­gurācijas vakuuma telpu pētīšana.

Iepriekšējo starpleduslaikmetu celtnes, tehniskās ierīces un tamlīdzīgi ražojumi, ja tādi bijuši, ir pil­nīgi sairuši un sadrupuši. Kā liecības par tālaika zinātnes, tehnikas un kultūras augstajiem sasnie­gumiem palikuši dabīgo materiālu - akmens un zemes - veidojumi, kā arī latvju un citu tautu gara­mantas. Vērīgāk ielūkojoties, redzams, ka daudzi tajās sastopamie pārsteidzošie vēstījumi nebūt nav izdoma, bet gan patiesas ziņas par sava laika noti­kumiem. Tieši latvju garamantas saglabājušas šīs senās liecības vispilnīgāk, taču, lai tās apjaustu, jāiz­prot senā simbolu valoda.

Gadsimtu gaitā senās liecības saglabājušas tikai pašas būtiskākās ziņas par nozīmīgiem notikumiem. Tās ir saglabājušās teikās, kas vēlāk pārvērtušās mītos, bet dažkārt, zūdot varoņu vārdiem, - ari pasakās.

Seno vēstījumu nozīme ar katru gadu pieaug. Tie satur tik plašu un nozīmīgu zināšanu klāstu, ko nevar izskaidrot tikai ar tautas apbrinojamo atmiņu vien. Tāpēc jādomā arī par informācijas glabāšanas veidiem un līdzekļiem.

Dažādas tautas vai ciltis par vienu un to pašu no­tikumu saglabājušas kaut arī ārēji atšķirīgus, tomēr būtībā līdzīgus skaidrojumus. Tā radušās mītu, teiku un leģendu kopas, kurās jāatrod saistošais pavediens. Par tādu kopu varam uzskatīt sengrieķu mītus par mūsu zemes sūtni Lēto (Letonu u.tml.), par baltā govī pārvērsto īo un skandināvu sāgā mi­nēto dievību, govi barotāju Audumlu.

Senāk pasaule bijusi daudz vienotāka. Daži mū­su dižās senatnes notikumi atspoguļoti un saglabāti seno grieķu un indiešu mītos. To, ka šo mītu dar­bība notikusi mūsu zemē vai ir ar to saistīta, aplie­cina vietvārdi, lielie zemes un akmeņu veidojumi, kā arī mītu savstarpējā saistība.

Mīti sacerēti simbolu valodā, tāpēc tos nedrīkst uzskatīt par tiešu pārstāstu. Mēģinot tos izprast, vienmēr jāatceras, ka skaidrojumam var būt arī varianti, ka iespējami jaunāku laiku uzslāiiojumi, pat izkropļojumi. Ja nule teikto paturam prātā, varam iegūt ārkārtīgi nozīmīgas ziņas par savu pagātni.

Latvju garamantas atspoguļo zināšanas, kuras cilvēce uzkrājusi savā miljoniem gadu ilgajā aiz­vēsturē. Garamantas, un it īpaši pasakas, satur izcili vērtīgas ziņas, bez kurām nav iespējams apzināt un izprast senatni. Nebūt nenoniecinām arheologu pētījumus, kaut gan jāpiebilst, ka tie sniedz ļoti šau­ru un pagalam nepilnīgu ieskatu par pēdējiem gadu tūkstošiem, toties garamantas vēsta par simtiem reižu ilgāku laiku. Tās īsā, lietišķā, tomēr saistošā izklāstā sniedz pašu būtiskāko, un šie vēstījumi nav piesārņoti ar nenozīmīgiem sīkumiem.

Dainu saturs. Latvju dainas ir izcils senbaltu garīgās kultūras piemineklis. Ar vārdu dainas apzī­mējam tikai simbolu valodā sacerētos vēstījumus pantmēros, atdalot atsevišķās grupās tautasdzies­mas un ziņģes.

Mūsu dainu valoda ir sevišķi glezna. Tomēr šis gleznainums ir nevis pašmērķis, bet apbrīnojama māka pateikt nozīmīgu domu vai svarīgu ziņojumu īsi, kodolīgi, skaistiem, viegli iegaumējamiem vār­diem, kas pauž ļoti nozīmīgas ziņas. Katra daina uzskatāma par īsu vēstījumu dzejā. Izvēlētie vārdi ļauj pamatdomu pateikt vienlaikus vairākos lī­meņos.

Kaut arī ļoti īsi, tomēr gleznainā veidā dainas stāsta par pamatlikumiem, apraksta gan Viņsaules un Aizsaules, gan arī Kosmosa un Visuma iekārto­jumu. Tāpat dainas īsi, bet gleznaini sniedz galve­nās ziņas zintniecībā. Dažas dainas stāsta arī par ļoti senas vēstures notikumiem.

Iespējams, ka dainas drīkstēja sacerēt tikai dižākie zintnieki. Pašas jaunākās dainas attiecas uz zemko­pības sākumiem. Pēc tam sacerētas vairs tikai tautas­dziesmas un ziņģes.

Mūsu senči ļoti labi apzinājās, ka bez fiziskās pa­saules pastāv vēl citas - neredzamās un netveramās citu dimensiju pasaules. Šiem uzskatiem mūsdienu zinātne vēl tikai tuvojas. Šādu un līdzīgu piemēru ir daudz, tie apliecina, ka vairākās jomās mūsu sen­ču zināšanas ievērojami pārsniedza mūsdienu fun­damentālās zinātnes līmeni.