STAŅISLAVS LEMS: PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

Asistents palūkojās viņā vienaldzīgu skatienu.

— Es gribēju iet pusdienās, bet vai vērts?

— Kādēļ ne?

.Tādēļ, ka pēc astoņiem vispār vairs nevajadzēs

ēst,

— Vācieties pie velna! — inspektors norēcās un aizdrāzās prom.

V

ASV valsts sekretārs nolika susināmo pa kreisi no sudraba statujiņas, kas simbolizēja Brīvību, pēc tam — pa labi, visbeidzot — sev priekšā un ilgāku brīdi rau­dzījās uz tā apaļo kristāla turekli.

Tad viņš pacēla galvu.

— Nu?

Ģenerālis Hārvejs, kurš nupat kā bija nolicis klau­suli, norija siekalas.

— Mēs izdarījām visu, kas mūsu spēkos.

— Nekā jūs neesat izdarījuši.

— Pulksten divos nostādījām sargposteņus ap visām virszemes un apakšzemes dzelzceļa stacijām, uz ielām, laukumos; patruļas, apgādātas ar Faragusa fotouzņē­mumiem, braukā pa pilsētu. Patruļām ir nepārtraukti radiosakari ar galveno štābu. Sargposteņi izvietot? ap visām universitātes ēkām… izdarīta revīzija visu profesoru dzīvokļos… pulksten trijos izlīmējām pazi­ņojumus, piesolīdami piecus tūkstošus dolāru tam, kas informēs mūs par profesora atrašanās vietu. Bez mūsu ziņas no Losandželosas nevar izkustēt neviena auto­mašīna, neviena lidmašīna, neviens cilvēks…

Valsts sekretārs dauzīja ar lineālu pa susināmo tādā atriebes kārē, it kā šis priekšmets būtu pie visa vai­nīgs.

— Un kāda jēga no tā?! — viņš ļāva vaļu niknu­mam. — Kāda jēga?

— Kuru katru mirkli mēs gaidām ziņ..,

Ieskanējās telefons. Sekretārs pacēla klausuli.

— Ko? — viņš jautāja. — Tas jums.

Viņš pasniedza klausuli ģenerālim. Hārvejs piespieda to pie auss. Viņš klausījās kādu minūti, tad viņa skausts kļuva ugunssarkans.

— Ko? Folstons no Losandželosas? Ko? Ko? Nepie­ļaut! Dzīt atpakaļ! Sacelt kājās visas rezerves!

Ģenerālis aizsedza klausuli ar roku.

— Tas bija nenovēršami, — viņš sacīja nomāktā balsi, — pilsētā izcēlusies panika… tas ir — ne« mieri, — viņš izlaboja. — Iedzīvotāji veseliem bariem grib doties ārā no pilsētas.

— Kas man daļas! — sekretāra pacietības mērs bija pilns. Kristāla susināmais, sašķīzdams zem galda tūk­stoš smalkās drumslās, bija beidzis savu mūžu.

— Neko darīt, mister Deivis… ar policijas spēkiem vien nepietiek. Esmu spiests lūgt palīgā karaspēku.

Sekretārs izvilka no kabatas mutautiņu.

— Karaspēku? Bet tas tak nav iespējams.«,

Viņš piecēlās un pieskrēja pie loga.

— Javu nejēdzīgu skandālu! Zvana un zvana 110 britu vēstniecības.,. biržas kurss krities līdz seš- padsmit dolāriem par akciju.., starp citu, sarunu ieva- dīšana šajā jautājumā.., nē, izslēgts — jums jātiek galā pašu spēkiem.

Ģenerālis atkal paņēma klausuli.

— Inspektors Folstons? Klausieties, ko jums teikšu. Izsauciet šurp palīgspēkus no Pasadenas un Sandjego, vispār no visas apkaimes, varat rekvizēt autobusus.., Ko? Ko?

Ģenerālis kļuva vēl drusciņ violetāks.

— Tur.,, arī tas pats?.., — viņš izstostīja. — Lai taču viņi pārbauda, kādēļ tie mūlāpi nekustas! No­stādīt kordonus, pārbaudīt dokumentus un laist darbā radio! Lai ziņo, ka tas viss ir blefs! Tos, kuriem ir mašīnas, laidiet ar, lai brauc pie visiem veln… ko? Pārģērbies? Viņš var būt pārģērbies? Arī ar to man būs jānodarbojas, vai? Raustiet visus aiz bārdām un nejauciet man galvu ar visādām stulbībām! Tas jums var dārgi maksāt, ņemiet vērā! Labi, labi.

Ģenerālis nometa klausuli.

— Nu?

Valsts sekretārs, bez mitas staigājis šurpu turpu pa kabinetu, tagad apstājās pie rakstāmgalda.

— Līdz šim aizturēti seši simti astoņdesmit cil­vēki, — uzsāka ģenerālis.

— Varat neturpināt, skaidrs — visi viņi aizturēti kā Faragusi. Labi. Un kādas vēl veiksmes?

Ieskanējās otrs telefons. Sekretārs pacēla klausuli.

— Ko? Baltais nams! A… labi, gaidu. Prezidenta kabinets, — sekretārs nošņāca, pagriezies pret Hārveju, un uzmeta tam iznīcinošu skatienu. Jau nākamajā mirklī viņa sejas izteiksme kļuva laipna un vēlīga.

— Prezidenta kungs? Jā, tas esmu es. Klausos. Katra ziņā, protams. Mēs nevaram taisīt lielu troksni, tālab laižam darbā tikai daļu policijas, taču tās ir izmeklē­tas vienības. Jā. Līdz vakaram viņš būs mums rokā katrā ziņā. Tūdaļ darīšu zināmu.

Sekretārs nolika klausuli. Pašpārliecinātība no viņa sejas izzuda kā pēc burvju mājiena.

— Tā, tagad arī vēl Baltais nams. Tas man maksās portfeli. Iedomājieties —• jau trešais telefona zvans šodien. Jā sakompromitēties! Cilvēki uz ielām taču trako.

Atkal iešķindējās telefons.

— Ko? No britu vēstniecības? Lūdzu, pasakiet, ka esmu konferencē pie prezidenta, būšu atpakaļ pēe stun­das. Tieši tā arī pasakiet, un cauril

Telefons nošķindēja.

— Tā tik vēl trūka… — ierunājās sekretārs, bet, uztvēris ģenerāļa dīvaini stingo skatienu, apklusa.

— Ko jūs tā raugāties?

— Atvainojiet… bet, ja nu … nedod dievs … ne­izdotos viņu notvert, tad tak nebūs runa par amata stāvokli, bet par ,., nāvi?

— Ko?

Krietnu brīdi sekretārs stāvēja kā zibens ķerts. Tad piepeši nelabi iesmējās.

— Tas man neienāca pat prātā, — viņš atzinās.

— Skaists numurs, — pēc brītiņa viņš ierunājās.

— Trīsdesmit tūkstoši policistu, trīsarpus tūkstoši pat­ruļnieku ar radioficētām mašīnām, suņi, speciālas bri­gādes, lidmašīnas, helikopteri,,, un nespēj notvert vienu vecu sirdsslimnieku …

Telefons iešķindējās vēlreiz. Ģenerālis klausījās zi­ņojumu, it kā no klausules ik pa brīdim izlēktu adata, iedurdama ausī; otra roka bija sažņaugusi klausuli tā, ka pirksti kļuva balti.

— Tā, citas izejas nav, — viņš pēkšņi sacīja, uzlū­kodams sekretāru, — neko darīt. Man nepieciešams karaspēks, citādi es neatbildu ne par ko.

Sekretārs apsēdās pie rakstāmgalda un sakrustoja rokas uz krūtīm napoleoniskā pozā.

— Lūdzu. Dariet, kā gribat.

Sekretārs noliecās pār rakstāmgaldu, kas bija no­klāts avīzēm ar milzīgiem sarkaniem un melniem virs­rakstiem, kuru svaigā tipogrāfijas krāsa vēl spīdēja.

Tagad ģenerālis sāka griezt numuru pēc numura.

— Hallo? Vai ģenerālis Vilbijs? Ģenerāļa kungs, es runāju no sekretāra Deivisa kabineta… jūs esat in» formēts par situāciju, vai ne tā?… Izcēlusies panika.,, iespējami nemieri, laupīšanas… man trūkst cilvēku, lai garantētu mieru un kārtību. Vajag… jā, jūs mani pareizi sapratāt. Nē, kājniekus ne. Noderētu motorizē­tas daļas. Tā būs labāk, vai nav tiesa? Ko jūs sakāt? Labi.

— Kas tad tas? — sekretārs palūkojās pulkstenī. — Jau seši? Vēl tikai divas stundas? …

Viņš atvēra atvilktni un sameklēja pulveri pret gal­vas sāpēm. Kad viņš to ieņēma, ģenerālis nolika klau­suli.

— Ārprāts, — ģenerālis teica. — Tīrais ārprāts. Ja vismaz būtu skaidri zināms, kā īsti ir ar to sasodīto genetonu.

— Puse specu apgalvo, ka tas esot blefs, bet otra puse — ka reakcija iespējama, — sacīja sekretārs.

— Un ko saka Kunors?

— Nevēlos ne dzirdēt par viņu. Galu galā tas viss tikai viņa dēļ.

— Būtībā visu ievārīja tas reportieris, kā nu viņu?…

— Rutons, — īsi noteica ģenerālis, atkal paceldams klausuli, skatījās uz numuru disku un, ar vienu pirk­stu spēlēdamies, tāpat vien to grieza.

— Pareizi. Vai beidzot viņš ir notverts?