Ivars Viks: MŪSU DIŽĀ SENATNE

"Visjaunākā un tieši mūsu tautai visinteresan­tākā pirmdzimtenes teorija ir tā, ka indoeiropiešu pirmā mājvieta bijusi Baltijas jūras dienvidu pie­krastē, apvidū, kas tagad ietver dalu no Latvijas, Lietuvas un Ziemelvācijas. To postulējis vācietis Pauls Tīms (Paul Thieme), balstīdams savus uzska­tus uz valodas pētījumiem."

E Tīms konstatējis, ka, atjaunojot seno āriešu pirmvalodu, nav atrasti vairāku koku un augu no­saukumi, piemēram, palma, ciprese, olīva. Toties valodnieki varējuši atjaunot vārdus daudziem Zie- meļeiropai raksturīgiem kokiem, kā arī dzīvnie­kiem, piemēram, bērzam, ozolam, vītolam, vilkam, lācim, bebram un citiem.

R. Raudupe norāda, ka P Tīms īpašu uzmanību pievērsis vārdiem lasis, skābardis un bruņurupucis. Jo, kā izrādās, tie vistuvāk iezīmē indoeiropiešu pirmdzimtenes robežas. Turklāt izrādās, ka vārdā lasis atrodama atbilde jautājumiem, kas pētniekus mocījuši gadiem ilgi. Senais āriešu vārds lasim - laks ir saglabājies tikai tur, kur laši vēl atrodami. Vācu lachs, krievu losos, lietuviešu lašiša un latviešu lasis ir acīm redzami atvasinājumi no senā āriešu vārda saknes. Pārējās indoeiropiešu valodās šis vārds ir izzudis vai ieguvis pavisam citu nozīmi, jo tajās vietās šāda zivs nav pazīstama.

Ir arī citas norādes, kas apliecina to, ka indoeiropie- ši mituši pie Baltijas jūras. Kā piemēru var minēt ārie­šu vārdu jūrai, kas būtu varējis apzīmēt Baltijas jūru.

Un vēl kāds R. Raudupes secinājums, atsaucoties uz pētnieka Gustava Kosinas atzinumiem:

"Pētnieks Gustavs Kosina pat izsaka domu, ka pirmatnējie indoeiropieši bijuši priekšteči citām galvenam aizvēstures civilizācijām.

Kādu brīdi šķita, ka galvenie pirtncilšu centri bija Skandināvijā, bet arheologu izrakumi norāda, ka ciltis bija izplatītas no Jorkšīras Anglijā līdz Latvi­jai. Daudzus gadsimtus vēlāk, kad klimats bija jau kļuvis stipri siltāks un priežu un bērzu meži aizstā­juši arktiskās tundras, šīs pirmciltis izsūtīja kolo­nistus uz Lietuvu, Poliju un citiem dienvidu apgabaliem. G. Kosina domā, ka šiepirmtautu kolo­nisti pat kolonizējuši Mezopotāmiju kā senie šumeri un ari bijuši Minošu civilizācijas dibinātāji aizvēsturiskā Grieķijā! Tas, pēc viņa domām, iz­skaidro pieņemto radniecību šumeru un āriešu va­lodu starpā. Šādus pārgalvīgus ieskatus lasot, ro­das doma, ka Kosina ir par daudz aizrāvies savās teorijās, bet kā viņa, tā arī citu zinātnieku līdzīgi formulējumi norāda uz svarīgu faktu, ka indoeiro­piešu Eiropas izcelsme ir labi pamatota. Ziemeļ­eiropā tagad liekas esam indoeiropiešu pirmdzim­tene un varbūt pat pirmo civilizāciju šūpulis."

Papildinot R. Raudupes izklāstu ar pēdējo gadu atklājumiem un iepriekšējos apcirkņos minētajām ziņām par vietvārdiem, kas saistīti ar Indiju, no­nākam pie secinājuma, ka indoeiropiešu pirm­dzimtene varēja būt tikai tagadējās Baltijas teritorijā.

The Encyclopedia Americana 15. sējumā minēts, ka šī pirmdzimtene ir bijusi tieši Baltijas jūras aus­trumu piekraste, t.i., Latvija un Lietuva. Tā kā šā uz­skata motivācija ietverta īsā, koncentrētā veidā, tad atļaušos to citēt pilnā apmērā latviešu tulkojumā:

"Indoeiropiešiem nav vārdu tropisko vai Vidus­jūras zemju produktiem, stādiem un dzīvniekiem kā, piemēram, lauru kokam, vīnogu vīnam, vīģes kokam, pērtikim, kamielim, tīģerim, ēzelim, bet gan ir vārdi ziemeļu dzīvniekiem un stādiem. Tādi ir lācis, vilks, govs, kaza, cūka, zoss, ābele, skābardis, bērzs, priede, un tiem ir arī vārdi sniegam. Tie acīm­redzot bija apmetušies ziemeļu aukstajā klimatā, un šis fakts, kā arī dažu dzīvnieku vārdi (piemēram, lasis), tāpat arī dažu stādu vārdi norāda uz Baltijas jūras austrumu piekrasti."

Atzīstot mūsu zemi par indoeiropiešu valo­du un tautu pirmdzimteni, tā vienlaikus arī jāatzīst par balto cilvēku rases pirmdzimteni.

Mūsu valodas stabilitāte un vecums vēlreiz aplie­cina, ka mūsu senči šajā zemē dzīvojuši jau aizlaikos.

Valodas svētums. Nelielais ieskats tajās ziņās par latviešu valodu, kuras okupācijas varas un to pakalpiņi ir slēpuši, liek izdarīt dažus secinājumus.

No mūsu senču valodas cēlušās daudzu citu indo­eiropiešu tautu valodas, tostarp senās Indijas svētā valoda - sanskrits. Senās, miljoniem gadu pārbau­dītās cilvēces atziņas māca, ka sencis ir cienījamāks par pēcteci. Nav zināmi kaut cik vērā ņemami iebil­dumi pret senindiešu svētās valodas - sanskrita nozīmi, tāpēc mums jāapzinās mūsu senču valodas vēl jo lielāks svētums.

Kaut arī mūsdienu latviešu valodā ir saglabājušās daudzas senās'saknes, tā ievērojami izkropļota. Senās valodas atjaunošana pilnībā nav iespējama, jo mainījies dzīvesveids, apstākļi un pat jēdzieni. Tomēr pašreizējās latviešu valodas mērķtiecīga pārveidošana, tuvinot to senajai, ir iespējama. Tuvinot valodu dabas valodai, nā­kamās paaudzes labāk izprastu dabu un līdz ar to kļū­tu garīgi spēcīgākas - sāktos tautas garīgā atdzimšana.

Rakstība ir viena no civilizācijas liecībām. Tā vēs­ta par to, ka uzkrāto zināšanu apjoms ir bijis tik liels, ka tās kļuvis grūti saglabāt tikai cilvēku atmiņā vien un nodot tālāk no mutes mutē.

Valdošie uzskati par to, vai mūsu senčiem bijusi sava rakstība, ir visai vienkārši, - proti, kamēr nav atrastas materiāla rakstura liecības, piemēram, māla plāksnītes, pergamenti, bērzu tāsis utt., tik­mēr nav pamata runāt par rakstību.

Šāda primitīvi materiālistiska pieeja bija izdevīga okupantu ideologiem, jo tā liedza meklēt pierā­dījumus par senbaltu civilizāciju. Līdzšinējās liecī­bas par tās dižajiem darbiem liek izstrādāt citu - analītisku pieeju jautājumam par informācijas uz­glabāšanas veidiem un līdzekļiem. Šajā darbā esam pieminējuši daudzas liecības par to, ka mūsu senči ir pratuši uzglabāt milzīgu informācijas daudzumu par Zemes ģeogrāfiskajiem veidojumiem , tās vēsturi, vietvārdiem un daudzas citas zinas. Tādu zinu daudzumu cauri desmitiem tūkstošu gadu nekādi neva­rēja saglabāt cilvēka atmiņa, tāpēc pilnīgi noteikti varam apgalvot, ka senčiem pastāvējušas dažādas informācijas uzglabāšanas metodes, ari tādas, kādas vēl nepazīst mūsdienu zinātne. Savukārt vienlai­kus vajadzēja pastāvēt arī tā vai cita veida rakstībai.

Brīvdabas muzejā Rīgā netālu no Usmas baznīcas katrs var apskatīt ar rakstu zīmēm klātu akmeni. Visai senas rakstu zīmes ir arī Upsīšu akmenī Slī- teres Zilo kalnu pakājē (Kurzeme, 13 - 85) un citur.

Tomēr šobrīd nav iespējams pateikt, kas tur rak­stīts, un, pats galvenais, kas bijuši rakstītāji. Tā kā citas materiāla rakstura liecības nav atrastas, tad valda uzskats, ka mūsu senči rakstību nav pazinuši.

Jau aplūkojām pierādījumus tam, ka mūsu sen­čiem bijuši vienoti dainu un vēsturisko pasaku, kā arī citu ļoti svarīgu ziņu vēstījumi jeb, kā šodien teiktu, centralizēti informācijas masīvi. Dažādu bal­tu cilšu savstarpējā garīgā tuvība vedina domāt, ka bez centrālajiem bijuši arī lokālie masīvi. Tie eksis­tējuši tādā veidā, kas ļāva informāciju ērti saglabāt cauri leduslaikmetiem desmitiem tūkstošu gadu, tikai līdz mūsdienām tie nav saglabājušies vai arī vēl nav atrasti. Bet varbūt mēs tos nepamanām?

Jāatceras, ka pāri šai zemei vēlušies daudzi iebru­cēju viļņi, kas iznīcināja iekaroto zemju garīgās vērtības. Tā darīja krustneši 13. gs., tāpat rīkojās Ivana Bargā un Pētera Lielā karavadoņi, kas pavē­lēja šajā zemē visu nopostīt un sagraut. 17. gs. beigās zviedru valdība pēc luterāņu baznīcas ierosinājuma pavēlēja saviem karavīriem iznīcināt visas tajā laikā apzinātās latvju senču svētvietas Vidzemē. Līdz ar to gāja bojā izcilas kultūrvēsturiskās vērtības.