STAŅISLAVS LEMS: PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

Viņš sāka kāpt lejup no paaugstinājuma. Zālē bija dzirdama skaļa rūkoņa.

— Tātad uzskatāms pierādījums — šai gadījumā aprēķins — jums nenozīmē neko?! — Faraguss klie­dza, galīgi zaudējis pašsavaldību. — Kā es varētu jūs pārliecināt? Laikam tikai ieliekot mēģeni sveces liesmā, tikai katastrofa spētu pierādīt, ka krietnu sava mūža daļu neesmu tomēr nopūlējies veltīgi?

— Jā gan, tikai šāds eksperiments.., taču es do māju, ka mans cienījamais kolēģis krietni vien pār­vērtē šāda mēģinājuma bīstamību. Vai drīkst piedāvāt šķiltaviņa§?,,,

Atskanēja vispārēji smiekli. Zāle dunēja.

161

— Es jums pierādīšu, — Faraguss iespiedzās trīcošā

8 — 950

balsī, — es pierādīšu, ka man taisnība, lai arī tas maksātu ko maksādams!

Bija dzirdams, ka apgāzās krēsls, pēc tam noblauk- šķēja durvis.

IV

Doktors Grejs, Losandželosas universitātes fizikas katedras asistents, profesora Faragusa pirmais zināt­niskais līdzstrādnieks, bija novēlojis darba sākumu In­stitūtā. Aizvien pielikdams soli, viņš skrēja pa ielām, traukdamies uz vecu koku kuplo lapotņu ieskauto uni­versitāti. Iznācis Vašingtona laukumā, viņš jau iztā­lēm pamanīja ļaužu pūli, kas drūzmējās pie universi­tātes režģotā žoga. Daži stāvēja mierīgi, citi draudīgi vicināja dūres pret institūta tumšajiem logiem. Asistents pārsteigts palēnināja gaitu.

«Demonstrācija? Šeit?» viņš pabrīnījās. Pēc tam gandrīz skriešus devās uz priekšu.

Viņam iešāvās prātā, ka iznācis itin labi: profesors, kurš par katru mazāko nosebojumu mēdza viņu vajāt kodīgām piezīmēm, šodien droši vien nepievērsīs tam uzmanību — ir noticis kas ārkārtējs.

Viņš ar krietnām pūlēm izspraucās līdz augstajiem vārtiem, kurus rotāja apzeltīti režģi, kas atgādināja dzelzs pīķu rindu. Otrpus vārtiem stāvēja šveicars Stī­venss un četri palīgi, bet blakām — asistents pārstei­gumā pat noblisināja acis — policijas virsnieks formas­tērpā!

— Labdien, doktora kungs, — sacīja šveicars. — Tūliņ atvērsim, tikai esiet tik laipns un mēģiniet tikt tuvāk.

Viņi pavēra smagos dzelzs vārtus, un, pūļa naidīgu saucienu pavadīts, asistents ieslīdēja pagalmā. Tuvāk stāvošie, drūmi lūkodamies viņā, izturējās rāmi, tur­pretī no aizmugures skanēja draudīgi kliedzieni, gaisā uzlingoja pat kāds akmens, taču, par laimi, citi tam nesekoja.

— Dieva dēļ, ko tas nozīmē? Bezdarbnieki? Kas vi­ņiem šeit darāms? — doktors Grejs uzrunāja virsnieku.

— Tatad jūs esat doktors Grejs? — vaicāja virsnieks. — Ļoti labi, ka esat atnācis.

— Inspektora kungs, kas šeit notiek? Ko šie cilvēki grib? Vai kāds nelaimes gadījums? — izbijies jautāja doktors.

Inspektors šķita vienlaik apskaities un noraizējies

— Nē, kur nu… tas viss tā nolādētā raksta dēļ.

— Kāda raksta?

— Šārlta avīzi neesat redzējis?

— Nē.

— Tad palasiet!

Virsnieks sadabūja no kabatas saburznītu un četrkārt salocītu Evening Star numuru. Grejs pameta skatienu uz pirmo lappusi — un apstulba. Tur vīdēja milzīgs, ar izsaukuma zīmēm izgreznots uzraksts:

GODKĀRĪGS PROFESORS GRIB UZSPRIDZINĀT AMERIKU!!!

Zemāk ar nedaudz mazākiem burtiem: GENETONS — drausmīgs eksplozīvs materiāls, MILJARDS REIŽU spēcīgāks par ūdeņraža bumbu!

Bet vēl zemāk: sensacionāla reportāža par pasaulsievērojamu zinātnes spīdekļu slepeno konferenci no mūsu korespondenta.

Sis vienreizīgais paziņojums bija bagātīgi izraibi­nāts skaitļiem un nez kur sadabūtiem sēdes dalībnieku fotoattēliem, bet pati sēde aprakstīta iespējami biedi­nošās krāsās. Jāatzīst, ka Rutons nebija turējis sveci zem pūra. Reportierim izdevās radīt izteiksmīgu, piln- asinīgu epopeju, kuras varoņi bija profesors Faraguss un viņa galvenais oponents (reportierim palaimējās uzzināt tā uzvārdu). Rutons bija attēlojis abus kā niknā strīdā iekaisušus fanātiķus, kuri apmātībā gatavi iznīcināt vai visu pasauli, lai tikai pierādītu savu tēžu pareizību. Vārdi, kurus profesors Faraguss bija sacījis, skriedams ārā no konferences, spējīgajam žurnālistam nešķita pietiekami iespaidīgi, lai raksturotu pasaulei draudošās šaušalīgās briesmas, tālab viņš bija vēl pie­pušķojis, ar vistīrāko sirdsapziņu rakstīdams:

«.., pacēlis gaisā stobriņu ar Genetonu, profesors metas uz durvīm un sauc: «Drīz vien pasaule pārlie­cināsies, ka mans preparāts ir visdrausmīgākais Iznīci­nātājs, kādu cilvēces vēsture jebkad pazinusi!»»

— Ā, Genetons… — Grejs iztrūkās.

— Vai tiešām tā ir patiesība? Es runāju ar profe­soru, viņš apgalvo, ka tādus vārdus neesot sacījis. Vai jūs bijāt klāt sēdē?

8*

— Ko? Nē, nē, biju izbraucis no Losandželosas.,, Ak dievs, kas tagad būs? Tātad šie ļaudis…

163

— Doktora kungs… paklausieties… vai tas pre­parāts tiešām ir vērā ņemams? — pajautāja inspektors, konfidenciāli satverdams Greju aiz rokas,

— Ko? Kā tas saprotams?

— Nu… vai tas tiešām eksplodēs, ja to ieliks uguni? Vai jūs to redzējāt?

— Ko jūs runājat?! Lai dies pasarg.., neesmu re­dzējis, jo citādi vispār nekad vairs neko neredzētu! Ko viņš, tas reportieris, te sarakstījis? Sis preparāts iz­raisa matērijas simetrisku dalīšanos… vai jūs maz saprotat? Nē? Matērijas eksplozija ir tiešas sekas… Tas ir tikpat kā dzirkstele pulvera mucā, ugunsgrēks plešas plašumā, un nekas nespēj to apturēt. Pietiktu ar vienu gramu šīs vielas, nē, ar vienu desmitdaļu grama, sveces galu un sērkociņu kārbiņu, lai šo pa­sauli iznīcinātu.

— Tātad jūs esat pārliecināts, ka …

— Pārliecināts!? Liecieties mierā! Kur ir profe­sors? — Grejs trīsēja no satraukuma. — Kur viņš ir? — asistents vaicāja Stīvensam. Pēkšņi viņš saķēra galvu rokās. — Mans dievs, viņš tak laikam nav sa­cījis to nopietni!

— Profesors? Pūlis grasījās viņu nolinčot, kad pro­fesors no rīta nāca uz institūtu; un viss tā nolāpītā reportiera dēļ, kurš izkladzināja to pasaulei.

— Septiņus gadus kopā ar profesoru es strādāju pie šīs problēmas… tas ir drausmīgi… — Grejs murmināja.

Sablīvušais ļaužu bars spiedās virsū vārtiem. Kāds karstgalvis ieaurojās:

— Ei, jūs tur, pašķirieties!

Šaurā spraugā starp sadrūzmētajām galvām parā­dījās desmit, piecpadsmit vīru, kuri stiepa nolauztu telegrāfa stabu, pavērsuši to pret apžogojumu kā ta­rānu.

Policijas inspektors, ar vienu roku satvēris svilpi, bet ar otru — dienesta pistoles spalu, metās uz vār­tiem.

— Neiedrošinieties lauzt vārtus! — viņš ierēcās.

— Vai dzirdat? Hopkins! — viņš uzsauca policistam, kurš, atbalstījies pret šauteni, mierīgi blenza uz pūli.

— Skrien un piezvani, lai mums atsūta pāris konsteblu, motorsūkni un lai tur gatavībā vēl divus.

Joprojām pagalam apdullis, itin kā tukšā dūšā iz­dzēris glāzi stipra vīna, Grejs devās uz institūtu. Pro­fesora kabinetā valdīja klusums. Grejs pieklauvēja pie durvīm — atbildes nebija. Grejs nospieda rokturi. Gre- jam iekāsējoties, Faraguss pat nepagriezās. Viņš sē­dēja atzveltnī, galvu zemu nokāris, un ar labās rokas pirkstiem bungāja pa rakstāmgalda plātni. Uz galda izsvaidītas mētājās sīkā rokrakstā aprakstītas lapiņas. Tikai tad, kad Grejs nostājās pie rakstāmgalda, pro­fesors samirkšķināja tuvredzīgās, no bezmiega pietūku­šās un nogurušās acis.

— A, Grejs? Vakardienas sēdē jūs nebijāt, ko?