STAŅISLAVS LEMS: PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

— Profesora kungs, nejēdzīga apstākļu sagadīša­nās, — Grejs sāka taisnoties. — Manas māsas meita…

— Ak, lai nu paliek. Vai jūs spējat noticēt, ka Ku- nors manu darbu nosauca par nevērtīgu šarlatānismu, manus pierādījumus — par nepatiesiem, bet visa cienī­jamā auditorija izņirdza mani? … Aitu bars, nolādē­tais bars!

— Ikvienu jaunu, dižu atklājumu… — nedroši uz­sāka Grejs.

— Jā, zinu, zinu: uzņem naidīgi, un tas rada pret­sparu. Un tad?

— Polemika, profesora kungs, ir dabiska parādība. Kunora vārdi ir gluži bezspēcīgi pret faktiem. Tas ir nieks…

— Kā — nieks! — profesors pielēca stāvus. — Ja Kunors apvaino mani, apvaino manu darbu — tas esot nieks? Ja viņš nosauc manu preparātu par nevainīgu pulverīti, ja patiesi kompetenti cilvēki — tā vismaz varētu uzskatīt — atbalsta viņu, tad tas ir nieks?!

Faraguss pēkšņi atspiedās pret galdu, nobālēja un pieķēra pie krūtīm.

Grejs izbijās.

— Kur nitroglicerīns? Šeit? Tūliņ… es tūliņ…

Pasniedzis profesoram stikla stobriņu, viņš skriešus

metās pēc ūdens, drebošām rokām piepildīja glāzi un atgriezās pie rakstāmgalda. Faraguss bija atslīdzis krēslā. Dzeltenīgos vaigus klāja ķieģeļsarkani plan­kumi.

— Sirds… sirds… — viņš izdvesa tikko sadzir­dami.

Kad Grejs pastiepa pretī ūdeni, viņš atmeta ar roku. Jad viņš atguvās, piecēlās, grīļīgā solī piegāja pie;

loga un nolūkojās uz parku, kur aiz lapotņu aizsega bija dzirdamas apslāpētas klaigas.

— Kāda nelietība… — profesors nomurmināja.

— Viņi gribēja mani piekaut, kad no rīta nācu uz še­jieni. Ar Genetonu es gribēju pasaulei dot miera ga­rantijas simbolu, bet šis Kunors, kurš zinātnei devis… atvainošanu, jūs pats zināt, ko… iedrošinās apgalvot, jo viņš, lūk, tiek labi ieredzēts Vašingtonā, ka…

Šai mirklī atskanēja kluss klauvējiens, un kabinetā ieslīdēja vidēja vecuma cilvēks, kura skatiens vienā mirklī fiksēja visu, kas apkārt. No pelēko, apnēsāto bikšu kabatas viņš izvilka biezu stenografēšanas bloku, apbruņojies ar to, tuvojās profesoram un izmeklēti laipni paklanījās.

Profesors novērsās no loga un tikai tagad pamanīja iebrucēju.

— Ko tas nozīmē? Ko jums vajag?

— Rutons no Evening Star, — sacīja svešais, vēl­reiz palocīdamies. — Reportieris īpaši svarīgos jautā­jumos, — viņš piebilda, samierinoši uzsmaidīdams.

— Profesora kungs, es atļāvos vakar ievietot rak­stiņu .

— A, tātad jūs ievārījāt visu šo putru! — nevaldāmā niknumā iesaucās Faraguss, mezdamies viņam pretī ar tādu sparu, it kā gribētu izsviest pa durvīm. — Un jūs vēl iedrošināties man uzbāzties?!

— Atļaujiet, profesora kungs. Ir viena tāda lietiņa; jūs, profesora kungs, izsacījāties, ka šis preparāts, Ge- netons, ielikts liesmā vai kā citādāk sakarsēts līdz astoņsimt grādiem, izraisa, tā sakot, pasaules gaiu. Šai sakarībā es nekavējoties lūdzu profesoru Kunoru sniegt interviju… šodien no rīta, viņa dzīvoklī. Es pajautāju, kādas, pēc viņa domām, būtu sekas, ja jusu preparātu ieliktu ugunī?

— Aha, un ko viņš atbildēja? — Faraguss vaicāja, pielikdams roku pie auss, lai labāk dzirdētu.

— Profesors Kunors, — cītīgi raudzīdamies savā stenografēšanas blokā gluži kā pātaru grāmatā, re­portieris bezmaz nodziedāja, — atbildēja, ka efekts būtu tāds pats, kā iesviežot ugunī šķipsniņu tabakas. Iespē­jams, ka eksperimentētājs nošķaudīšoties… un tas arī viss — tā teica profesors Kunors. Šajā sakarībā es gribu jautāt, kāds ir jūsu viedoklis, cienījamais profe­sora kungs?

Faraguss kļuva zilimelns.

— Eksperimentētājs nošķaudīšoties… — viņš no­čukstēja, — nošķaudīšoties… — Faragusa pirksti nervozi sažņaudzās dūrē un atkal atlaidās. — Jus… jūs gribat zināt manu viedokli? — viņš noprasīja. Balss bija aizsmakusi un drebēja, taču tanī bija sa­klausāma metāliska pieskaņa. — Labi. Pasakiet sa­viem lasītājiem, pasakiet tiem cietpaurainajiem, tiem stulbajiem ausaiņiem… ka jau šodien pat, pulksten astoņos vakarā, pulkstenim noskandinot pēdējo stun­das signālu, es ielikšu savu preparātu liesmā … un tad lai dievs apžēlojas par profesoru Kunoru… par visiem cilvēkiem… un par tiem uzpūtīgajiem plātīze- riem, kuri mani izzoboja, izsmēja, padzina!!!

Vienu mirkli valdīja stings klusums, tad profesors neganti savaikstījās, paķēra atslēgu un izskrēja no ka­bineta. Nodžerkstēja slēdzene, kurā no ārpuses tika pagriezta atslēga. Brīdi Grejs stāvēja kā pārakmeņo- jies, tad pārlaida kabinetam pagalam apjukušu ska­tienu.

— Profesor… profesora kungs! — viņš piepeši iespiedzās.

Reportieris aizvien vēl rakstīja. Pēc tam rūpīgi aiz­skrūvējis pildspalvu, ielika kabatā piezīmju bloku, it kā tas būtu kas ārkārtīgi vērtīgs, un, pat nemēģinādams izgāzt durvis, veikli uzlēca uz palodzes. Līdz zemei bija četri metri. Viņš pārcēla kājas pāri palodzei un, triumfējoši uzsmaidīdams Grejam, iesaucās:

— Speciālizdevums!

Pēc tam viņš nozuda.

Grejs, izmisīgi klaigādams un saukdams, sāka mē­tāties pa istabu, beidzot paķēra krēslu un centās ar to sadragāt durvis. Tas, protams, neizdevās, taču troksni bija izdzirdējis inspektors. Tā kā profesors atslēgu bija atstājis durvīs, policists to pagrieza, atvēra dur­vis un atlēca atpakaļ, jo Grejs atvēzējās pret viņu ar salauzto krēslu.

— Ko tas nozīmē? Ko jūs darāt? — bargi noprasīja kārtības sargs, ieraudzījis izspūrušo asistentu, viņa bālo un nosvīdušo seju, neprātīgo skatienu, bezjēdzīgo plātīšanos, izsvaidītos papīrus un izlijušās tintes upi, kas plūda no apgāztā tintestrauka.

— Tas reportieris… profesors… Faraguss… Ge- netons … aizbēga … — Grejs buldurēja.

— Nomierinieties taču beidzot. Kur ir profesors?

— Mans dievs, kas tagad būs?

— Runājiet taču!

Grejs atslīga krēslā.

— Reportieris ieradās šeit no Kunora, viņš sakaiti­nāja profesoru… satracināja viņu galīgi, jo Kunors bija teicis, ka genetons nekad neeksplodēšot… ka tarn neesot nekādas vērtības … un tad profesors iesaucās… ka šodien pulksten astoņos vakarā iemetīs genetonu ugunī!

Inspektors gari iesvilpās. Pārlaida Istaba! zibenīgu skatienu.

— Kur ir profesors?

— Aizskrēja, es nezinu, kurp, — varbūt uz mājām.

— Kur ir tas pulveris?

— Profesors turēja to stikla stobriņā,

— Kur ir tas stobriņš?

— Bija šeit, atvilktnē…

Abi metās pie rakstāmgalda. Atvilktne bija tukša.

Inspektors pēkšņi iekliedzās:

— Mans dievs, kur ir tas reportieris?

— Izlēca pa logu!

Inspektors skaļi ievilka gaisu.

— Nu, — viņš teica, — tagad patiešām būs pasau­les gals. f

Inspektors izskrēja gaitenī. Varēja dzirdēt, ka viņš uzgriež numuru un kliedz klausulē, izziņodams trauk­smi savā komisariātā. 'i

— Tiklīdz ieraudzīsiet viņu, nekavējoties apcieti­niet! — viņš sauca. — Ko? Ko? Labi.

Viņš jau grasījās klausuli nolikt, kad piepeši kaut ko atcerējās,

— Hallo, vai Bredlijs? Klausies, ja jums rokās tiks Rutons, tas reportieris no Evetiing Star, uzblieziet vi­ņam paris reižu ar «banānu» un ietupiniet krātiņā, lai mazliet atvēsinās… Viņš ir tikpat bīstams kā profe­sors!

Grejs sēdēja uz kāpņu priekšpēdējā pakāpiena un svārstīja pirkstos atslēgu.

— Ko jūs te sēžat? — vaicāja inspektors, kā raķete traukdamies pa kāpnēm augšup.