Ivars Viks: MŪSU DIŽĀ SENATNE

Šāda postīšana turpinās līdz pat mūsdienām.

20. gs. otrajā pusē Kaltenē iznīcināja daudzus speciāli darinātus akmens diskus, kas varēja būt informācijas nesēji. Tos 20. gs. septiņdesmitajos gados samala šķembās ceļu bruģēšanai. Vēl pagājušā gad­simta trīsdesmitajos gados Sāmsalā atrada lielus ak­meņus ar seniem aprakstiem. Tagad tie nozuduši.

Pēdējos gadu desmitos smilšakmens klintīs blakus svētajām (maģiskajām) zīmēm atrastas arī vairākas simbolisko zīmējumu kopas. Tās sniedz interesantas ziņas, bet par rakstu nav uzskatāmas.

Visbeidzot pastāv iespēja, ka Pokaiņu un citos svētakmeņos ierakstīto informāciju līdz šim mēs neesam spējuši apjēgt un izlasīt. Tā, piemēram, va­rētu būt ierakstīta granīta akmeņu kvarca kristālos.

Mūsdienās ar jēdzienu rakstība saprot uzrak­stītas, uzdrukātas, iekaltas vai citādi veidotas sim­bolu kopas, kur katrs simbols apzīmē kādu skaņu, skaņkopu - zilbi vai vārdu, jēdzienu vai jēdzienu kopu. Daudzie senie ieskrāpējumi Pokaiņu akme­ņos un smilšakmens klintīs vedina domāt, ka sen­čiem bijusi arī šāda rakstība.

Zintnieku vajadzībām kalpojuši arī ieskrāpējumi akmeņos un smilšakmens klintīs, tomēr jāšaubās, ka tiem būtu informatīva nozīme. Šīs sadaļas galvenais mērķis ir runāt par rakstību, apjēgt, kādā veidā senči varēja gūt un saglabāt savas patiešām pārsteidzošās zināšanas.

No teiktā jāsecina, ka senču lielie informācijas masīvi varēja būt ierakstīti ar tādām metodēm, kas pārspēj mūsdienās zināmās augstās tehnoloģijas, tomēr vienlaikus vajadzēja būt arī vienkāršākiem, viegli izmantojamiem rakstības veidiem. Par tiem stāsta mūsu dainas. Tas ir kamolraksts.

Dainās minēto kamolrakstu mūsdienu literatūrā dēvē par mezglu rakstu. To pazina arī Amerikas kontinentā, Ķīnā un, spriežot pēc sanskrita zīmju attēliem, arī senajā Indijā.

Kamolrakstu veido pie resnākas pamatauklas vai pavediena piesietas tievākas auklas vai diegi. Indiāņi pamatauklas vietā dažkārt izmantoja koka rīksti. Piesietās auklas varēja būt dažāda resnuma, krāsas un garuma. Tajās dažādā daudzumā un attālumā iesietie mezgli vai cilpas kopā ar jau minētajām pazī­mēm veidoja burtus, burtu salikumus, zilbes, vārdus vai pat to kopas un, protams, āri skaitļus. Vēlāk šāda ideja varēja kalpot par pamatu rakstaino jostu aušanai.

Kamolraksta zinātājus sāka vajāt jau 13. gs., uz­skatot viņus par burvjiem un raganām. Visbeidzot 19. gs., kad bērni skolā mācījās rakstīt un lasīt, zuda arī vajadzība mācīties daudz grūtāko kamolrakstu.

Samērā daudzie dainu varianti liek domāt, ka vienotie pieraksti bijuši vēl viduslaikos. Kaut arī kamolraksts, tāpat kā rakstīšana uz pergamenta, zudis uz neatgriešanos, mums tie tomēr jāatceras kā nozīmīga senču kultūras sastāvdaļa.

20. gs. sākumā kamolrakstu mūsu zemē zināja vairs tika daži cilvēki. Saglabājusies liecība par Ropažu ciema Akmentiņu mājas iedzīvotājas Lediņas dziesmu vāceli ar pieciem dziesmu kamoliem, kurus tā glabā­jusi kā lielu dārgumu. Viņa vēl šos rakstus zinājusi, pa laikam tinusi vaļā kamolus un dziedājusi. Lediņas kun­dze piedzīvojusi 85 gadu vecumu un mirusi 1937. gadā.

Pēc Otrā pasaules kara daži kamolraksta zinātāji vēl dzīvoja Lietuvas ziemeļu daļā, netālu no Latvijas robežas, Vismantos. Uzskata, ka šajā apvidū dzīvojot 13. gs. beigās uz Lietuvu pārnākušo zemgaļu pēc­teči. Saglabājušās ziņas par vairākiem mezglu alfa­bēta veidiem.

Vēl 20. gs. vidū bija cilvēki, kas zināja stāstīt par kaut kur redzētiem kamolrakstiem. Pēc Otrā pasau­les kara kāda sieviete pat esot nodevusi Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai maisu ar rakstu kamoliem. Vēl jāpiebilst, ka kamolos tina linu un kaņepāju diegus un auklas vai arī vilnas dziju.

Gan jāpiebilst, ka šai senajai rakstībai ir tikai netieši pierādījumi, tomēr tie ir pietiekami pārlie­cinoši. Tās ir ziņas par mezglu rakstiem. Par to, ka mūsu senčiem bijuši vairāki informācijas pieraksta veidi, liecina dainas:

Es citkārt jauns būdam s Dziesmas tinu kamolā; Kad gribēju, tad dziedāju, Pa vienai attidams.

LD34

Dziedat, meitas, ko gaidai, Man ir dziesmu vācelīte; Ik vāciņu pacilāju, Ik dziesmiņa iztecēja.

LD 32

Man dziesmiņu nepietrūka, Kaut jel gara vasariņa; Vēl manam kumeļam Dziesmu dekis mugurā.

LD46

Man dziesmiņu pieci pūri

Ābelīšu dārziņā.

Ik dziesmiņu izdziedāju, Satin dziesmu kamolāi.

LD 47

Ti'īs pūriņi man dziesmiņu Apinīšu dārziņā; Gāju brālim medībās, Sieku līdzi paņēmos.

LD 50

Mezglu rakstu sēja no aukliņām vai diegiem. Diem­žēl šie materiāli nav ilgi saglabājami. Toties sanskrita rakstības visu burtu un to kopu atveidi uzskatāmi par mezglu raksta grafiskiem simboliem.

Kamolraksts un sanskrits. Svētais raksts - sanskrits saglabājies zīmēs kuras sauc arī par devanagari - Dieva rakstu. Šā raksta sistēmu un zīmes senie priesteri - bramaņi aiznesa uz Indiju līdz ar senču valodu, kas tur pārtapa par svēto valodu.

Katra no 55 rakstu zīmēm izsaka vai nu burtu, vai burtu kopu.

Visām sanskrita zīmēm ir viens kopīgs un ļoti no­zīmīgs pamatelements. Tā ir resna horizontāla līni­ja, pie kuras it kā piekarinātas dažādas tievākas lī­nijas ar cilpām un mezgliem. Tas liek domāt, ka san­skrita zīmes atveido senākā mezglu raksta elemen­ti. Sanskritam līdzīgi ir senās Eiropas rūnu rak­sti.Daži autori domā, ka tie ir vecāki par sanskritu.

Mezglu rakstu pazina arī Amerikas kontinentā, kurp devās gara gaismas nesēji. Par mezglu raksta nonākšanu tagadējā Peru liecina arī pārsteidzoši lie­lā mūsu un peruāņu ornamentu līdzība audumos.

Tā kā mēs jau izteicām domu par laiku, kad bra­maņi, iespējams, devās uz Indiju, tad šo laiku varētu uzskatīt par pašu jaunāko mezglu raksta lietošanas datējumu. Tā izcelsme bijusi agrāka - vismaz Ūsiņa laikā.

Ar kamolrakstu vien nepietiek. Nobeidzot apskatu par senču rakstību, jāpiebilst, ka iespējas pierakstīt kamolrakstā sarežģītus ziņojumus ir visai ierobežotas, bet to lielo darbu veikšanai, kuru pēdas vēl skaidri saskatāmas, vajadzēja apkopot milzumu informācijas ērta pieraksta veidā. Iespējams, ka šīs informācijas pierakstam un apstrādei izmantoja svētvietās noliktos akmeņus, jo tie satur kvarca kristālus, kas varēja informāciju uzkrāt un saglabāt. Šī tehnoloģija deva iespējas momentā pārraidīt vaja­dzīgās ziņas uz jebkuru citu svētvietu tīklam pie­slēgto vietu. Tādējādi senās svētvietas kalpoja ne tikai zintnieciskiem nolūkiem, bet arī informācijas pārraidīšanai lielajā svētvietu tīklā. Šāds tehniskais risinājums ievērojami apsteidz 21. gs. datortehnikas sasniegumus, taču, lai šīs iespējas varētu izmantot, bija jāizprot Visuma uzbuve un tā visaugstākie principi - Dievs, Laima, Māra.

Iepazīstot senču zināšanas, mēs jau vairākas reizes secinājām, ka viņiem bijušas ierīces vai ietai­ses lielu informācijas apjomu uzglabāšanai. Lai cik augstu mēs vērtētu kamolrakstu, grūti iedomāties, ka tajos varētu ietvert tik lielu informācija apjomu, ar kādu sastopamies, iedziļinoties senču gara pa­saulē. Senču garamantas un viņu veiktie darbi ve­dina domāt, ka viņi glabāja ievērojamu informācijas daudzumu par vairākiem tematiem.

Lielie dabas likumi. Latvju garamantas vedina domāt, ka senčiem bija vienotas ziņas par Visumu, tā struktūrām, to mijiedarbību, cilvēka iespējām izzināt pagātni un nākotni, mainīt un vadīt to. Kaut ari dainās par nule minēto saglabājušās tikai gleznainas no- redzes, tās ir pietiekami saskanīgas un pareizas, lai ļautu uzskatīt, ka senatnē par šiem jautājumiem bijusi visai plaša un visu izskaidrojoša informācija.