STAŅISLAVS LEMS: PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

— Nezinu. Tūlīt piezvanīšu.

Ģenerālis uzgrieza numuru.

VI

Gājiena pirmais mērķis Rutonam bija tālsarunu cen­trāle. Pēc astoņām minūtēm viņš jau bija dabūjis sa­vienojumu ar savu redakciju. Pārraidījis visu jaunāko informācijas bagātību rotācijas mašīnām, Rutons jutās viegli un bezrūpīgi. Možs un vislabāko cerību spār­nots, viņš izgāja uz ielas un paraudzījās uz ēnām, kas bija jau krietni pastiepušās garumā. Tuvojās sešiem vakarā.

«Vispirmām kārtām,» viņš sev sacīja, «man jāuz­meklē profesors. Varēs nointervēt viņu vēlreizīt. Tiesa, eksplozija pati par sevi būtu grandiozs numurs, bet, ja tā nudien nozīmētu pasaules bojā eju, nebūs vairs, kas lasa avīzes speciālizlaidumu. Nē, to mēs nepieļau­sim. Kaut nu tikai policija nemaisītos pa kājām.»

Rutons pārlaida skatienu ielai. Kopš profesora nozu­šanas bija aizritējušas tikai dažas stundas, bet pilsētā jau mudžēt mudžēja motorizētas un kājnieku patruļas. Uz katra ielas stūra cilvēkiem, kuri izskatījās vecāki par četrdesmit, pārbaudīja dokumentus.

Reportieris iegriezās mazā konditorejā. Vislabāk do­mas viņam rosījās, baudot saldējumu. Rutons pasūtīja pistācijas riekstu saldējumu ar putukrējumu un ņēmās prātot.

Taisnību sakot, viņš bija varējis skriet pakaļ Fara- gusam. «Es būtu viņu panācis, jo izlēcu pa logu,» viņš domāja. «Bet man tak vajadzēja nosūtīt reportāžu. Ne­kas, vēl viss nav zaudēts. Zābaksmērs savu paveiks.»

Ar šo visai mīklaino slēdzienu Rutons meta prāto­šanai mieru un atlika profesora meklēšanu uz vēlāku laiku. Bija jāatrisina arī dažas citas problēmas.

— Jaunkundz, kur jums šeit ir telefons? — aplaizī­dams karotīti, viņš jautāja bufetniecei.

— Kabīne ir tur.

Reportieris pat neaizvēra aiz sevis kabīnes durvis. Viņš uzgrieza doktora Greja dzīvokļa numuru un pa­cietīgi gaidīja. Beidzot klausulē ieskanējās tāla balss.

— Hallo, doktors Grejs? Labi, ka jūs dabūju rokā. Te runā profesors Hamptijs no Teksasas. Dārgais ko­lēģi, esmu atlidojis sakarā ar to nelaimīgo gene- tonu… Ko, jūs mani nepazīstat? Dabiski, visi tak nevar būt pazīstami. Bet man, man katrs mirklis ir dārgs. Pasakiet man, lūdzu, — kāds izskatās tas stob­riņš, kurā vecais… tas ir, profesors Faraguss glabā to pulveri… Ko? Jā, tas ir svarīgi. Manuprāt, pilnīgi pietiek, ja es saku, ka tas ir svarīgi! Aha … stikla… Un cik garš? Labi. Un pulveris bija balts, ja? Ar pie­krāšu vai tīri balts? Līdzīgs sālij? Lieliski.

Tagad nu Grejs sāka runāt daudz un gari.

— Diemžēl, kolēģi, satikties ar jums nevarēšu. Es ru­nāju no policijas šefa galvenās mītnes… jā. Es arī esmu satriekts. Bet tik vecs cilvēks kā es… nē, nē. Sveiki.

Izbolītām acīm bufetniece noraudzījās reportierī, kurš nepievērsa tai ne mazāko uzmanību. Viņš uz-

svieda uz galdiņa marmora plātnes dolāru un pie dur­vīm vēl apstājās, lai pavaicātu:

— Kur ir tuvākā aptieka?

— Aiz stūra.

— Un pārtikas veikals?

— Tepat blakus.

— Uz redzēšanos. Un netaisiet šmuguli ar saldē­jumu, citādi jūs iznīcinās PRESE.

Automātā Rutons iegādājās divas košļājamās gu­mijas, kioskā nopirka cigāru un Pīpes Kluba zīmotni, jo tā bija zeltīta un ļoti masīva, piesprauda to pie ža­ketes atloka apakšpusē un joza tālāk. Aptiekā viņš neuzkavējās ilgi. Šeit viņš iegādājās vienīgi stikla mē­ģeni ar cieši aizgriežamu korķi, savukārt veikalā pa­lūdza mazliet sāls, vienu gramu atbēra stobriņā, bet pārējo izmeta.

«Karapulks stāv līdzenumā, un karogi pland,» viņš sev sacīja, «bet tagad jādodas uzbrukumā.»

Grāmatnīcā nopircis plānu un pametis visapkārt ašu skatienu, Rutons tālumā ieraudzīja lielu radiotehnikas piederumu veikala reklāmu. Viņš pavērās elektriskajā pulkstenī virs apakšzemes metro stacijas ieejas. Bija seši un trīsdesmit minūtes.

«Bet tagad drusciņ pasteigsimies,» Rutons nolēma un gandrīz skriešus iemetās veikalā. Viņam parādoties, aiz letes piecēlās sarkanmatains jauneklis baltā, ele­ganti pašūtā virsvalkā ar perlamutra pogām.

— Dodiet man kādu mazu radioaktivitātes indika­toru, tā sakot, Geigera skaitītāju, vai skaidrs? — sacīja reportieris, pārlaizdams skatienu veikala telpai, kas laistījās niķelī un dārgās inkrustācijās.

Sarkanmatainais pārdevējs nožēlā pakratīja galvu.

— Diemžēl visi izpirkti… šodien pēc pusdienas bija liels pieprasījums .,.

— Neviena paša?

— Neviena paša, — kā atbalss atkārtoja elegantais pārdevējs.

Rutons nolūkojās viņā ar labsirdīgu smaidu.

— Iespējams, ka parastiem pircējiem tik tiešām nav, — viņš teica ļoti klusi un mierīgi, — bet priekš manis gan atradīsies… Veicīgi, veicīgi, jaunais cil­vēk… vai neesat kādu noglabājis savām vajadzībām

jf

nebaltai stundai? Varbūt vajadzēs lietot ārkārtējas me­todes?

Reportieris nedaudz pacēla žaketes atloku. Zeltītā nozīmīte iezaigojās un nozuda. Neteicis ne vārda, pār­devējs iegāja mazā istabiņā aiz samta portjeras un atgriezās ar nelielu, bet acīmredzot smagu paciņu, un

nolika to uz letes.

— Divdesmit seši dolāri.

— Te būs nauda, un tagad visu labiņu. Instrukcija iekšā?

— Jā, cienītais ser. Uz redzēšanos un paldies, cienī­tais ser.

— Nav par ko. Ar Geigera skaitītāju vai bez tā —• abos gadījumos pasaules gals būs visai līdzīgs, — re­portieris noteica pār plecu.

Uz ielas iznācis, viņš ielika aparātu portfelī. «Un tagad otrais cēliens,» reportieris noteica pie se­vis un iegāja rotaļlietu veikalā.

Arī tur viņš nebija šķiedis laiku veltīgi — jau pēc minūtes atkal iznāca ar skaistu rotaļu tanku padusē. Šim tankam, kas spēja iekvēlināt sajūsmu katrā cilvēk­bērnā, kam nav vēl četrpadsmit, bija elektriskais mo­toriņš, baterija, un tas bija tālvadāms.

«Vēl ir vajadzīgs medijs,» Rutons sacīja, apdomā­dams plānu.

Iedams pa ielu, Rutons ielūkojās pa namu vārtiem; beidzot kādā plašā pagalmā viņš ieraudzīja to, ko mek­lēja.

— Harij, panāc nu šurp uz mirklīti! — viņš uzsauca,

apstādamies kāpņu ēnā.

Gadus sešus vecs zēns, kas ar koka atompistoli rokā skraidīja pa pagalmu garās kovboja biksēs un citron­dzeltenā svīterī ar asinssarkanu tīģeri uz krūtīm, pa­dzirdējis saucienu, apstājās, pēc tam paspēra dažus so­ļus uz kāpņu pusi.

— Mani nesauc Harijs, — viņš teica, padrūmi, caur

pieri vērdamies svešiniekā.

— Kā tad?

— Toms.

— Lai notiek, Tomij, vai tu gribētu tādu tanku, ko? Toms paspēja vēl trīs soļus uz priekšu un nu jau

atradās pārāk tuvu lieliskajai rotaļlietai, lai spētu do­māt par atkāpšanos. Viņa sejā plaiksnījās satraukums.

— Kam tas domāts? — viņš klusi ievaicājās.

— Tev, — atbildēja Rutons. — Bet tev jāpalīdz man, saproti? Es esmu slavens detektīvs. Tu droši vien esi

dzirdējis par tādiem, ko? Nu, lūk, esmu viens no vi­ņiem. Es dzenu pēdas kādam noziedzniekam ar radio­aktīvo starojumu palīdzību, bet viens pats nevaru tikt galā. Ja palīdzēsi man, tanks ir tavs.

Iestājās sasprindzināts klusums.

— Bet vai jūs nelejat? — tikko sadzirdami novai- cāja zēns.

— Neleju. Lai mani nosper atomzibens, ja es taisos tevi šmaukt, Tomij.

— Goda vārds?

— Goda vārds.

— Un kas man jādara?

— Vispirms mums jānoslēdz vienošanās pakts, — sacīja reportieris.

Rutons atdarīja portfeli un izņēma Geigera skaitī­tāju.