Robērs Merls - CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS

tukšuma, un tai pašā brīdī, kamēr lūpas savilkās pieklājīgā smaidā, viņš saprata, ka ir izlēmis un izstumj šo sievieti no savas dzīves.

*

— Katrā ziņā nebija šaubu, — Arleta sacīja, — ka Ivanam kļūst arvien grūtāk un grūtāk panest vientulību, viņš bija uzbudi­nāts, satraukts, izklaidīgs, daudz mazāk spēja koncentrēties balss vingrinājumiem; var pat sacīt, ka viņš kļuva slinks. Turklāt viņš sāka izturēties tā, it kā mēs būtu mātīte: šad tad viņam gadījās pieņemt «s» veida pozu, kas delfīnam ir kārdinātāja poza, kad viņš lenc mātīti. Arvien biežāk un biežāk viņš sāka berzēties gar mums, ar sānu spurām glaudīja mums galvu un koda rokās un kājās. Tāda erotiska izturēšanās kļuva aizvien spēcīgāka un at­kārtojās aizvien biežāk, un mēs vairs neuzdrošinājāmies ar viņu peldēt, baidīdamies, ka viņš mūs neievaino ar saviem kodieniem, lai cik tas varētu būt, es pieļauju, patīkami viņa sugas mātītei . . . (Foils pasmaidīja.)

C pacēla cigāru.

— Un pret ko viņš tā mēdza izturēties?

— Es atbildēšu uz šo jautājumu, — Bobs sacīja, pasmīnēdams un pamirkšķinādams C. — Sākumā gandrīz pret visiem. Bet vēlāk visbiežāk pret Arletu.

— To es saprotu, — Foils sacīja.

Arleta paskatījās uz Bobu Meningu un sarauca uzacis.

— Turpiniet, mis Lafeija, C sacīja.

— Tātad viss lika domāt, ka delfīnu mātīti, kuru grasījāmies viņam piedāvāt un kuru bijām nokristījuši par Minu, viņš uz­ņems labi. Un tā patiešām arī notika. Protams, sākumā Ivans izrādīja zināmas bailes, kad baseinā, kuru viņš uzskatīja par savu teritoriju, ielaida vēl otru dzīvnieku. Viņš sastinga un kādu brīdi vēroja jauno mātīti, taču novērojumi laikam jau nomieri­nāja viņu, jo pēc dažiem acumirkļiem no vislielākās piesardzī­bas viņš pārgāja uz visvētrainākajiem mīlas apliecinājumiem. Glāsti, pieskārieni un kodieni sekoja cits citam aizvien biežāk, un visu dienu aizrautīgā crescendo turpinājās, kāzu deja. Delfīni pa­rasti kopojas naktī vai agrā rītā. Un tā mēs nekad neuzzināsim, vai Mina un Ivans tiika pārojušies vai ne, bet, kad atausa diena, mūsu delfīna izturēšanās pret draudzeni bija krasi mainījusies.- Viņš ne tikai vairs nedzinās viņai pakaļ, bet viskategoriskākajā veidā atraidīja viņas labināšanos. Tiklīdz Mina tuvojās, viņš draudīgi klabināja žokļus. Tad uzgrieza viņai muguru un peldēja

prom, sparīgi kuldams ūdeni ar asti. Mina atgūlās viņa priekšā «s» veida pozā, taču bez panākumiem, jo, kad viņa gribēja paglau­dīt Ivanu, viņš sita ar sānu spurām un atkal klabināja žokļus. Mūsu delfīna izturēšanās pret nabaga Minu nekļuva labvēlīgāka arī nākamajā dienā. Tā kļuva vēl naidīgāka un draudīgāka. Tā kā Mina joprojām neatlaidīgi lūkoja viņam pielabināties, viņš pat iekoda Miņai astē — šoreiz tas bija īsts kodiens —, un kopš tā brīža mātīte vairs neuzdrīkstējās viņam tuvoties. Kad tapa acīm redzams, ka Ivans nespēj paciest Minu, profesors Sevilja sāka baidīties par viņas drošību un nolēma aizvākt viņu no baseina un novietot 2. baseinā, kur, starp citu, viņu tūliņ pieņēma tēviņš un divas mātītes, ko mēs tur audzējām.

— Bet kas tad īsti bija noticis? — C jautāja.

— Mēs par to ilgi strīdējāmies un vēl tagad strīdamies, — Arleta sacīja, — taču par to visu mums var būt tikai dažādas hipotēzes. '

— Piemēram?

— Vispirms jāsaprot, ka delfīnu kopošanās ir smags akts. No mātītes tas prasa lielu pacietību un pretimnākšanu. Tagad iedo­māsimies, ka Mina bija neveikla, vairījās, kad vajadzēja palikt nekustīgai, un ka Ivana mēģinājumi beidzās neveiksmīgi. Par to viņš varēja izjust skaudru vilšanos.

— Un sākt viņu nīst? — Foils smaidot jautāja. — Viņa par ilgu koķetēja, un viņš noskaitās? Taču tas neizskaidro, kādēļ viņš ne­atsāka mēģinājumus otrā dienā.

— Man drīzāk šķiet, — C sacīja, — ka pēc šīs neizdošanās viņam mātītes vispār apriebās.

Arleta pasmaidīja.

— Varbūt nav tik ļauni. Varbūt Mina vienkārši nav tas mātī­tes tips, kas Ivanam patīk .. .

Foils iesmējās.

— Šoreiz nu gan jūs, manuprāt, pārspīlējat, mis Lafeija!

— Nemaz ne. Delfīni savās mīlas tieksmēs vai antipātijās ir tikpat izvēlīgi kā vīrieši. Kādu laiku mēs vienā baseinā turējām divus tēviņus; viņi sadraudzējās, un beidzot viņu attiecībās iz­paudās visas homoseksualitātes pazīmes.

— Patiešām? — C jautāja. — Un kādas bija šīs pazīmes?

— Nu, viņi pēc kārtas lenca viens otru, netrūka ne glāstu, ne pieskārienu, ne kodienu, viņi pat mēģināja kopoties. Tad mēs ievietojām pie viņiem mātīti, bet viņi tai nepievērsa ne mazāko uzmanību. Vēl vairāk: kad tā mēģināja viņiem tuvoties, lai pie­dalītos viņu rotaļās, viņi trenca to projām. Mēs nospriedām, ka viņu homoseksuālās attiecības jau ir tik ciešas, ka sakarus ar pretējo dzimumu vairs nepieļauj, un aizvācām mātīti no baseina.

Taču pēc kāda laika vietas trūkuma dēļ mums vajadzēja ielaist pie viņiem citu mātīti, un, mums 'par lielu pārsteigumu, šo mātīti viņi abi, kā viens, tā otrs, pieņēma ar vislielāko sajūsmu un tūlīt sāka ap to lakstoties.

C nospieda cigāra galu pelnu traukā.

— Vai tad Ivana noraidošā izturēšanās pret Minu būtu izskaid­rojama ar tīri personisku antipātiju?

— Protams, tā ir tikai hipotēze.

C turpināja ar apslēptu ironiju:

— Tātad jūs uzskatāt, ka terapija, kuras rezultātā Ivanam vajadzēja pāriet no vārda pie teikuma, nav bijusi veiksmīga?

— Nesaprotu, kā to varētu saukt par neveiksmīgu, — Arleta paskarbi atbildēja. — Tādu secinājumu nevar izdarīt pēc viena paša eksperimenta.

— Jūs gribat sacīt, ka Sevilja nodomājis sākt visu no gala ar citu mātīti?

— Viņš par to nav runājis, bet es domāju gan.

C piecēlās, paņēma cepuri un sacīja ar smaidu:

— Viņš ir tiešām neatlaidīgs.

— Tādam jābūt, — Arleta pārliecināti atbildēja. — Panākumi jau nav nekas cits kā vesela virkne pārvarētu neveiksmju.

— Un kas ir šī skaistā aforisma autors, mis Lafeija? — ar skābu smaidu sejā pajautāja C.

— Sevilja, — Bobs Menings pusbalsī pavēstīja.

C, kas jau lieliem soļiem kopā ar Foilu devās uz durvīm, pa grieza galvu un pār plecu uzsmaidīja viņam. Arleta cieši uzlūkoja Bobu Meningu un, kad viņš gāja garām, satvēra to aiz elkoņa un sacīja klusā un dusmīgā balsī:

— Jūs laikam sevi uzskatāt par gudrinieku? Kas ar jums no­tiek? Jūs nemitīgi lunciņājāties klāt tam pretīgajam tipam.

C bija kails un galīgi nosvīdis, viņš apsēdās uz gultas, divreiz pēc kārtas pārlaida pār sārto seju rokas, it kā gribēdams aizslau- cīt nogurumu, mīļais dievs, viņš gāzās nost no kājām, viņam līdz nāvei gribējās gulēt, viņš laikam aizmiga pat bez miega zālēm, cik muļķīgs reflekss, vai nav vienalga, ak dievs, lietot narkotiku vai ne, manuprāt, tas ir vienkārši smieklīgi, ka cilvēki manā vecumā atsakās no tabakas, alkohola, visādām pārmērībām un sāk uz paklāja vingrināt vēdera presi, nelgas, vairāk nekas, ko gan dod tāda cīņa pret vecumu, agri vai vēlu viņi būs sakauti, viņi mirs pa gabaliņam vien, sākot ar plaušām, aknām, sirdi,

prostatas dziedzera vēzi, C ņirgājās un jutās pilns naida, kas ne­bija vērsts pret kādu noteiktu objektu, bet šis naids piešķīra viņa domām dedzību, spēku, paātrinājumu, un tas viņam darīja prieku, man viņi liekas vienkārši amizanti, vingrošana, svaigs gaiss, higiēna, veselīgs un regulārs dzīves veids, kas tas viss galu galā ir? nožēlojama atkāpšanās kauja, nekas vairāk, galā gaida sa­kāve, pilnīgi droša sakāve, vienīgais, par ko varam būt droši, — dzīvība vai nāve, kāda starpība? jau pats vārds: dzīve, dzīvība, kāds izsmiekls, kāda krāpšana — nosaukt par dzīvi šos dažus nožēlojamos mirkļus starp divām nebūtībām, kāda krāpšana, viss ir viltots, jau iepriekš saēsts, bet galā nāve, kādas muļķības viņi mums mēģina iestāstīt, melsdami par «panākumiem dzīvē», kāda dzīve? kādi panākumi? es jau arī universitātes laikā ticēju panā­kumiem, bet vēlāk, atceros, sacīju pats sev, esmu tikai superšpiks, es būtu varējis kļūt par zinātnieku, un pat vēl šodien, kad tā sterva ar mani runāja, man būtu laboratorija, asistenti, radošs darbs kā šim metekam, cūcība, cūcība, dzīvē panākumus negūst neviens, visi cilvēki ir neveiksminieki, jo visiem jāmirst,