Robērs Merls - CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS

man arī, un Džonijam, nu, lai taču viņi visi nosprāgst, visi, visi, un, jo ātrāk, jo labāk, lai ūdeņraža 'bumba noslauka viņus no zemes virsas, lai dažus miljonus sadedzina kaļķos un mani arī tai čupā, kas man no tā, vai es prasījos, lai mani laiž pasaulē, mans vienīgais prieks bija šansēt, ja Džonijs būtu palicis dzīvs, es arī viņu būtu savervējis mūsu dienestā, mēs taču abi esam piedzīvo­juši jaukus mirkļus, vai nebija skaisti no rīta pamosties kā vidus­laiku bruņiniekiem zābaku pie zābaka, piesi pie pieša, reibinošā brīvība, ik brīdi riskējot ar dzīvību, Džonijs stāv saulē nupat ieņemtā ciematā, platiem pleciem, izplestām kājām, ar savu atlēta augumu, kas likās neiznīcīgs, vai redzi to veco kraķi, kas patlaban lūdz dievu pie savas salmu būdas, es metīšu monētu, ja būs raksts, es viņu neaiztikšu, bet, ja ģerbonis, nokniebšu, viņš met niķeļa monētu gaisā, tā griežas un mirgo saulē, tad viņš to uztver saujā un uzsit ar otras rokas delnu, ģerbonis! viņš ir pagalam, Džonijs saka, noņemdams automāta aizsargu, vecis izšķīda putekļos, tā bija nāve kā utij, kuru nospiež, tai mirklī Džonijs bija līdzīgs die­vam, tik mierīgs, bezpersonisks, viņš paraudzījās manī — seja bija stinga, pilnīgi neizteiksmīga — un vienaldzīgā balsī sacīja, šodien viņš, rīt es, un otrā dienā tas patiesi bija viņš, mīļais dievs, vai nav vienalga tagad, kas būs ar manu darbu, ja tā turpināsies, es pat nebūšu spējīgs to izpildīt, man jau likās, ka es tūlīt nogāzīšos no kātiem mazās stervas un viņas delfīna Ivana priekšā, bet kāpēc Ivans? kurš iegrūdis krievu vārdu amerikāņu delfīnam? kuņģi atkal sarāva krampji, viņš atgūlās uz muguras, izpleta kājas un spēcīgi masēja vēderu, pirksti iegrima mīkstumā, un viņš domāja, visa šī gaļa un iekšas, nervi un asinis — dzīv­nieks, nekas vairāk, mīksts, svīstošs, neķītrs, varbūt šim metekam izdosies, katrā ziņā viņš jau ir gandrīz pie mērķa, tas nav nolie­dzams, vēl viens joks, ko Lorrimers man noslēpis, tu jautā, vai viņi publicē rezultātus, tu jautā, vai tas «nav slepeni», jūs varat noslaucīt pakaļu ar savām «slepenajām» ziņām, >ser, es nezinu, kā viņi rīkosies, bet tas neliedz man savukārt rīkoties, un es deru uz visiem saviem brelokiem, ka tas jaukais runcītis būs ar mieru iz­taustīt manā labā visu par Sevilju,

istabā ārkārtīgi spalgi iezvanījās telefons, cūcība, iesaucās C, tieši tad, kad es jau taisījos aizmigt, viņš nocēla klausuli, Bili, te runā Keits, es atļāvos tevi traucēt, jo nupat saņēmu no aģentūras telegrammu, kuras saturu pateikšu tfev divos teikumos: Padomju Savienībā nupat pasludināts aizliegums ķert delfīnus Savienības ūdeņos. Jebkurš zvejnieks, kas ievainos vai nogalinās delfīnu, tiks stingri sodīts. Labi, labi, C atbildēja, kad telegramma nodota? 12. martā. Paldies, Keit, viņš nolika klausuli.

Pēc kāda brīža viņš piecēlās, miegs vairs nenāca, viņš uzāva rīta kurpes un sāka staigāt pa istabu šurp un turp.

Bija pēcpusdiena, kad atkūlās tas tips C, Megija sacīja, atce­ries, kopā ar savu asistentu, kuram bija īsta boksera galva, bet kurš katrā ziņā likās daudz simpātiskāks par viņu pašu, tam tipam C bija tādas acis, ka saltas tirpas skrēja pa muguru, atceros, sa­cīja Lizabete, atlaidusies uz vienas no gultiņām istabā, kur viņas dzīvoja abas ar Megiju, bija vēl karsts, nolaistās storas mazliet apslāpēja saules spožumu, Lizabete bija ģērbusies tikai īsajās bik­sītēs un krūšturī, liela, spēcīga, gaišmataina, atlētiska, pareizi veidotu seju, platu pieri, četrstūrainu zodu, viņa izskatījās pēc ļoti skaista, gudra un patstāvīga jaunekļa, kas pēdējā brīdī aiz pārskatīšanās piedzimis par sievieti, pat palielās krūtis nedarīja viņu sievišķīgāku, viņa bija atspiedusies pret elkoni un kā vecs pīpmanis smēķēja cigareti, raudzīdamās Megijā ar zilajām, vērī­gajām acīm,'es ļoti labi atceros, viņa sacīja savā skanīgajā balsī, Arleta kopā ar tiem abiem ienāca laboratorijā, viņai bija mugurā jauns peldkostīms, kas jauki izcēla viņas skaisto, mazo augumu, bet mēs ar tevi palikām uz plostiem baseina malā, nu, un tieši tai dienā viņš arī pārtrauca visus sakarus ar to sievieti, Megija sa­cīja, viņš atgriezās vēlu, ļoti vēlu, izskatījās tikpat noslēgts kā parasti un sacīja man: kad misis Fērgusone atkal zvanīs, atbil­diet, ka manis nav, es piecēlos, man bija neiedomājami grūti ne­pasmaidīt līdz ausīm, un es jautāju: uz cik ilgu laiku?, viņš vien­aldzīgi paraustīja uzacis, labi, es teicu, bet man tomēr jāzina, vai tas ir pagaidu rīkojums vai pastāvīgs? gan jau redzēsit, viņš at­bildēja, un tikai pēc viņa izskata es sapratu, ka tas ir cauri uz visiem laikiem, vari iedomāties, kā es priecājos, es nezinu, ko šī viņam 'nodarījusi, bet viņš bijia traki nikns, mazliet vēlāk, to visu pārdomādama, es jautāju sev, vai tas patiesi ir tik labi, ka viņš pārtraucis šos sakarus, arī man rodas tas pats jautājums, Liza­bete sacīja, saraukusi uzacis, abas sievietes saskatījās un apklusa, viņas īsti nezināja, vai abas domā vienu un to pašu, taču pat viņu skatieni vairs nekrustojās, apritēja vairākas sekundes, viņas atgā- dinaja divas uzmanīgas kaķenes, kas pēkšņi ievelk nagus, notup- joties paslēpj ķepas zem krūtīm un pa pusei piever acis,

tāpat domā arī Bobs, Megija sacīja, tu zini, cik viņš vērīgs, viņš mani saprot, pirms esmu bildusi vārdu, taisni neticami, kā mēs uztveram viens otra domas, mums nemaz nevajag vārdu, pietiek ar skatienu, tas man atgādina mūsu attiecības ar Džeimsu Dīnu, es vēl tagad redzu, kā viņš Denverā sēdēja krustmātes Agates ve­cajā ādas atzveltnes krēslā, cieši raudzīdamies manī ar savām skumjajām acīm, un klusēja, tu taču atceries, cik viņam bija sa­viļņojošas acis, pilnas, tā sakot, visas pasaules skumju, ja ru­nājam par Bobu, tad tas nav gluži tāpat, viņš ir tik bikls, viņam tik ārprātīgi bail izrādīt jūtas, ka es pat nezinu, vai varēšu šo­vasar pavēstīt par mūsu saderināšanos, kā biju domājusi, bet vai tad viņš patiešām . . .? ievaicājās Lizabete, paceldama uzaci, nē jel, tā tu nedomā, Megija sacīja, izslējusi sārto seju un izstiepusi pilnīgās lūpas, tas nav Boba stilā, viņš nav pat mēģinājis mani noskūpstīt, viņš ir tik smalkjūtīgs, nekad nekādu tamlīdzīgu žestu, viņa dabā ir pustoņi un nianses, paklausies, mēs reiz divatā staigājām pa pilsētu un pētījām skatlogus, viņam ļoti iepatikās balta blūzīte ar melnām svītrām, un viņš sacīja: cik jauka, traki skaisti izskatās, man gribētos tādu nopirkt, es sāku smieties kā negudra, vai, Bob, un tu šitādu valkātu, mīļā! viņš pietvīka, tā samulsa, ka nosarka līdz ausīm, un, ātri nevērsies, sacīja: nē taču, ne jau es, es domāju par tevi, es domāju, cik labi tev tā pie­stāvētu, es kļuvu mēma, biju pavisam izsista no sliedēm, jo, redzi, tādā veidā viņš deva mājienu par mūsu kopdzīvi vēlāk, kad būsim apprecējušies, jutos tik aizkustināta, ka satvēru viņa roku un klu­sēdama paspiedu, bet pat tas jau bija Bobam par daudz, viņš at­brīvoja roku un sacīja pavisam strupi: tu esi jukusi, Megija, kas tev uznāca?, viņš ir apburošs, vai ne?,

jā, protams, Lizabete sacīja, nolaidusi acis un grozīdama pirk­stos cigareti, viņas piere bija norasojusi sviedriem, starp krūtīm, padusēs miesa mirka vienos sviedros, istabās nebija kondicionētā gaisa, viņa ievilka dūmu no mentola cigaretes un nopūzdamās domāja: un tagad Megija atkal runās par Džeimsu Dinu un tad atkal par Sevilju, un vēl par Bobu, viņa ir vienkārši apsēsta, tā jau ir īsta slimība, ja viņa nebūtu tik laba meitene, es galu galā sāktu viņu ienīst, turklāt viņa ir tik neglīta, ka reizēm gandrīz sametas nelabi, man vienmēr gribas paņemt mutautiņu un izslau­cīt viņai acu kaktiņus, liekas Lizabete sacīja, apsēzdamās uz gul­tas, es uzvilkšu peldkostīmu un ieskriešu baseinā, Ivans nedos tev miera, Megija sacīja, zini, viņš kļūst tiešām nepieklājīgs, nemaz nerunājot par kodieniem un astes sitieniem, o, es jau zinu, viņš ir burvīgs, tik stiprs, sirsnīgs, un tomēr vienudien viņš saņēma mutē manu potīti, kā tu zini, viņš pret mani nav vienaldzīgs, nu, un viņš vairs negribēja laist mani vaļā, es gandrīz sarijos ūdeni, man rodas šaubas, Lizabete sacīja, pieceldamās un sagriezdama labo roku aiz muguras, lai atpogātu krūšturi, vai tikai Sevilja ne­gatavo sev vilšanos, gaidīdams brīnumu no jaunās mātītes, galu galā, ja Ivanam neizdodas pāriet no vārda pie teikuma, tad es nesaprotu, kā laimīgas laulības varētu te palīdzēt, tas ir tas pats, it kā tu pieļautu, ka vīrietis, apņēmis sievu, pēkšņi kļūst gudrāks, bet parasti notiek pretējais,