Ivars Viks: MŪSU DIŽĀ SENATNE

Gan šie, gan daudzi citi līdzīgie vārdi liecina, ka leduslaikmetā un pirmsleduslaikmetā materiālā un garīgā kultūra bijusi daudz augstāka, nekā to uzska­tīja līdz šim.

Uz Indiju pirms daudziem gadu tūkstošiem aiz­nesti tādi vārdi kā Dievs, Laima, Māra. No tā nepār­protami secināms, ka ne jau krustneši mūsu zemē ienesa Dieva vārdu. Tieši otrādi - jau pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem mūsu senči to nesa visai Eiropai un arī Indijai.

Kopīgi ir arī citi vārdi, kas raksturo augstu garī­gās dzīves un kultūras līmeni, daudz augstāku, ne­kā ir pieņemts domāt: garīgs - garigas, nagari; dvēsele - dvesele.

Būtībā vienoti ir arī tie vārdi, kuri saistīti ar Die­va godāšanu svētvietās: Dieva māja - Deva maya; Dieva rati - Deva ratiha; dieviete - devata.

Arī velna vārds ir līdzīgs - vaļa. Būtībā ļaunais taču ir tas, kam ļauts darīt visu, ko grib, neievērojot Dieva, dabas un sabiedrības likumus. Vēl atcerēsi­mies, ka latviešu valodā ir līdzīgs vārds vellata.

Pati jaunākā no kontaktu iespējām ir jau minētais bramaņu gājiens, bet vēl ticamāk, ka kontakti iezī­mējušies jau leduslaikmeta sākumā vai pat vēl agrāk.

Šeit aplūkojām tikai nelielu daļu no tiem vārdiem, kas kopīgi mūsdienu latviešu valodai un sanskritam, taču vārdu klāsts, kuriem ir kopīgas saknes abās valodās, ir daudz lielāks. No tā izriet vēl viens būtisks secinājums, proti, mūsu valoda vai vismaz daudzi termini tajā pēdējo 5000 gadu laikā, bet ti­camāk, ka vēl daudz senāk - kopš leduslaik- meta sākuma - nav būtiski mainījušies. Valo­das stabilitāte apliecina tās briedumu, pilnvērtī- gumu un, vēl jo vairāk, mūsu tautas un tās dižo dar­bu senumu, kas jāvērtē ne tikai desmitos, bet vis­maz simtos tūkstošos gadu.

Letu bramaņu ietekme. Apzinātā senās Indijas kultūra un vēsture saistāma ar ieceļotājiem tās zie­meļrietumu daļā, Indas upes augštecē. Letu un se­nās Indijas iedzīvotāju kultūrvēsturisko sakaru sā­kumi un to izpausmes garamantās un valodā jāmek­lē vismaz pēdējā leduslaikmetā, bet daudz ticamāk, ka vēl senāk.

Arī Dienvidaustrumāzijā var atrast vietvārdus, kas tuvi mūsu valodai. Tas viss vedina domāt, ka mūsu senči senajā Indijas zemē uzņēmās tos pašus dižpriesteru' un gaismas nesēju pienākumus, kādus gaili veica Eiropā. Šī lappuse Indijas un Lat­vijas kopīgās vēstures grāmatā vēl jāatver.

Cik veca mūsu valoda? Pārmaiņas jebkurā valodā padodas matemātiskai modelēšanai, kas ļauj spriest par tās vecumu. Katras jaunas tautas un valodas veidošanos var izteikt ar tām pašām formu­lām, ar kādām izsaka rimstošās svārstības, pie­mēram, ūdens virsmas nomierināšanos pēc tam, kad to saviļņojis ūdenī iemests akmens. Lai mate­mātiski vērtētu valodas stabilizēšanās norises, va­jadzīgi izejas dati. Šim nolūkam ļoti labi var izman­tot ziņas par angļu, krievu un vācu valodas veidošanos. Kā zināms, pēdējo gadu tūkstošu laikā visas šīs trīs valodas mainījušās līdz nepazīšanai. No tā secināms, ka pat tajā gadījumā, ja sanskrits veidojies no letu valodas tikai pirms pieciem gadu tūkstošiem, mūsu valodas vecums vērtējams vismaz leduslaikmeta un starpleduslaikmeta cikla garumā. Tomēr tas ir tikai pats mazākais iespējamais latviešu valodas vecums.

Gandrīz visas pašreizējās tautas Eiropā, izņemot somugru saimei piederīgās, cēlušās no indoeiropie­šu pirmtautas. Viņu valodu pirmavotu meklējumi noved pie jēdziena par senbaltu civilizāciju. Par šiem jautājumiem Rudīte Raudupe (īstajā vārdā Emir, dz. Jirgensone, dzīvo ASV) studiju gados sa­rakstījusi pētījumu Baltija - civilizācijas šūpulis.

Tālāk ieklausīsimies R. Raudupes domās un se­cinājumos. Daļa no tiem dota citātos, pārējie - pār- stāstā. Tiesa, atsevišķās vietās viņas secinājumi ir precizēti, ņemot vērā pēdējo gadu atklājumus.

"Starp pasaules galvenam valodu saimēm indo­eiropiešu saime ir visplašākā. Indoeiropiešu valo­dās runā Eiropā, Amerikā, Austrālijā un plašos ap­gabalos Āzijā un Āfrikā. Gandrīz visām Rietumu kultūrām ir indoeiropiešu valodas pamati. Kā ģer­māņu, tā baltu, slāvu un ķeltu valodas visas pieder indoeiropiešu celmam."

Autore uzsver, ka daudziem sanskrita vārdiem ir pārsteidzoša līdzība ar latviešu valodu. Doma par to, ka Eiropas un Indijas valodās ir saskatāma līdzība, radās jau 16. gs. Itāļu tirgotājs Filipo Sasēti, tirgo­damies Indijā, bijis visai pārsteigts, kad uzzinājis, ka izglītotie indieši runā valodā, kas atgādina itāļu valodu. Šis atklājums ilgus gadus bija mīkla valodu pētniekiem. Izskanēja pat domas, ka sanskrits varētu būt tā pirmvaloda, kurā sazinājās Ādams un Ieva. 18. gs. sers Viljams Džeimss nāca klajā ar savā laikā visai slaveno hipotēzi, ka sanskrits, grieķu un latīņu valodas ir māsas, jo visas cēlušās no vienas pirm­valodas.

No šīs teorijas pamazām izveidojās salīdzināmā gramatika. Ar tās palīdzību valodnieki atrada agrāk nepamanītas, pārsteidzošas līdzības visai dažādās valodās, piemēram, indiešu, persiešu, itāļu, vācu, slāvu un lietuviešu, jo tās "… visas cēlušās no vienas sen izmirušas pirmvalodas - āriešu valodas. Āriešu valodas kādreizējai pastāvēšanai bija tikai hipo­tētiski pamati, jo senie indoeiropieši savu valodu nebija iemūžinājuši rakstiskā- veidā… Tikai ar sa­līdzināmās filoloģijas palīdzību senai āriešu va­lodai sadzītas pēdas."

R. Raudupe raksta, ka ap 2000. g. p.m.ē. vairā­kums indoeiropiešu jau bija pametuši savu pirm- dzimteni un aizņēmuši jaunas teritorijas. Tā pama­zām veidojās jaunas tautas un arī jaunas valodas. Ieņemot jaunu apvidu, valoda piesavinājās svešus elementus un pamazām zaudēja daudzas savas iepriekšējās īpašības. Jo lielāks attālums šķīra atse­višķās ciltis, jo vājākas kļuva valodu savstarpējās sai­tes, bet tās ciltis, kas palika savā pirmdzimtenē, pirmvalodu saglabāja daudz ilgāk.

Pirmie indoeiropiešu valodas pētnieki uzskatīja, ka šīs valodas pirmdzimtene bijusi Dienvidāzijas vi­dienē. Viņi savus uzskatus pamatoja ar to, ka san­skrits ir vecākā valoda indoeiropiešu saimē. 19. gs. radās jauna teorija. Tā indoeiropiešu pirmdzimteni meklēja senajā Baktrijā, tagadējās Afganistānas zie­meļos. Vēl vēlāk zinātnieki izteica atziņu, ka šī pirmdzimtene varētu būt gan Pamirā, gan Kaukāzā,

Ukrainā, Krievijas stepēs un vēl citās vietās. Ilgu laiku nebija vienprātības par to, kur īsti bijusi indoeiropiešu pirmdzimtene. Valdošais tomēr palika uzskats, ka lielo kultūru šūpulis meklējams kaut kur Āzijā vai Vidējos Austrumos.

Bet tālāk R. Raudupes teiktais: " …jau 19. gad­simteņa otrajā pusē sāka veidoties … pretēja, ievirze indoeiropiešu jautājumā, kad anglis Letems (Lat- ham) pirmo reizi izteica uzskatus, ka indoeiropiešu pirmdzimtene meklējama Eiropā… Zinātnieki at­kal laida klajā veselu virkni jaunu teoriju, meklē­dami indoeiropiešu pirmdzimteni gan Skandinā­vijā, gan Vācijā, gan Baltijas jūras dienvidu pie­krastē. Eiropas pirmdzimtenes teoriju stipri atbalstīja jaunie pētījumi antropoloģijā un arheoloģijā, kas apgalvoja, ka senie indoeiropieši bijuši blondas, zil­acainas rases cilvēki. Mūsdienu Ziemeleiropas iedzī­votāji, tagadējie ģermāņi un balti, ir vispilnīgāk uz­glabājuši sevī raksturīgākās indoeiropiešu īpatnības: gaišus matus, lielu augumu, iegarenu galvas formu."

Tālāk autore norāda, ka tagadējo ģermāņu un bal­tu mājvieta ir arī seno indoeiropiešu pirmdzimtene. Tas savukārt nozīmē, ka indoeiropiešu plūsma tāltālā senatnē nav virzījusies no austru­miem uz rietumiem, bet gan no Ziemeleiro­pas uz Āziju, to apliecina arī senā persiešu un indiešu literatūra.