Robērs Merls - CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS

Здесь есть возможность читать онлайн «Robērs Merls - CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1973, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Биология, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Robērs Merls
CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS
No franču valodas tulkojis VOLDEMĀRS MEĻINOVSKIS
Noformējusi MĀRA RIĶMANE
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RIGA 1973
Robert Merle UN ANIMAL DOUĒ DE RAISON Galllmard, N. R. F., Paris, 1967
Romānu «Cilvēcīgais dzīvnieks», kas ir otrais latviešu va­lodā tulkotais R. Merla darbs (1969. gadā iznāca viņa romāns «Sala»), autors pats nosaucis par politiski fantastisku. Tajā at­rodamas labākās īpašības, kas raksturīgas progresīvajai franču mūsdienu literatūrai vispār: prasme veidot saistošu sižetu, dzī­ves filozofisks skatījums un — pats galvenais — dzi|a interese par svarīgākajam mūsdienu problēmām, sevišķi par kara un miera problēmām.
Starp citu, šie jautājumi R. Merlu nodarbina sen. Tic risi­nāti jau romānā «Mans amats ir Nāve», kas padarīja rakst­nieku populāru. Romāns par Osvencimas bendēm atgadina aiz­vadītas fašisma nakts šausmas. «Cilvēcīgajā dzīvniekā», kuru Merls pabeidza 1907. gada, brīdinājuma tēma izskan vēl stip­rāk, jo autors tās aktualitāti uzsver, iekļaujot darbību noteik­tos tuvas nākotnes teika rāmjos.
Izlasījuši šo grāmatu, pārliecināmies, ka autora klasificējutns «politiski fantastisks romāns» bijis pareizs. No vienas puses — pasaules politiskā realitate, dažadu spēku sadursme, kas neat­stāj neskartu arī zinātni, no otras — dzīvnieku, proti, delfīnu, psiholoģijas pētījumi, kas aicināti kalpot mieram un progre­sam.
© Izdevniecība «Zinātne», 1973
Autora priekšvārds
Pagājis krietns laiks kopš romāna «Mans amats ir Nāve» pub­licēšanas, bet es vēl joprojām pārmetu sev, ka aiz nepiedodamas neveribas neuzrakstīju grāmatai priekšvārdu. Par slinkumu vien­mēr jāsaņem sods, un es esmu jo nežēlīgi sodīts, kad apzinīgi lasī­tāji piecpadsmit gadus pēc grāmatas izdošanas apšauba mana stāsta vēsturisko patiesīgumu. Būtu taču bijis tik viegli kādu brīdi aizturēt lasītāju uz sliekšņa un sacīt: Rūdolfa Langa stāstā viss, izņemot viņa vārdu un uzvārdu, atbilst īstenībai. Tāda bija viņa dzīve, viņa karjera. -Un, ja runājam par Osvencimas nāves rūpnī­cas izcelsmi, lai to atainotu, esmu veicis vēsturnieka darbu: es to rekonstruēju akmeni pa akmenim, dokumentu pēc dokumenta, izmantojot Nirnbergas procesa arhīvus.
Ari lasot grāmatu «Cilvēcīgais dzīvnieks», rodas jautājums par īsteno un iztēloto, tikai citā veidā. Visgrūtāk šoreiz ir noteikt žanru, pie kāda romāns pieder, jo pats par sevi saprotams, ka žanrs, ja mēs to precizējam, savukārt precizē «faktiskā» un izdo­mātā proporciju, kas gluži pamatoti interesē lasitāju. Atzīstos, ka tas mani mulsina. Neesmu pārliecināts, vai pats varēšu skaidri definēt grāmatas žanru. Šādos gadījumos vislabākais varbūt ir dot vairākus aptuvenus vērtējumus un, tā kā nav iespējams droši noteikt darba tipu, vismaz pasacīt, kas tas ir gandrīz vai kas tas nav.
Lasītājs, kas neko nezina no delfinoloģijas, vispirms uztvers «Cilvēcīgo dzīvnieku» kā mitu par dzīvniekiem. Vai tā ir? Jā un ne. Domāju gan, ka šī atbilde neapmierina, tomēr tā ir godīga, turklāt nemēģina noniecināt žanru, kam ir sava dižena rakstnie­cība: Sirano de Beržeraks, Svifts, Maks OrlansĶarels Čapeks,
Orvels, Verkors, — šie vārdi liek atcerēties aizraujošus daiļdarbus, kuros utopiskā skatījumā pētītas cilvēka un dzīvnieka attiecības. Visbiežāk tajos parādīts, kā dzīvnieki — putni, zirgi vai cūkas — nonāk lidz saprātam, pamazām pakļauj sev cilvēku un padara viņu par sava veida lopu, deģenerējušos, neķītru un nežēlīgu radī­jumu; šausmīgu tā attēlu mums devis Svijts savā «Jeliū».
Pavisam cita iecere ir Verkoram. Savā romānā «Cilvēki vai dzīvnieki» viņš tēlo cilvēkam tik tuvu primātu, ka tas spēj iemācī­ties mūsu valodu, un tā sugu var krustot ar mūsu. Rakstnieka nolūks nav uzsvērt dzīvnieka pārākumu pār cilvēku, bet gan aiz­kavēt cilvēku izmantot nule atklāto primātu darba spēku, liekot tiesai atzīt, ka tropi — tā Verkors viņus nosauc — ir cilvēcīgas būtnes, nevis zvēri. Tā romāns kļūst par savdabīgu un satraucošu mēģinājumu nonākt lidz cilvēka definīcijai.
Arī Karela Capeka «Ķarā ar salamandrām» tēlots teiksmains dzīvnieks, taču tā ir vienīgā līdzība ar Verkora darbu. Čapeka izdomātā salamandra ir Āzijas jūras zīdītājs, ļoti saprātīgs un piemīlīgs dzīvnieks, kam ir ari rokas. Atvests uz Eiropu un tur aklimatizējies, tas iemācās angļu valodu; tad cilvēks sāk salaman­dras masveidīgi izmantot zemūdens būvdarbos, turklāt tādos apstākļos, kas vienlaikus liek atcerēties nēģeru tirdzniecību un koncentrācijas nometnes. Atturīgās, vaislīgās un ļoti strādīgās salamandras, par spīti rases diskriminācijai, kam tās pakļautas, pamazam uzlabo savu tiesisko stāvokli un zināšanas, sāk celt pašas savas zemūdens rūpnīcas un izmanto savas izejvielas, līdz kādu dienu aiz visspiedīgākās nepieciešamības paplašināt dzīves telpu — jo nemitīgi pieaugošā salamandru tauta jau aizņēmusi visu piekrasti — tās iegūst trūkstošo krasta joslu, uzspridzināda­mas Amerikā, Āzijā un Eiropā milzīgus sauszemes gabalus, kas iepriekš izurbti un mīnēti. .. Tā nogrimst auglīgākie līdzenumi ar visām pilsētām un ciemiem, un cilvēks ar šausmām redz planētu zem sevis sarūkam kā šagrenīdu.
Grāmatā, kuru jūs lasisit, neesmu vairījies atdarināt Sviftu vai Čapeku. Tāpat neuzskatu par savu nopelnu, ka lani pateikts kaut kas jauns. Laikmets, kurā es dzīvoju, izraudzījās manā vietā un lika man radīt ko jaunu. Aiana grāmata rakstīta trīsdesmit gadus pēc Capeka, un man nevajadzēja kā viņam izdomāt jūras zīdītāju, kam piemīt saprāts un kas spējīgs iemācīties cilvēku valodu, jo zinātne kopš Čapeka laika ir progresējusi un tagad mēs zinām, ka dzīvnieks, kuru viņš redzēja iztēlē, patiešām eksistē: tas ir delfīns. Arī šeit Čapeks izrādījās pravietisks.
Tātad arī mana grāmata ir «romāns par dzīvniekiem», ja ar to saprotam daiļdarbu, kurā pētītas cilvēka un dzīvnieka savstarpē­jās attiecības, taču dzīvnieks, ko es attēloju, nav izdomāts, un tā attiecības ar cilvēku aprakstītas reālistiskā kontekstā. Dokumen­tālā ievirze, kādu esmu piešķīris stāstījumam, tātad nav mākslots stila paņēmiens. Divu izcilu franču delfinologu — Pola Bidkera un Renē-Gija Bisnela gudrajā, zinātniskajā un draudzīgajā vadībā esmu savācis zooloģiskus datus par aļalinu jeb Tursiops trunca- tus, tikai tie izklāstīti romāna forma: paši dati ir autentiski — līdz slieksnim, kas šķir dokumentāro no fikcijas.
Protams, šis slieksnis jāprecizē. Jo, ja ir skaidrs, ka delfīns spējīgs izrunāt atsevišķus vārdus cilvēku valodā un saprast to nozīmi, tad šimbrīžam jācer, ka reiz viņš pāries no vārda pie tei­kuma, un šis izšķirīgais solis ļaus viņam īsā laikā pilnīgi apgūt artikulēto valodu.
Savā romānā es parādu šo lēcienu kā nupat notikušu. Lidz ar to iztēlei ir tiesības pārņemt faktu stafeti un projicēt nākotni tagadnē. Tāpēc mans stāsts sākas 1970. gada 28. martā un bei­dzas nakti no 1973. gada 8. janvāra uz 9. janvāri.
Vai tas ir fantastiskais romāns? Zinātniskā fantastika? Pavirši raugoties — jā. īstenībā — nē. Jo es aizsteidzos notikumiem priekšā nevis par divdesmit vai trīsdesmit gadiem, bet tikai par trim līdz sešiem gadiem, turklāt es neesmu īsti pārliecināts, vai patiešām aizsteidzos notikumiem priekšā. Vienmēr, pat Savienota­jās Valstīs, paiet zināms laiks, pirms zinātniskos atklājumus pub­licē. Jo vairāk, ja runa ir par pētījumiem, kas interesē nacionālo aizsardzību…
Diemžēl tā tas ir šoreiz. Jauko, burvīgo delfīnu, šo dzīvnieku, ko daba tik vareni apbruņojusi un kas tomēr izturas pret cilvēku tik piemīlīgi, tik labi, tik draudzīgi, cilvēks savā neprātā grib izmantot un sūtīt viņu sēt šausmas un postu «ienaidnieka» ostās un flotē. To, ko darīs vai varētu darīt delfīni, šīs dzī­vās zemūdenes, kad, apguvuši artikulēto valodu, tie būs kļu­vuši

CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

man arī, un Džonijam, nu, lai taču viņi visi nosprāgst, visi, visi, un, jo ātrāk, jo labāk, lai ūdeņraža 'bumba noslauka viņus no zemes virsas, lai dažus miljonus sadedzina kaļķos un mani arī tai čupā, kas man no tā, vai es prasījos, lai mani laiž pasaulē, mans vienīgais prieks bija šansēt, ja Džonijs būtu palicis dzīvs, es arī viņu būtu savervējis mūsu dienestā, mēs taču abi esam piedzīvo­juši jaukus mirkļus, vai nebija skaisti no rīta pamosties kā vidus­laiku bruņiniekiem zābaku pie zābaka, piesi pie pieša, reibinošā brīvība, ik brīdi riskējot ar dzīvību, Džonijs stāv saulē nupat ieņemtā ciematā, platiem pleciem, izplestām kājām, ar savu atlēta augumu, kas likās neiznīcīgs, vai redzi to veco kraķi, kas patlaban lūdz dievu pie savas salmu būdas, es metīšu monētu, ja būs raksts, es viņu neaiztikšu, bet, ja ģerbonis, nokniebšu, viņš met niķeļa monētu gaisā, tā griežas un mirgo saulē, tad viņš to uztver saujā un uzsit ar otras rokas delnu, ģerbonis! viņš ir pagalam, Džonijs saka, noņemdams automāta aizsargu, vecis izšķīda putekļos, tā bija nāve kā utij, kuru nospiež, tai mirklī Džonijs bija līdzīgs die­vam, tik mierīgs, bezpersonisks, viņš paraudzījās manī — seja bija stinga, pilnīgi neizteiksmīga — un vienaldzīgā balsī sacīja, šodien viņš, rīt es, un otrā dienā tas patiesi bija viņš, mīļais dievs, vai nav vienalga tagad, kas būs ar manu darbu, ja tā turpināsies, es pat nebūšu spējīgs to izpildīt, man jau likās, ka es tūlīt nogāzīšos no kātiem mazās stervas un viņas delfīna Ivana priekšā, bet kāpēc Ivans? kurš iegrūdis krievu vārdu amerikāņu delfīnam? kuņģi atkal sarāva krampji, viņš atgūlās uz muguras, izpleta kājas un spēcīgi masēja vēderu, pirksti iegrima mīkstumā, un viņš domāja, visa šī gaļa un iekšas, nervi un asinis — dzīv­nieks, nekas vairāk, mīksts, svīstošs, neķītrs, varbūt šim metekam izdosies, katrā ziņā viņš jau ir gandrīz pie mērķa, tas nav nolie­dzams, vēl viens joks, ko Lorrimers man noslēpis, tu jautā, vai viņi publicē rezultātus, tu jautā, vai tas «nav slepeni», jūs varat noslaucīt pakaļu ar savām «slepenajām» ziņām, >ser, es nezinu, kā viņi rīkosies, bet tas neliedz man savukārt rīkoties, un es deru uz visiem saviem brelokiem, ka tas jaukais runcītis būs ar mieru iz­taustīt manā labā visu par Sevilju,

istabā ārkārtīgi spalgi iezvanījās telefons, cūcība, iesaucās C, tieši tad, kad es jau taisījos aizmigt, viņš nocēla klausuli, Bili, te runā Keits, es atļāvos tevi traucēt, jo nupat saņēmu no aģentūras telegrammu, kuras saturu pateikšu tfev divos teikumos: Padomju Savienībā nupat pasludināts aizliegums ķert delfīnus Savienības ūdeņos. Jebkurš zvejnieks, kas ievainos vai nogalinās delfīnu, tiks stingri sodīts. Labi, labi, C atbildēja, kad telegramma nodota? 12. martā. Paldies, Keit, viņš nolika klausuli.

Pēc kāda brīža viņš piecēlās, miegs vairs nenāca, viņš uzāva rīta kurpes un sāka staigāt pa istabu šurp un turp.

IV

Bija pēcpusdiena, kad atkūlās tas tips C, Megija sacīja, atce­ries, kopā ar savu asistentu, kuram bija īsta boksera galva, bet kurš katrā ziņā likās daudz simpātiskāks par viņu pašu, tam tipam C bija tādas acis, ka saltas tirpas skrēja pa muguru, atceros, sa­cīja Lizabete, atlaidusies uz vienas no gultiņām istabā, kur viņas dzīvoja abas ar Megiju, bija vēl karsts, nolaistās storas mazliet apslāpēja saules spožumu, Lizabete bija ģērbusies tikai īsajās bik­sītēs un krūšturī, liela, spēcīga, gaišmataina, atlētiska, pareizi veidotu seju, platu pieri, četrstūrainu zodu, viņa izskatījās pēc ļoti skaista, gudra un patstāvīga jaunekļa, kas pēdējā brīdī aiz pārskatīšanās piedzimis par sievieti, pat palielās krūtis nedarīja viņu sievišķīgāku, viņa bija atspiedusies pret elkoni un kā vecs pīpmanis smēķēja cigareti, raudzīdamās Megijā ar zilajām, vērī­gajām acīm,'es ļoti labi atceros, viņa sacīja savā skanīgajā balsī, Arleta kopā ar tiem abiem ienāca laboratorijā, viņai bija mugurā jauns peldkostīms, kas jauki izcēla viņas skaisto, mazo augumu, bet mēs ar tevi palikām uz plostiem baseina malā, nu, un tieši tai dienā viņš arī pārtrauca visus sakarus ar to sievieti, Megija sa­cīja, viņš atgriezās vēlu, ļoti vēlu, izskatījās tikpat noslēgts kā parasti un sacīja man: kad misis Fērgusone atkal zvanīs, atbil­diet, ka manis nav, es piecēlos, man bija neiedomājami grūti ne­pasmaidīt līdz ausīm, un es jautāju: uz cik ilgu laiku?, viņš vien­aldzīgi paraustīja uzacis, labi, es teicu, bet man tomēr jāzina, vai tas ir pagaidu rīkojums vai pastāvīgs? gan jau redzēsit, viņš at­bildēja, un tikai pēc viņa izskata es sapratu, ka tas ir cauri uz visiem laikiem, vari iedomāties, kā es priecājos, es nezinu, ko šī viņam 'nodarījusi, bet viņš bijia traki nikns, mazliet vēlāk, to visu pārdomādama, es jautāju sev, vai tas patiesi ir tik labi, ka viņš pārtraucis šos sakarus, arī man rodas tas pats jautājums, Liza­bete sacīja, saraukusi uzacis, abas sievietes saskatījās un apklusa, viņas īsti nezināja, vai abas domā vienu un to pašu, taču pat viņu skatieni vairs nekrustojās, apritēja vairākas sekundes, viņas atgā- dinaja divas uzmanīgas kaķenes, kas pēkšņi ievelk nagus, notup- joties paslēpj ķepas zem krūtīm un pa pusei piever acis,

tāpat domā arī Bobs, Megija sacīja, tu zini, cik viņš vērīgs, viņš mani saprot, pirms esmu bildusi vārdu, taisni neticami, kā mēs uztveram viens otra domas, mums nemaz nevajag vārdu, pietiek ar skatienu, tas man atgādina mūsu attiecības ar Džeimsu Dīnu, es vēl tagad redzu, kā viņš Denverā sēdēja krustmātes Agates ve­cajā ādas atzveltnes krēslā, cieši raudzīdamies manī ar savām skumjajām acīm, un klusēja, tu taču atceries, cik viņam bija sa­viļņojošas acis, pilnas, tā sakot, visas pasaules skumju, ja ru­nājam par Bobu, tad tas nav gluži tāpat, viņš ir tik bikls, viņam tik ārprātīgi bail izrādīt jūtas, ka es pat nezinu, vai varēšu šo­vasar pavēstīt par mūsu saderināšanos, kā biju domājusi, bet vai tad viņš patiešām . . .? ievaicājās Lizabete, paceldama uzaci, nē jel, tā tu nedomā, Megija sacīja, izslējusi sārto seju un izstiepusi pilnīgās lūpas, tas nav Boba stilā, viņš nav pat mēģinājis mani noskūpstīt, viņš ir tik smalkjūtīgs, nekad nekādu tamlīdzīgu žestu, viņa dabā ir pustoņi un nianses, paklausies, mēs reiz divatā staigājām pa pilsētu un pētījām skatlogus, viņam ļoti iepatikās balta blūzīte ar melnām svītrām, un viņš sacīja: cik jauka, traki skaisti izskatās, man gribētos tādu nopirkt, es sāku smieties kā negudra, vai, Bob, un tu šitādu valkātu, mīļā! viņš pietvīka, tā samulsa, ka nosarka līdz ausīm, un, ātri nevērsies, sacīja: nē taču, ne jau es, es domāju par tevi, es domāju, cik labi tev tā pie­stāvētu, es kļuvu mēma, biju pavisam izsista no sliedēm, jo, redzi, tādā veidā viņš deva mājienu par mūsu kopdzīvi vēlāk, kad būsim apprecējušies, jutos tik aizkustināta, ka satvēru viņa roku un klu­sēdama paspiedu, bet pat tas jau bija Bobam par daudz, viņš at­brīvoja roku un sacīja pavisam strupi: tu esi jukusi, Megija, kas tev uznāca?, viņš ir apburošs, vai ne?,

jā, protams, Lizabete sacīja, nolaidusi acis un grozīdama pirk­stos cigareti, viņas piere bija norasojusi sviedriem, starp krūtīm, padusēs miesa mirka vienos sviedros, istabās nebija kondicionētā gaisa, viņa ievilka dūmu no mentola cigaretes un nopūzdamās domāja: un tagad Megija atkal runās par Džeimsu Dinu un tad atkal par Sevilju, un vēl par Bobu, viņa ir vienkārši apsēsta, tā jau ir īsta slimība, ja viņa nebūtu tik laba meitene, es galu galā sāktu viņu ienīst, turklāt viņa ir tik neglīta, ka reizēm gandrīz sametas nelabi, man vienmēr gribas paņemt mutautiņu un izslau­cīt viņai acu kaktiņus, liekas Lizabete sacīja, apsēzdamās uz gul­tas, es uzvilkšu peldkostīmu un ieskriešu baseinā, Ivans nedos tev miera, Megija sacīja, zini, viņš kļūst tiešām nepieklājīgs, nemaz nerunājot par kodieniem un astes sitieniem, o, es jau zinu, viņš ir burvīgs, tik stiprs, sirsnīgs, un tomēr vienudien viņš saņēma mutē manu potīti, kā tu zini, viņš pret mani nav vienaldzīgs, nu, un viņš vairs negribēja laist mani vaļā, es gandrīz sarijos ūdeni, man rodas šaubas, Lizabete sacīja, pieceldamās un sagriezdama labo roku aiz muguras, lai atpogātu krūšturi, vai tikai Sevilja ne­gatavo sev vilšanos, gaidīdams brīnumu no jaunās mātītes, galu galā, ja Ivanam neizdodas pāriet no vārda pie teikuma, tad es nesaprotu, kā laimīgas laulības varētu te palīdzēt, tas ir tas pats, it kā tu pieļautu, ka vīrietis, apņēmis sievu, pēkšņi kļūst gudrāks, bet parasti notiek pretējais,

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS»

Обсуждение, отзывы о книге «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x