STAŅISLAVS LEMS: PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

Rutons pacēla kaķēnu, paņēma to rokās un sāka liegi glaudīt.

«Ko mīl tādi veci, sausi grāmatu tārpi?» viņš ieprā- tojās. «Kaķus. Tālab, kaķīt, dodies nu glābt pasauli.»

Rutons piesardzīgi uzlika kaķēnu uz spraugas ma­las un uzsita tam ar knipi pa asti.

Kaķis klusi ieņaudējās un ielēca vagonā, bet repor­tieris pieplaka pie spraugas, vērodams, kas tur notiek.

Profesors spēji sarāvās, paslēj'a roku ar stobriņu, taču, redzēdams, ka trokšņa vaininieks ir kaķis, no­mierinājās. Uz viņa iesprēgājušajām, zilganajām lūpām parādījās kaut kas līdzīgs sagurušam, rūgtenam smai­dam.

— Kss, — viņš čukstēja. — Ksss.. mlncīt…

Kaķēns piegāja pie profesora. Večuks pastiepa roku.

Stobriņš ar pulveri traucēja, tādēļ viņš nolika to uz kastes. Stobriņš zaigoja tikai divu plaukstu atstatumā no reportiera, viņam pat elpa aizrāvās. Rutons izvilka no kabatas stobriņu ar sāli un sagatavojās izšķiroša­jam uzbrukumam. Keisajā rokā viņš paņēma akmen­tiņu un pārmeta to pāri vagona jumtam, kā bija iemā­cījies Karola Maija grāmatās. Noskanēja īss, viegls šķindiens, un profesors, instinktīvi pagriezis galvu ska­ņas virzienā, nolaida kaķi zemē. Tas ilga ne vairāk par sekundi.

Pēc tam profesors nomierinājās. Viņš atkal palūko­jās pulkstenī un, redzēdams, ka tuvojas astoņi — vēl trūka trīs minūtes —, pastiepa roku pēc stobriņa.

— Labvakar, — sacīja Rutons.

Profesors salēcās, pieķēra pie sirds un atšļuka pret vagona sienu. Taču jau nākamajā mirklī viņš atguvās. Viņš paņēma stobriņu un tuvināja to liesmai.

— Pē, jūs gribat lauzt savu solījumu? — ierunājās reportieris. — Vēl taču… trūkst trīs minūtes.

Profesors pārsteigts paraudzījās tumsā. Tam vaja­dzēja būt kādam traki drosmīgam cilvēkam, kas iedro­šinājās tā runāt, bet varbūt viņam ir šaujamais iero­cis un viņš jau mērķē? …

— Revolveris jums neko nelīdzēs, — sacīja profe­sors uz labu laimi. — Jūs tak redzat, ka stobriņš ir divus centimetrus no liesmas. Pat tad, ja jūs izšautu, es paspēšu to ielikt liesmā.

— Redzu, — Rutons atbildēja, — taču revolvera man nav.

— Kas jūs tāds esat? Ko jums vajag?

— Gribēju ar jums parunāties.

— Ejiet prom no šejienes!

— Vai nav vienalga, kurā vietā sagaidīt pasaules galu? Kāpēc mēs nevarētu patērzēt?

— Jūs esat jucis, vai? Ejiet prom! Pēc divām mi­nūtēm notiks kaut kas drausmīgs, kaut kas baigs — kataklizma, kādu nav piedzīvojušas ne zvaigznes, nedz cilvēce.

— Labi, — sacīja reportieris, — par cilvēci viss Ir skaidrs, bet kāpēc būtu jācieš kaķim?

— Kas? Kā?

— Ko ļaunu jums nodarījis kaķis, ka jūs gribat viņu nogalināt?

— Es… kaķi?

— Profesors, bet šitik neattapīgs, — Rutons skaid­roja mātišķā pacietībā. — Reizē ar pasaules galu jūs taču nogalināsiet arī kaķi.

— Prom! — iesaucās profesors, un roka ar stobriņu ietrīsējās. — Ejiet prom! Pēc pusotrām minūtēm… pēc pusotrām minūtēm …

Smagi elpodams, zinātnieks kvēlojošām acīm raudzī­jās pulkstenī. Lielas sviedru lāses izspiedās uz pieres un ritēja pa seju.

— Varbūt jūs tomēr liktos mierā, ko? — miermīlīgi ieteicās Rutons. — Padomājiet tikai — pasaulē ir tik daudz skaistu lietu: putni, kalni, sievietes, bērni; vai­rākums pat nezina, ka nolemti nāvei. Tas taču dikti nesmuki — personisko interešu dēļ taisīt vispārēju pasaules galu.

— Ko jūs daudz zināt! — profesors atcirta.

Pulksteņa rādītājs tuvojās astoņiem. Vēl minūte un

divdesmit sekundes.

— Tik daudz kā jūs es nezinu, taču šo to zinu gan. Padomājiet par zvaigznēm. Tūkstošiem cilvēku ik nakti tās vēro. Vīri, stāvēdami uz okeāna kuģu klājiem, es­kimosi polārajos sniegos … nēģeri… Kādēļ jūs gribat viņiem to atņemt? Atņemt cilvēks drīkst vienīgi to, ko pats devis, un arī tas nav glīti.

— Lasieties prom ar savām pamācībām, — profe­sors sēca, — citādi… citādi,.,

— Kas — «citādi»? Jūs taču esat nolēmis izdarīt pašu ļaunāko, tātad nekas cits ar manī notikt nevar. Vai jūs patiešām gribat ielikt stobriņu liesmā? Bet kā­pēc gan? Jūs tak neizjutīsit pat gandarījumu. Kunoru jūs nepārliecināsit, labākajā gadījumā pārvērtīsit viņu par pelnu čupiņu.

— Prom! — uzbrēca Faraguss.

Līdz astoņiem bija palikušas piecdesmit sekundes.

— Nomierinieties, profesor. Man jums jāteic kas ļoti nepatīkams.

Profesors sarkastiski iesmējās, ja vispār tos varēja saukt par smiekliem — drīzāk tie atgādināja aizžņaug­tas elsas.

— Interesanti, kas tas nepatīkamais būtu, — viņš teica. — Tikai runājiet ātri, palikušas vien tikai četr­desmit sekundes.

— Nemaz nesteidzieties, profesor. Mums laika at­liku likām. Saprotiet, profesor… tikai sagatavojieties, ziņa patiešām būs slikta.

— Idiotisms. Paķert mani jums neizdosies, — no- burkšķēja Faraguss.

— Es netaisos jūs paķert. Esmu Rutons no Evening Star, tas pats, kas uzrakstīja to rakstu… skaidrs?

— Un kas par to? Un jūs gribat, lai tāpēc es neie- lieku stobriņu liesmā?

— Nē jau… bet zināt — tas pulveris jūsu stobriņā nav īsti genetons.

Profesors strauji pacēla caurulīti pie acīm.

— Jūs melojatl Ko nozīmē «nav īsti»?

— To es pateicu, lai jūs neuztrauktos… runā, jums esot slima sirds… redzat, es pievācu to pulveri.

— Un kas tad tas ir? Varbūt cukurs? — izsmējīgi novaicāja Faraguss. — Bet tagad pietiks. Laika jums atlicis tik, lai steigšus noskaitītu lūgsnu, ja esat ticī­gais. Man nav tādas vajadzības.

Sekunžu skaitītājs tuvojās mērķim. No astoņiem šķīra desmit sekundes.

— Nē, tas nav cukurs, tā ir sāls, — reportieris pa­skaidroja. — Uzmanieties, kad liksiet stobriņu liesmā, jo sausa sāls sprēgā, var vēl apskādēt acis.

Faraguss ierēcās un ielika stobriņu ugunī.

— Tikai mierīgi… pavisam mierīgi… — sacīja reportieris, it kā runādams ar bērnu. — Viss būs labi.,. redzat nu…

Bija jau pāri astoņiem. Liesma apņēma stobriņu, pul­veris patiešām sāka svirkšķēt. Tas arī bija viss.

— Nesprāgst… — ievaidējās profesors. — Neģēli, ko jūs esat izdarījis?!

— Es tak jums teicu. Es apmainīju stobriņus.

— Vai tiešām? Kad?

— Tepat, pirms brītiņa, kad jūs aizgriezāties. To akmentiņu metu es. Nekreņķējieties, profesor. Genetons,

bez šaubām, !r lielisks atklājums, taču labak to nete* mēģināt.

— Patiešām nesprāgst.,, — profesors ielikta stob- riņu dziļāk liesmā.

— Nekad vēl neesmu redzējis, ka sāls, turklāt pil­nīgi attīrīta, sprāgtu,.. Jums nelabi? — ievaicājās reportieris.

Rutons zibensātri aizlīda pa vagona apakšu uz otru pusi, no visa spēka atgrūda bīdāmās durvis un ielēca vagonā.

Faraguss apslāpēti iekliedzās, sagrīļojās un nokrita. Viņa roka instinktīvi pastiepās līdz kabatai. Reportie­ris' paslēja zinātnieku pussēdus, iebāza roku viņa ža­ketes kabatā un, atradis tur zāļu pudelīti, ar varu ielēja dažus pilienus paģībušajam mutē. Pēc brīža profesora elpa kļuva vienmērīga.

Atvēris acis, zinātnieks ieraudzīja, ka krekls viņam ir atpogāts, bet zem galvas sajuta ko mīkstu — tā bija Rutona žakete. Kaut kas silts gulēja uz sirds. Viņš paskatījās vērīgāk: tas bija kaķēns. Reportieris to bija uzlicis viņam uz krūtīm.

— Bet esat gan jūs, zinātnieki, šausmīgi nervozi,— ierunājās Rutons. — Nu, vai jau labāk, ko? Iesim uz mājiņām? Bet varbūt jūs pateiktu kaut ko interesantu mūsu lasītājiem? Tūliņ drāzīšu uz tālsarunu centrāli. Būs avīzes speciālnumurs. Starp citu, nav obligāti, ne­maz nepūlieties, gan jau es kaut ko izgudrošu jūsu vietā.