STAŅISLAVS LEMS: PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

— Redzi, puis, — sacīja viņš, noplēsdams papīru no aparāta, — šis te ir mūsu dzinējsuns. Noziedzniekam, kuru es tvarstu, tiku piejaucis pie zābaksmēra radio­aktīvu preparātu, un tādējādi mēs ar Geigera skaitī­tāja palīdzību varēsim viņu uziet jebkurā vietā. Skaidrs?

— Protams.

— Redzi nu. Bet es, pats saproti, nevaru skraidelēt pa ielām ar plecā pakārtu aparātu. Gangsteru kompan­joni uz līdzenas vietas mani padarītu aukstu. Tālab man nepieciešama tava palīdzība. Geigera skaitītāju mēs ieliksim tankā… rau, tā… tu iesi pa priekšu, bet es vērošu bultiņu uz šīs te skalas. Neviens tam ne­pievērsīs uzmanību. Ērmotākais visā šai notikumā ir tas, ka nepavisam neesmu to izdomājis. Un tagad iesim pagalmā… Bet vai tuvumā nav tavas mātes?

— Viņa aizbrauca pie tēvoča un sacīja, ka būšot at­pakaļ pēc stundas.

— Taisni tas mums vajadzīgs. Tagad mēs izklāsim karti… saproti?

Rutons izplāja karti uz atkritumu kastes vāka. Labu laiku viņš raudzījās tajā klusēdams.

«Sava plāna īstenošanas vietu profesors noteikti iz­vēlējas jau kabinetā,» reportieris prātoja. «Tas ir pats ticamākais. Domāju, viņš ir plānojis to ne reizi vien, taču vienmēr mānījis sevi, ka dara to tikai tāpat vien, šai vietai jābūt tepat tuvumā un reizē tādai, lai ne­viens nevarētu viņu iztraucēt. Varbūtējie pārvietošanās līdzekļi varētu būt: mašīna — šī iespēja drīzāk gan atkrīt, velosipēds — arī ne, jo cilvēces nākotnes labā es tam pārgriezu riepas, visbeidzot — kājas.,. Palik­sim pie varianta «kājas».

— Nāc, puis, — viņš sacīja. — Brauksim ar mašīnu uz noziedznieka mitekli. Bet vai tev nav bail?

Zeņķis uzmeta reportierim sašutuma un reizē ap­brīnas' pilnu skatienu. Turpat aiz stūra viņi notvēra taksometru. Iesēdinājis tanī Tomu ar tanku, Rutons lēkšus uzlēca uz priekšējā sēdekļa blakus šoferim.

— Uz Fizikas institūtu, bet žigli!

Uz laukuma, pienācīgā attālumā no institūta, Ru­tons samaksāja šoferim, un abi ar Tomu izkāpa. Diem­žēl bija vēl samērā gaišs, un tādēļ viņš bija spiests rīkot šo maskarādi ar tanku un bērnu, citādi policija dažu minūšu laikā pievērstu uzmanību viņa neparas­tajām manipulācijām. Par godu firmai, kas rotaļtanku bija ražojusi, tas, mundri džerkstēdams, ripoja pa as­faltu, un Rutons ar mazo, kuram lika sevi saukt par tēvoci, skrēja tam nopakaļis, ik pa brīdim šķielēdams uz radiometra skalu. Drīz vien bultiņas sašūpošanās norādīja, ka viņi nokļuvuši uz pēdām. Profesors, at­stādams aiz sevis radioaktīvā kālija jodīda pēdas, no institūta bija devies uz pilsētas centra pusi. Tas Rutonu satrauca un pārsteidza, taču kulmināciju satraukums sasniedza, kad pēdas nepārprotamā kārtā sāka virzī­ties pretī tuvākajai metro stacijai.

— Negantais večuks mūs pazudinājis, — saērcināts norūca reportieris. — Metro stacijā mēs ar tanku ne­iebrauksim. Neko darīt, atkal jāiedarbina domāšanas mašīna.

Uz soliņa tuvējā skvērā Rutons par jaunu izanali­zēja situāciju pie pilsētas kartes, bet Toms tikmēr, pa­visam aizmirsis viņa esamību, dzenājās pa zālāju pa­kaļ tankam.

Bija jau kļuvis diezgan patumšs, lai nu kā — krēsla biezēja ar katru mirkli. Pēc dziļām pārdomām Rutons izņēma aparātu no tanka, tukšo tanku iespieda zeņ­ķim rokās, paplikšķināja viņam pa vaigu un skriešus metās uz ielas pusi, ar rokas vēcieniem un spalgiem kliedzieniem apstādinādams reizē divus taksometrus.

— Uz staciju! — viņš uzsauca šoferim. — Bet uz preču staciju, nevis pasažieru, — viņš tūdaļ pat pie­metināja.

— Ar precinieku gribat laisties? Par vēlu, !r jau pusastoņi, — šoferis sacīja.

— Par katru padomu es atvilkšu jums piecus cen­tus no takses, — nelaipni atcirta reportieris. — Brau­ciet, kur teicu, pretējā gadījumā ne par ko negalvoju.

Pie preču stacijas viņš iemeta sagatavoto sīknaudu šoferim saujā un aizjoņoja, it kā viņam zeme degtu zem kājām. Lielais pulkstenis rādīja bez ceturkšņa as­toņi.

«Traki ilgi nomuļļājos ar to bērnu,» Rutons klusībā pukojās, aizelsies līzdams pāri augstai stiepju sētai. Atlaidis rokas vaļā, viņš nolēca uz preču iekraušanas platformas. Uz sliežu ceļiem drūzmējās vagoni; šeit bija klusi un tukši, tikai no pilsētas puses nerimus plūda troksnis un automašīnu dūkoņa.

«Nabaga godīgie ļautiņi šmauc prom, taču, ja nebūtu manis, tas viņiem neko nelīdzētu,» Rutona smadzenēs pazibēja doma. Taču, ja man nepalaimēsies, visiem vi­ņiem būs jāizkāpj stacijā «bezgalība».

Raudzīdamies uz aparāta bultiņu, kas sabiezējošajā krēslā fosforescēja aizvien spožāk, viņš sāka iet, cik ātri vien varēdams, cenzdamies apmest iespējami lie­lāku līkumu. Rutons cerēja, ka tādējādi viņš kādā vietā šķērsos ceļu, pa kuru šeit ieradies Faraguss, ja vien aprēķins ir pareizs un vecais zinātnieks par pastarās tiesas vietu patiešām izvēlējies šo lielo, vagoniem pār­pildīto, taču cilvēku pamesto preču staciju.

Septiņas minūtes pirms astoņiem reportiera piere no­rasoja sviedru lāsēm. Viņš bija noskrējis jau trīs ce­turtdaļas savas trases, taču skaitītāja bultiņa nebija pat ietrīsējusies. Nu viņš tuvojās sliežu ceļa garajiem sānu atzarojumiem. Bija jau gandrīz pavisam tumšs. 'Apgaismes spuldzes gadījās ceļā aizvien retāk. Pēdīgi iešana kļuva pavisam grūta — vienīgo vārgo gaismu izstaroja sliežu pārmiju laterniņas.

Piepeši bultiņa sāka lēkāt, gandrīz tajā pašā mirklī viņš pamanīja uz oļiem krītošu gaismas strēli. Rutons atviegloti nopūtās, vairs nevajadzīgo aparātu klusiņām nolika zemē un izslējās. Kāda vagona durvis nebija aizbīdītas līdz galam — pa tām sūcās trīsuļojošs, dzel­tenīgs gaismas stariņš.

«Svece,» noteica pie sevis Rutons, un ap sirdi kļuva tik patīkami, it kā priekšā būtu nolikta simtdolāru banknošu kaudze.

Uz pirkstgaliem viņš piezagās vagonam klāt un pa spraugu starp dēļiem ielūkojās iekšpusē. Pie lielas kas­tes sēdēja profesors. Uz kastes dega diezgan resna vaska svece.

«Mirstamā svece,» reportieris nodomaja.

Līdzās stāvēja pulkstenis, kura tikšķus, tukšas kas­tes atbalsotus, varēja sadzirdēt pavisam skaidri. Sēdē­dams uz vagona netīrās grīdas un atbalstījies pret kasti, Faraguss smagi elpoja. Rokā viņš turēja stikla stobriņu.

Aši paraudzījies pulkstenī, reportieris redzēja, ka viņa rīcībā ir vēl sešas minūtes :

«Tas nav maz,» viņš nodomāja, «bet, ja šeit stāvētu kāds policists, viņš bļaudams mestos uz durvīm, pro­fesors ieliktu stobriņu liesmā — un esiet sveicināti, eņ­ģeļu kori! Jāizdomā kaut kas labāks. Kaut tikai, dieva dēļ, es viņu neizbiedētu. Zēl, ka nepaķēru līdzi šļirci ar ūdeni, varētu sveci nodzēst.»

Taču šļirces nebija, bet pulkstenis tikšķēja. Nolā­dēti steidzīgi, kā šķita Rutonam.

Viņš pamanīja, ka vagona pretējā sienā kastes aug­stumā pusmetru no tās melno iegarena sprauga — tik plata, ka varētu iebāzt roku.

Sprīdi pa sprīdim viņš četrrāpus palīda zem vagona. Nokļuvis otrā pusē sliedēm, viņš ieraudzīja profesoru rokas atstatumā, vecais vīrs sēdēja ar muguru pret viņu. Sveci diemžēl aizsedza kāds kastes dēlītis. Ap­dzēst sveci ar dvašas pūtienu neizdotos. Turklāt no tik pēkšņas rīcības veco profesoru varētu ķert sirdstrieka. Reportieris stāvēja nepakustēdamies. Piepeši viņam pie kājas kaut kas maigi pieglaudās. Pirmajā mirklī Ru­tons sarāvās. Tad nolaida roku lejup. Tas bija mazs, izkāmējis kaķēns, kas, klusi ņurrādams, trinās ar mu­guru gar kāju.