Ivars Viks - MŪSU DIŽĀ SENATNE

Visuma un tā jebkuru atsevišķo struktūru dzīvības izpausme ir nemitīga kustība un daudzas mijiedarbības. Gan mūsu garamantas, gan arī daudzi fakti ļauj domāt, ka nule aprakstītais Kos­mosa caurviju princips darbojas arī paralēlajās pa­saulēs, t.i., Visumā. Kā jau minējām, ar paralēlajām pasaulēm mūs vieno cilvēka neredzamās un ne­tveramās daļas - dvēsele un tās pavadonis - gars. Tās ir sasaistes struktūras, kurn raksturošanai, mūsuprāt, piemērotākā būtu salīdzināšana ar foto­nu. Fotons ir elementārdaļiņa, kura vienlaikus ir enerģijas kvants un arī vilnis.

Jau apskatījām Visumu kā dzīvības veidu, un Dievs ir Visuma kā dzīvības dvēsele. Lai skaid­rotu tā izpausmes - Laimu un Māru jāizprot Visu­ma struktūru mijiedarbība.

Dainu simbolos Saule ir Visuma starojuma avots, kas no Kosmosa gružiem un putekļiem rada un iz­staro pirm vielu.

Tāpat kā struktūru uzbūvē, arī Visumā notieko­šajiem pamatprocesiem ir raksturīgs caurviju princips, t.i., lielās, būtiskās likumsakarības ir līdzī­gas visos līmeņos. Latvju dainas ne tikai cilvē­ku, bet ari visu bioloģisko radību apriti sais­ta ar simbola jūra augstāko izpausmi - Māru.

Simbols jūra izteic pirmvielas kopumu - bezga­līgo pirmvielas okeānu, kas aptver un caurvij Visu­mu. Gan tas, ko redzam Kosmosā, gan arī Visuma neredzamās un netveramās struktūras radušās vai radītas no šīs pirmvielas -]ūras.

Savukārt Saules kā starojuma avota aug­stākā izpausme ir dievība Laima. Tiesa, pats Laimas vārds ir jaunāks par vārdiem Dievs un Māra. Otrkārt, Laimas tēls dainās un tautasdzies­mās gājis caur lielām pārvērtībām. Ir bijis laiks, kad Laima likta pat Dieva vietā, bet bijis arī laiks, kad tā nolādēta par Vella māti. Tāpēc mūsu dainās vēstī­tais par Laimas kā senas Visuma starojuma centra organizējošās struktūras izpausmi pieņemams tikai kā nosacīts modelis. Latvju garamantās gan nav tie­ša izklāsta par Laimas un Saules simbolu saistī­bām, jo tie viens otru nomainījuši pirms vairākiem gadu tūkstošiem, bet tās nav grūti secināt, iepazīstot dainas kopumā. Piemēram, salīdzināsim dažas dai­nas par Sauli un par Laimu.

Trīs sarkanas ogas zied Vidū jūras uz akmeņa: Tur Saulīte raudājusi, Tur birušas asariņas.

V 72, 13770

Nākamā daina vēsta gandrīz to pašu, tikai rau­dātāja ir Laima.

Vidū jūras uz akmeņa Trīs sarkanas ogas auga; Tur Laimiņa sēdējusi, Asariņas birdinājusi.

V 546. 943

Daudzās citās dainās minēti Dieva dēli un Saules meitas. Tomēr ir arī tādas dainas, kur blakus Dieva dēliem parādās Laimas meitas.

Jūras un Saules mijiedarbība nebūt nav vienkār­ša. Katra matērijas izpausme, tostarp arī starojums, nes sev līdzi informāciju. Katrai no enerģētiskajām izpausmēm, atbilstoši jau minētajam caurviju prin­cipam, var atrast zemāka līmeņa izpausmes vielis­kajā pasaulē.

Tādējādi varam teikt, ka mūsu senči apzi­nājās Visumu kā nepārtrauktu kustību un mijiedarbību, kur viela pāriet enerģijā, tā - pirmvielā, no kuras atkal veidojas viela. Arī mūsdienu fiziķi nonākuši pie tāda Visuma mo­deļa, kādu senči zināja jau pirms desmitiem tūkstošiem gadu. Cilvēce, izgājusi cauri gadu tūkstošiem ilgai gara tumsībai, atkal sāk tu­voties senbaltu zināšanām un pasaules uz­skatam.

Nule apskatītās ziņas par Visumu, tā struktūrām un to mijiedarbību liek domāt, ka mūsu senčus gan garīgajā dzīvē, gan praktiskajā darbībā jau pirms simts un vairāk gadu tūkstošiem vadīja nevis māņ­ticība, mistika, maģija, ticība un reliģija, bet gan zi­nāšanas - zināšanas, kurām 21. gs. cilvēce vēl tikai sāk tuvoties.

Dieva izpratne. Latvju dainās paustā attieksme pret Dievu krasi atšķiras no patlaban valdošo reliģiju uzskatiem. Dainu latvietis nelūdz Dievam ne žēlastību, ne dāvanas. Mūsu dainās cilvēks nav pazemots, nekur nav uzsvērta Dieva visvarenība, iespēja bargi sodīt cilvēkus.

Dainu latvietis lūdz Dieva Padomu, ko var iegūt ar čaklu darbu un godīgu dzīvi. Dainās nekur nema­nām, ka Dievs kādam draudētu un cilvēkam tāpēc būtu jābaidās. Mūsu senči nenesa asiņainus upu­rus, un mūsu zemē nav atrodami vēsturnieku izdo­mātie upurakmeņi vai citādas upurēšanas vietas.

Latviešu valoda ir viena no vissenākajām valodām pasaulē; tās uzbūve pieder pie lielajiem brīnumiem, jo vārdi cits ar citu saistās pārsteidzoši dziļās kopsakarībās. Ja attīrām to no vārdiem, kas radušies citu valodu ietekmē, tad nonākam pie nozīmīgiem secinājumiem. Izrādās, katrs senais vārds saistāms ar veselu vārdu kopumu. Kopīgās saknes ir savā starpā saistītas ar vairāku līmeņu saitēm jeb, lie­tojot modernos terminus, dziļi strukturētas. Vēl vai­rāk - šīs saknes ir tās, no kurām senajās valodās veidoti paši galvenie jēdzieni.

Kā piemēru minēsim sakni dzi. Tālajā senatnē tā apzīmēja enerģētisko dzīvības spēku. No šīs saknes veidoti dzīvības spēka izpausmju apzīmējumi arī citās senajās valodās. Piemēram, ķīniešu valodā šo spēku apzīmē ar skaņām - tsi, ci, ci, ciguns. Mūsdie­nu latviešu valodā šī sakne ir kopīga daudziem vār­diem. Sāksim ar vārdiem cilvēks, cilts, tad aplūkosim vārdus - dzimt, dzimta, dzimtene, dzimte, dzimts u.c.

Tālāk varam atvasināt vārdus: dzīvība, dzīve, dzīvot. No tiem savukārt veidoti dzīvības radīšanas vārdi - dzemdēt, dzemdības, dzemde, dzemdētāja. Tad seko dzīvības saturēšanas un atjaunošanas vār­di - dzīšana (gan brūces sadzīšana, gan virzoša dar­bība), dzīsla (kas satur muskulatūru), dzīslojums, dzīslene u.c. Vēl pieminami vārdi, kas saistīti ar tādu nepieciešamu dzīves būtību kā nākotnes izzināšana - zīlēšana. To darīja zem svētā koka ozola ar tā aug­ļiem - zīlēm. Zīles nes un stāda putns sīlis.

Ziņas iegūst ne tikai zīlējot. Tās vēsta arī sīks putns zīlīte, bet cilvēks, kas iegūst ziņas, zīlējot ar zīlēm, un prot tulkot zīlītes teikto, zilo ūdeņu un citas debess zīmes, ir zintnieks. Viņš ir zinīgs. No šiem vārdiem radušies vārdi ziņnesis, zināt un daudzi citi.

Ja, nedod Dievs, kāds cilvēks apslimis vai notikusi nelaime, tad viņu vajag dziedināt. To dara dzied­nieks. Viņš gatavo dziedinošu zāļu dziru. Arī vārdi dzert, padzerties, dzirdināt ietilpst šajā grupā.

Gan zintniekam, gan dziedniekam jāprot dzirdēt un jābūt dzirdīgam. Šīs īpašības gan vajadzīgas katram, kurš grib saglabāt dzīvību. Senie dzied­nieki savu darbību veicināja, dziedot dziedinošu dziesmu. Mūsu senčiem bija dziļas zināšanas. Lī­dzīgi kā uguni rada no dzirksteles, dzirkstīja viņu valoda, jo tā sākās no dievišķās dzirksts - dzi.

Apskatījām tikai daļu no vārdiem, kuri ietver sak­ni dzi un kuri kā varena uguns uzliesmo no mazas dzirksteles. Šo lielo vārdu saimi varētu salīdzināt ar jau minēto sīļa stādīto zīli, no kuras izaug varens ozols. Tam vainagu veido spēcīgi pamatzari, kas, kupli zarojoties, veido grezno ozola vainagu. Mūsu valoda dzirkstīt dzirkstī no daudzajām pārsteidzoši dziļajām sakarībām.

No šiem piemēriem redzams, ka vārdi, kas izsaka līdzīgus jēdzienus, arī paši savā starpā ir ļoti līdzīgi. Tas liecina, ka latviešu valodas vārdi nav radušies nejaušu jūtu uzplūdos, šī valoda ir apzinīgi veidota. Mūsu seno dainu valoda ļauj izteikties īsi un precī­zi. Nejau velti tieši šajā valodā saglabājies pasaules senāko, svētāko un vērtīgāko ziņu krājums - latvju dainas. Vēl jo vairāk - mūsu valoda kalpojusi par izejas punktu citām indoeiropiešu valodām.