Robērs Merls - CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS

Здесь есть возможность читать онлайн «Robērs Merls - CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RIGA, Год выпуска: 1973, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Биология, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Robērs Merls
CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS
No franču valodas tulkojis VOLDEMĀRS MEĻINOVSKIS
Noformējusi MĀRA RIĶMANE
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RIGA 1973
Robert Merle UN ANIMAL DOUĒ DE RAISON Galllmard, N. R. F., Paris, 1967
Romānu «Cilvēcīgais dzīvnieks», kas ir otrais latviešu va­lodā tulkotais R. Merla darbs (1969. gadā iznāca viņa romāns «Sala»), autors pats nosaucis par politiski fantastisku. Tajā at­rodamas labākās īpašības, kas raksturīgas progresīvajai franču mūsdienu literatūrai vispār: prasme veidot saistošu sižetu, dzī­ves filozofisks skatījums un — pats galvenais — dzi|a interese par svarīgākajam mūsdienu problēmām, sevišķi par kara un miera problēmām.
Starp citu, šie jautājumi R. Merlu nodarbina sen. Tic risi­nāti jau romānā «Mans amats ir Nāve», kas padarīja rakst­nieku populāru. Romāns par Osvencimas bendēm atgadina aiz­vadītas fašisma nakts šausmas. «Cilvēcīgajā dzīvniekā», kuru Merls pabeidza 1907. gada, brīdinājuma tēma izskan vēl stip­rāk, jo autors tās aktualitāti uzsver, iekļaujot darbību noteik­tos tuvas nākotnes teika rāmjos.
Izlasījuši šo grāmatu, pārliecināmies, ka autora klasificējutns «politiski fantastisks romāns» bijis pareizs. No vienas puses — pasaules politiskā realitate, dažadu spēku sadursme, kas neat­stāj neskartu arī zinātni, no otras — dzīvnieku, proti, delfīnu, psiholoģijas pētījumi, kas aicināti kalpot mieram un progre­sam.
© Izdevniecība «Zinātne», 1973
Autora priekšvārds
Pagājis krietns laiks kopš romāna «Mans amats ir Nāve» pub­licēšanas, bet es vēl joprojām pārmetu sev, ka aiz nepiedodamas neveribas neuzrakstīju grāmatai priekšvārdu. Par slinkumu vien­mēr jāsaņem sods, un es esmu jo nežēlīgi sodīts, kad apzinīgi lasī­tāji piecpadsmit gadus pēc grāmatas izdošanas apšauba mana stāsta vēsturisko patiesīgumu. Būtu taču bijis tik viegli kādu brīdi aizturēt lasītāju uz sliekšņa un sacīt: Rūdolfa Langa stāstā viss, izņemot viņa vārdu un uzvārdu, atbilst īstenībai. Tāda bija viņa dzīve, viņa karjera. -Un, ja runājam par Osvencimas nāves rūpnī­cas izcelsmi, lai to atainotu, esmu veicis vēsturnieka darbu: es to rekonstruēju akmeni pa akmenim, dokumentu pēc dokumenta, izmantojot Nirnbergas procesa arhīvus.
Ari lasot grāmatu «Cilvēcīgais dzīvnieks», rodas jautājums par īsteno un iztēloto, tikai citā veidā. Visgrūtāk šoreiz ir noteikt žanru, pie kāda romāns pieder, jo pats par sevi saprotams, ka žanrs, ja mēs to precizējam, savukārt precizē «faktiskā» un izdo­mātā proporciju, kas gluži pamatoti interesē lasitāju. Atzīstos, ka tas mani mulsina. Neesmu pārliecināts, vai pats varēšu skaidri definēt grāmatas žanru. Šādos gadījumos vislabākais varbūt ir dot vairākus aptuvenus vērtējumus un, tā kā nav iespējams droši noteikt darba tipu, vismaz pasacīt, kas tas ir gandrīz vai kas tas nav.
Lasītājs, kas neko nezina no delfinoloģijas, vispirms uztvers «Cilvēcīgo dzīvnieku» kā mitu par dzīvniekiem. Vai tā ir? Jā un ne. Domāju gan, ka šī atbilde neapmierina, tomēr tā ir godīga, turklāt nemēģina noniecināt žanru, kam ir sava dižena rakstnie­cība: Sirano de Beržeraks, Svifts, Maks OrlansĶarels Čapeks,
Orvels, Verkors, — šie vārdi liek atcerēties aizraujošus daiļdarbus, kuros utopiskā skatījumā pētītas cilvēka un dzīvnieka attiecības. Visbiežāk tajos parādīts, kā dzīvnieki — putni, zirgi vai cūkas — nonāk lidz saprātam, pamazām pakļauj sev cilvēku un padara viņu par sava veida lopu, deģenerējušos, neķītru un nežēlīgu radī­jumu; šausmīgu tā attēlu mums devis Svijts savā «Jeliū».
Pavisam cita iecere ir Verkoram. Savā romānā «Cilvēki vai dzīvnieki» viņš tēlo cilvēkam tik tuvu primātu, ka tas spēj iemācī­ties mūsu valodu, un tā sugu var krustot ar mūsu. Rakstnieka nolūks nav uzsvērt dzīvnieka pārākumu pār cilvēku, bet gan aiz­kavēt cilvēku izmantot nule atklāto primātu darba spēku, liekot tiesai atzīt, ka tropi — tā Verkors viņus nosauc — ir cilvēcīgas būtnes, nevis zvēri. Tā romāns kļūst par savdabīgu un satraucošu mēģinājumu nonākt lidz cilvēka definīcijai.
Arī Karela Capeka «Ķarā ar salamandrām» tēlots teiksmains dzīvnieks, taču tā ir vienīgā līdzība ar Verkora darbu. Čapeka izdomātā salamandra ir Āzijas jūras zīdītājs, ļoti saprātīgs un piemīlīgs dzīvnieks, kam ir ari rokas. Atvests uz Eiropu un tur aklimatizējies, tas iemācās angļu valodu; tad cilvēks sāk salaman­dras masveidīgi izmantot zemūdens būvdarbos, turklāt tādos apstākļos, kas vienlaikus liek atcerēties nēģeru tirdzniecību un koncentrācijas nometnes. Atturīgās, vaislīgās un ļoti strādīgās salamandras, par spīti rases diskriminācijai, kam tās pakļautas, pamazam uzlabo savu tiesisko stāvokli un zināšanas, sāk celt pašas savas zemūdens rūpnīcas un izmanto savas izejvielas, līdz kādu dienu aiz visspiedīgākās nepieciešamības paplašināt dzīves telpu — jo nemitīgi pieaugošā salamandru tauta jau aizņēmusi visu piekrasti — tās iegūst trūkstošo krasta joslu, uzspridzināda­mas Amerikā, Āzijā un Eiropā milzīgus sauszemes gabalus, kas iepriekš izurbti un mīnēti. .. Tā nogrimst auglīgākie līdzenumi ar visām pilsētām un ciemiem, un cilvēks ar šausmām redz planētu zem sevis sarūkam kā šagrenīdu.
Grāmatā, kuru jūs lasisit, neesmu vairījies atdarināt Sviftu vai Čapeku. Tāpat neuzskatu par savu nopelnu, ka lani pateikts kaut kas jauns. Laikmets, kurā es dzīvoju, izraudzījās manā vietā un lika man radīt ko jaunu. Aiana grāmata rakstīta trīsdesmit gadus pēc Capeka, un man nevajadzēja kā viņam izdomāt jūras zīdītāju, kam piemīt saprāts un kas spējīgs iemācīties cilvēku valodu, jo zinātne kopš Čapeka laika ir progresējusi un tagad mēs zinām, ka dzīvnieks, kuru viņš redzēja iztēlē, patiešām eksistē: tas ir delfīns. Arī šeit Čapeks izrādījās pravietisks.
Tātad arī mana grāmata ir «romāns par dzīvniekiem», ja ar to saprotam daiļdarbu, kurā pētītas cilvēka un dzīvnieka savstarpē­jās attiecības, taču dzīvnieks, ko es attēloju, nav izdomāts, un tā attiecības ar cilvēku aprakstītas reālistiskā kontekstā. Dokumen­tālā ievirze, kādu esmu piešķīris stāstījumam, tātad nav mākslots stila paņēmiens. Divu izcilu franču delfinologu — Pola Bidkera un Renē-Gija Bisnela gudrajā, zinātniskajā un draudzīgajā vadībā esmu savācis zooloģiskus datus par aļalinu jeb Tursiops trunca- tus, tikai tie izklāstīti romāna forma: paši dati ir autentiski — līdz slieksnim, kas šķir dokumentāro no fikcijas.
Protams, šis slieksnis jāprecizē. Jo, ja ir skaidrs, ka delfīns spējīgs izrunāt atsevišķus vārdus cilvēku valodā un saprast to nozīmi, tad šimbrīžam jācer, ka reiz viņš pāries no vārda pie tei­kuma, un šis izšķirīgais solis ļaus viņam īsā laikā pilnīgi apgūt artikulēto valodu.
Savā romānā es parādu šo lēcienu kā nupat notikušu. Lidz ar to iztēlei ir tiesības pārņemt faktu stafeti un projicēt nākotni tagadnē. Tāpēc mans stāsts sākas 1970. gada 28. martā un bei­dzas nakti no 1973. gada 8. janvāra uz 9. janvāri.
Vai tas ir fantastiskais romāns? Zinātniskā fantastika? Pavirši raugoties — jā. īstenībā — nē. Jo es aizsteidzos notikumiem priekšā nevis par divdesmit vai trīsdesmit gadiem, bet tikai par trim līdz sešiem gadiem, turklāt es neesmu īsti pārliecināts, vai patiešām aizsteidzos notikumiem priekšā. Vienmēr, pat Savienota­jās Valstīs, paiet zināms laiks, pirms zinātniskos atklājumus pub­licē. Jo vairāk, ja runa ir par pētījumiem, kas interesē nacionālo aizsardzību…
Diemžēl tā tas ir šoreiz. Jauko, burvīgo delfīnu, šo dzīvnieku, ko daba tik vareni apbruņojusi un kas tomēr izturas pret cilvēku tik piemīlīgi, tik labi, tik draudzīgi, cilvēks savā neprātā grib izmantot un sūtīt viņu sēt šausmas un postu «ienaidnieka» ostās un flotē. To, ko darīs vai varētu darīt delfīni, šīs dzī­vās zemūdenes, kad, apguvuši artikulēto valodu, tie būs kļu­vuši

CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Jādomā taču, — viņš turpināja, — ka Sevilja mēģināja kaut ko darīt, lai pārvarētu grūtības, kuras jūs minējāt…

Šo teikumu varētu uzskatīt par nenozīmīgu jautājumu, bet viņš to izrunāja, it kā apsūdzēdams Sevilju.

— Jā, — Arleta sacīja, — es ļoti labi atceros, kā tas notika. Kādu dienu profesors Sevilja sapulcināja mūs laboratorijā un sa­cīja … Bob, labojiet, ja es kaut ko sagrozu. «Iedomāsimies,» viņš sacīja, «ka es atrodos gūstā, kur ar mani labi apietas. Mani sagūstījuši dzīvnieki, kas sasnieguši augstāku attīstības pakāpi nekā cilvēki, es atrodos patīkamā, bet iežogotā vietā. Mani sargi piedāvā man uzdevumu, kas prasa lielu garīgo spēku piepūli. Es cenšos to izpildīt. Šķietami labos apstākļos. Man ir visas iespē­jamās ērtības, ļoti labs uzturs, sargi mani mīl. Tomēr es nejūtos pilnīgi laimīgs. Tāpēc, ka es esmu, kā mēdz sacīt, «vienīgais sa­vas sugas pārstāvis». Man trūkst biedra. Precīzāk izsakoties, biedrenes. Tagad iedomāsimies, ka mani labvēlīgie sargi atrod man biedreni, ka man viņa patīk un es viņā iemīlos. Līdz ar to viss mainās. Mana dzīve iegūst jaunu jēgu. Es saņemu spēcīgu psihisku stimulu, kas attīsta manī pašpārliecību, uzņēmību un radošu iniciatīvu. Vai jūs nedomājat, ka šī pārmaiņa manā dzīvē pirmām kārtām nāks par labu manam darbam?»

— Bravo! — Bobs Menings skaļi iesaucās, pašķielēdams uz C. — Jūs lieliski atkārtojāt Seviljas runu!

Vārdā «runu» varēja saklausīt tikko manāmu izsmieklu.

Arleta sašutusi paskatījās uz viņu.

— Man likās, jūs piekritāt šai «runai», kā jūs to nosaucāt.

— Bet es arī tagad piekrītu, — Bobs sacīja, veltīdams miste­ram C izvairīgu smaidu. — Kāpēc jūs domājat, ka es nepiekrītu?

Misteram C paspruka skaļi smiekli, kurus viņš, liekas, būtu gribējis aizturēt.

— Ja es pareizi sapratu, — viņš sacīja pārspīlēti nopietni, — profesors iedomājās, ka mātītes sabiedrība varētu palīdzēt Ivanam atrisināt lingvistiskas problēmas? Un, galu galā, kāpēc ne? — viņš turpināja, pārlaizdams klātesošajiem vientiesīgu ska­tienu. — Kāpēc starp filoloģiju un seksualitāti nevarētu būt zi­nāma saistība?

Bobs palūkojās uz C, it kā savukārt tikko valdīdams smieklus, un atkārtoja patētiskā tonī:

— Kāpēc gan ne?

Foils ar interesi paskatījās uz Bobu un C, tad viņa skatiens ap­stājās pie Arletas. Viņš redzēja, ka Arleta jūtas ļoti aizvainota, un jūsmīgi ierunājās:

— Mis Lafeija, pastāstiet jel drīzāk, kā beidzās eksperiments!

Arleta viņam uzsmaidīja:

— Gaužām pārsteidzoši…

*

Mīļā Mārgareta, misis Fērgusone sacīja, lūdzu, iepazīstieties, profesors Sevilja, Henrij, misis Mārgareta Mendevila, piespie- dieties man ciešāk klāt, Henrij, ja tas jūs pārāk neapgrūtina («r» skaņu viņa izrunāja mutes dobumā, bet «a» ļoti atvērti), mēs esam tievas, uz priekšējā sēdekļa pietiek vietas mums visiem trim, mašīnas durvis noklaudzēja, viņa izrīkojas ar mani, kā ienāk prātā, Sevilja nodomāja ar dusmām, viņa pieliek man pa­vadoni, lai apciemotu viņas mazo, vientulīgo bungalo pludmalē, jūtos pagodināta, ar jums sastapdamās, sacīja misis Mendevila, uzmezdama viņam ašu lietpratīgu, ārkārtīgi bezkaunīgu ska­tienu, viņa bija tāda paša tipa sieviete kā Greisa Fērgusone, slaika, tieva, ar garu prerafaelitu kaklu, ovālu seju, sapņainiem plakstiem, abas bija tik elegantas, it kā būtu izdevies pārliecināt dabu, lai tā atņem viņām krūtis, gūžas un dibenu, bet atstāj tikai jauneklīgu skeletu, uz kura valkāt labāko Parīzes modes namu bezdzimuma tērpus, Henrij, sacīja Greisa Fērgusone, izrunādama «r» kā Šekspīra lugu aktrises, teikumiem plūstot no viņas mutes ar izsmalcinātu, melodisku, tikko dzirdamu, gausu murdoņu, Mār­gareta Mendevila runāja tikpat tvīkstoši sapņainā manierē, tieši Vassar College visizmeklētākajā sabiedrībā viņas bija iemācīju­šās šo kontrahēto balsi un akcentu, mutes doļmmā artikulētos vārdus, ārkārtīgi melodiskos, bet klusos teikumus, kas gurdi pi­lēja no lūpu kaktiņiem, Henrijs bija ļoti laipns, ļaudams sevi nolaupīt un aizvest no laboratorijas, mīļā Mārgareta, viņa laiks ir mūsu zemei tik dārgs, man nemaz nav patriotisma jūtu, jo ne­ļauju viņam strādāt, man šķiet, ka esmu viņu nolaupījusi Vašing- tonam, Linkolnam un visām Amerikas Savienotajām Valstīm, viņa pasmaidīja, lēnām pievēra plakstus, un viņas slaidie pirksti, kurus rotāja vienīgi gredzens ar neparasti lielu briljantu, nolai­dās uz ātruma sviru, kas, sliedamies no automašīnas grīdas, spieda Seviljas kreiso gurnu (jūs taču neprasīsit, lai tādam auto­mobilim būtu buika parastā, automātiskā pārslēdze), Sevilja klu­sēja, kailu roku un dārgu parfīmu apņemts, saspiests, apjucis, dusmīgs, cik idiotiski mazs automobilis, nekomfortabilitātes pē­dējais kliedziens, pat manām kājām nav vietas, pirms kāda mē­neša viņa bija vizinājusi viņu ar jahtu, viņš nebija ieguvis neko, pat ne skūpstu, bet paklausies, Henrij, dārgais, mēs taču nesāk­sim flirtēt, tas ir tik ārkārtīgi banāli, būs vai nu viss, vai nekas, nesteidziniet mani, plaksti lēnām aizsedza* solījumu pilno ska­tienu, bet pašlaik viņa bija tikai eleganta, ledaina un nepieejama manekene, kuru var aplūkot skatlogā aiz stikla, mīļā Mārgareta, es jūs lūdzu, tikai nekādā ziņā nejautājiet Henrijam par viņa del­fīniem, tie ir viņa lutekļi, viņš mīl tos vairāk nekā mani, es esmu tik ārkārtīgi greizsirdīga, viņš man nekad par tiem ne­stāsta, viņš klusē kā kaps, bet man liekas, misis Mendevila sa­cīja, ka viņš vispār ir mēms, bīstos, dārgā Greisa, ka viņš pie­nācīgi nenovērtē manu laipno klātbūtni, kā nu ne, Sevilja sakos­tiem zobiem iebilda, esmu sajūsmināts pa kreisi, esmu sajūsmi­nāts pa labi, tas jau man ir gandrīz par daudz, Mārgareta, vai es jums neteicu, ka viņš ir apburošs vīrietis, tik asprātīgs, tik ār­kārtīgi eiropeisks, ak, vecā, labā Eiropa, esmu pazaudējusi galvu aiz mīlestības, pat naktīs vairs nevaru gulēt, bet es taču pati jūtu, sacīja misis Mendevila, kā viņš spēj savaldzināt, tas ir šaus­mīgi, dārgā Greisa, man jūs jāapbēdina, bet es jūtu, ka sāku traki iemīlēties profesorā, runādama viņa uzlika roku Seviljam uz gurna, Greisa pasmaidīja, tas ir briesmīgi, jūs, mana labākā draudzene, mani nododat, mēs kļūsim sāncenses un mazgāsimies asinīs, Sevilja klusēja, sarāvies, deviņos līkumos saliecies, sie­vietes runāja tikko jaužami zobgalīgā tonī, galma komēdiju stilā, it kā viņas uzjautrinātos, uz mirkli novilkdamas savus krinolīnus, lai apģērbtu citu sieviešu zemnieciskās emocijas, viņu vīriem vēl bija sakari ar reāliem cilvēkiem, sabiedrību vadītājiem, direkciju sekretāriem, juristiem, turpretim viņām — cauri un beigas — vairs nebija reālu attiecību ne ar vienu, pat ne savstarpējo, pat ne ar kalpotājiem (angļu butler { rūpējās par visu), kā moluski savos gliemežvākos viņas dzīvoja savas naudas valstībā, un no turienes viņu bezpersoniskās acis raudzījās uz pasauli ar maz­liet uzjautrinātu skatienu, viņas bija pašas sev skaitļos neiztei­cama pašvērtība, viņām pat nebija jānicina citi ļaudis, 'tādā mērā viņas bija pacēlušās pāri cilvēka stāvoklim, un tomēr, Se­vilja nikni nodomāja, es uzdrošinos pieļaut, ka zarnu izkārnīša­nās nebūt nav viņām absolūti sveša problēma.

Mīļā Mārgareta, te ir atslēga, esiet tik laba un atslēdziet bun- galo, kamēr mēs ar Henriju novietosim mašīnu garāžā, durvis aizcirtās, Mārgareta ar delnu izlīdzināja svārku krokas un aiz­steidzās, graciozi lēkādama pa oļiem, dārgais, Greisa sacīja, ne­izslēgdama motoru, jūs visu brauciena laiku pat nepa vērāt muti, ko Mārgareta domās, jūs esat vienkārši neiespējams, man jums jāatzīstas, Sevilja atbildēja, ierausdamies kaktā pie durvīm un pagriezdams galvu pa kreisi, lai ieurbtos viņā ar savām tumša­jām acīm, ja es nelūdzu mani izsēdināt ceļā, tad tikai tāpēc, lai jūs nekompromitētu draudzenes priekšā, tas nozīmē, jums nebūs vairs ilgi jāpacieš manas sliktās manieres, jūs gribat sacīt, ka mēģināsit laboties?, es gribu sacīt, ka šī ir mūsu pēdējā tikšanās, viņa pacēla uzacis, uzmeta lūpu, augstprātīgā tonī ieminējās, patiešām?, patiešām, Sevilja atbildēja, viņa palika tai pašā nevē­rīgajā pozā, ar vienu roku uz stūres, otru uz ātruma sviras, pacel­tām uzacīm, tālē vērstu, stingu skatienu, Kalibans [12] bija uzdroši­nājies sadumpoties, un bija tikai viens veids, kā viņu sodīt, tūlīt pasludināt spriedumu: man ļoti žēl, Henrij, bet mūsu attiecības jāizbeidz, taču to viņa nevarēja sacīt, jo viņš jau bija to pateicis pirmais, katrā ziņā prioritāte būs viņam, viņš nemānījās, kādas viņam bija acis, tumšas, lepnas, dusmās dzalkstošas spānieša acis, viņš varētu mani nožņaugt, sievietē uzvilnīja it kā vēlēšanās pakļauties, tomēr nē, vajadzēja izlemt, saglabāt vēsu prātu, taču bija tik patīkami piekārt viņu kā breloku sev pie jostas, viņu ar svelmaino skatienu, kas dzertin izdzēra visas manas kustības, bija tāda sajūta, it kā mani apņemtu karsta elpa, viņa lēnām no­laida plakstus, iesānis uzmeta viņam slepenu skatienu, Henrij, viņa sacīja melodiskā, mazliet piesmakušā balsī, it kā trūkstot elpai, jūs mani ārkārtīgi apbēdināt, jūs esat absolūti nepareizās domās par Mārgaretas klātbūtni, viņai nebūt nav tāda nozīme, kādu jūs piešķirat, nāciet, es tūlīt izbeigšu šo pārpratumu, viņa izkāpa no automobiļa, neizvilkusi aizdedzes atslēdziņu, arī viņš izkāpa, pagaidiet mani, viņa sacīja, maigi uzsmaidīdama, viņa aizsteidzās vijīgiem soļiem, bungalo bija maza, vienkāršās līni­jās ieturēta, šausmīgi dārga lakota sarkankoka celtne uz akmeņu pamatmūra, tikai viena istaba ar nelielu virtuvi un vannas istabu, āra pavardu un garāžu piebūvē, tā atradās gandrīz pašā okeāna krastā, tā ka viļņi aizplūda līdz pašam mājoklim noskūpstīt bagātnieka pēdas, viņš redzēja, ka Greisa pludmalē sarunājas ar misis Mendevilu, un atslīga atzveltnes krēslā, saniknots, ar uzbu­dinājumā drebošiem nerviem, Greisa samirkšķināja acis spožajā saulē, dārgā, notiek kaut kas šausmīgs, Kalibans nupat man sarī­koja drausmīgu scēnu, viņš ir briesmonis, viņš man sita, pilnā vārda nozīmē piekāva mani, es esmu tikpat satriekta kā tā nabaga meiča, jūs zināt, King-Konga spalvainajās ķetnās Etnpire State Building augšā, vai jūs neva>rētu man izlīdzēt?, mana nabaga dārgā, es varu, bet nezinu, vai drīkstu … nē, nē, Greisa, es jo­koju, bet, protams, es visu sapratu, man šķiet, es pēkšņi atcerēšos divus vecus draugus, kas tepat netālu dzīvo, un lūgšu jūs aizdot man automobili, lai apciemotu nabaga mīļos, vecos draugus, auto durtiņas aizcirtās, motors iedūcās, Sevilja piecēlās un gāja uz durvīm, es aizdevu automobili Mārgaretai, Greisa sacīja, parādī­damās uz sliekšņa ar savu apburošo smaidu un liekulīgajām acīm, viņa vēlas apciemot. .. viņš aši paspēra soli uz priekšu un apskāva viņu, jūs saburzīsit man tērpu, Henrij, viņa sacīja, at­grūzdama vīrieti, jūs izskatāties tā, it kā domātu, ka viss notiks pats no sevis, viņa pagāja garām paceltu smakru un apsēdās uz dīvāna, eleganta un nepieejama, augstu sakrustotām kājām, viņš sastinga un ieurbās sievietē ar negantās dusmās dzalkstošām acīm, nē, viņš sacīja tik sparīgi, ka šis «nē» pārspēja krasta bangu dunoņu, nē, tas nenptiks pats no sevis, bet es vairs ne­gribu, ka mani vazā aiz deguna, vai nu jā, vai nē, un, ja jūs sakāt nē, es eju projām kājām šo pašu bridi, Henrij, jūs esat briesmīgs, viņa sacīja pieceldamās un tuvodamās viņam paceltām uzacīm, patiešām, man bail no jums, jums ir šausmīgas manieres, un pēkšņi, it kā viss viņas lepnums būtu bijis tikai trausla čaula, ko Sevilja ar naga uzsitie^nu pārlauzis, viņa padevās, jāva sevi izģērbt, viņš nebilda ne varda, sakostiem zobiem, saviebies, pil­nīgi bez iekāres viņš glāstīja viņu, viņa palika nekustīga, inerta, un es arī, Sevilja domāja, juzdamies pazemots, laiks ritēja, viņš klausījās, kā krastā plīst viļņi, viņam neizdevās koncentrēties, bet Henrij, viņa sacīja, jūs taču mani nemaz nevēlaties, viņa pat neli­kās apvainota, protams, ka vēlos, dārgā, protams, jā, paklausie­ties, jūs varētu parādīt kaut cik iniciatīvas-, nu jā, arī tas neizde­vās, viņa neprata neko, pat ne to, pa stiklotajām durvīm varēja redzēt smilšu laukumiņu ar plīstošo viļņu putu bārkstīm, paklau­sieties, Greisa, es negribu jūs aizvainot, bet jūs to darāt ļoti slikti, kā? viņa atjautāja, pirmoreiz juzdamās aizskarta, bet citi man nekad nav to pārmetuši, Sevilja atslējās pret elkoni, «citi» nebūs bijuši tik prasīgi, tas ir viss, un jums šķiet, ka ir augstākā mērā smalkjūtīgi runāt par «citiem» tādā brīdī?, bet es taču jūs kritizēju, nevis «citi», tai pašā laikā viņš domāja, cik muļķīga saruna, cik tas viss ir nožēlojami, kad nav pat draudzības, un viņa, nabaga mazā, stulbā miljonāre, kādus priekus gan viņa no dzīves var gūt, viņš pārliecās viņai pāri, un tad uzreiz viņš varēja viņu paņemt, bet tas notika nelādzīgi, ātri, dīvāna malā, neērtā pozā, steigā, bez kādiem glāstiem, viss bija sabojāts, zaudēts, viss notika pavirši, bez prieka un būtībā pat bez īstas baudas, viņš piecēlās, sakiet paldies, Greisa teica ar iecietīgu smaidu, viņš uzlūkoja sievieti, tas bija kaut kas nedzirdēts, un vēl jāsaka pal­dies, kāds neticams humora trūkums, paldies, viņš sacīja bez smaida, vai nevēlaties izpeldēties? viņa vaicāja, it kā piedāvā­dama tasi tējas, nē, es neuzstāju, bet, ja jums ir kaut kas cits ko apaut bez šīm augstpapēžu kurpēm, pastaigāsimies mazliet pa liedagu, jā, kāpēc ne, var iet basām kājām, Greisa sacīja, tas ir ļoti veselīgi potītēm, krietnu pusstundu viņi roku rokā tērzēdami pastaigājās, Sevilja vairs nekad neatcerējās, ko viņi bija sacījuši viens otram, no atmiņas iznira tikai viena detaļa, doma, ko viņa izteica, kamēr viņš bija noliecies pēc gliemežvāka, Henrij, jums vajadzētu apgriezt matus, tie ir par gariem, jums nepiestāv, pats par sevi tas bija sīks, banāls aizrādījums, pat bez ļaunuma, viņš izslējās ar gliemežvāku rokā un pēkšņi jutās pārsātināts, nogu­ris no viņas līdz kaulu smadzenēm, tas bija tik apnicīgi un pre­tīgi, it kā viņš jau desmit gadus soļotu viņai blakus aukstumā un

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS»

Обсуждение, отзывы о книге «CILVĒCĪGAIS DZĪVNIEKS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x